Vaira Vīķe-Freiberga intervijā BBC: Mani vecāki nekad neļāva man aizmirst, ka esmu latviete

Bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe -Freiberga.

FOTO: Zane Bitere/LETA

Maza meitene, kura ar ģimeni aizbēga no kara plosītās Latvijas, trimdā pavadīja vairāk nekā 50 gadus - bet drīz pēc atgriešanās viņa kļuva par Valsts prezidenti. Intervija ar bijušo Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu aizsākusi BBC 4. radiostacijas pārraides "Her Story Made History" otro sezonu. 

Sarunā aptverts plašs tēmu loks, sākot ar Vīķes-Freibergas emigrāciju no Latvijas un beidzot ar prezidentūru, kuras laikā Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti.

"Mani vecāki nekad neļāva man aizmirst, ka esmu latviete," viņa stāstīja BBC.

Eksprezidentei ir spilgtas atmiņas par haotisko kara laiku, īpaši par 1944. gadu, kad krievu karaspēks - komunistiskā Sarkanā armija - devās atpakaļ uz Latviju.

» "Man vienmēr šķitis, ka jādzīvo arī citu vietā." Vaira Vīķe-Freiberga dalās personīgās pārdomās par sievietes spēku

"Mani fascinēja sarkanie karodziņi un augsti paceltās dūres kareivjiem. Tāpēc vienā brīdī, kad viens no viņiem soļoja, es pacēlu gaisā dūri un iekliedzos "urā!"," eksprezidente norāda.

"Tajā brīdī mana māte noliecās pie manis, ar asarām plūstot pa vaigiem, un teica man - lūdzu, bērns, nedari to, šī ir ļoti skumja diena Latvijai."

Ģimene septiņus gadus veco Vairu vispirms aizveda uz nopostīto Vāciju. Pēc tam viņi pārcēlās uz Franciju, visbeidzot - uz Kanādu.

Viņa neatgriezās Latvijā līdz 1998. gadam, kad 60 gadu vecumā astoņu mēnešu laikā kļuva par Latvijas prezidenti.

Vaira atceras, kā viņas tēvs klausījās radio 1944. gadā, izmisīgi cenšoties nojaust, kur virzās karš.

Vēlāk tajā pašā gadā viņas vecāki pieņēma mokošu lēmumu pamest Latviju.

"Mēs iekāpām kuģī 1945. gada Jaungada naktī. Tas bija transporta kuģis ar karaspēku un bruņojumu, ja tas tiktu torpēts, mēs visi uzsprāgtu. Bet viņi paņēma zināmu skaitu civiliedzīvotāju, kuri arī vēlas par katru cenu bēgt no komunisma. Latvieši sapulcējās uz klāja un nodziedāja Latvijas himnu."

Ģimene nokļuva bēgļu nometnēs, kuras tika izveidotas visā Vācijā. Apstākļi bija ļoti bargi, Vairas mazā māsa saslima ar pneimoniju un nomira, būdama tikai 10 mēnešus veca.

Gada laikā Vairas māte atkal dzemdēja bērniņu, bet Vaira piedzīvoja vēl vienu nežēlīgu dzīves mācību.

"18 gadīga meitene gulēja vienā istabā ar manu māti. Viņa bija dzemdējusi mazu meiteni, kuru negribēja paturēt, jo jaundzimušais bija krievu karavīru grupas izvarošanas rezultāts," atceras Vaira.

"Katru reizi, kad medmāsas atnesa sievietei šo nelaimīgo bērnu, viņa pagrieza seju pret sienu un raudāja, atteikdamies pieņemt savu meitiņu. Medmāsas meitenei deva vārdu - Māra, kas bija manas māsas vārds."

"Un es domāju, ka tas tiešām ir par daudz, jo šeit bija piedzimusi Māra, kura izdzīvoja un kuru absolūti negribēja šajā pasaulē. Un mūsu Māra, kuru mēs tik ļoti mīlējām, tika atņemta no mums. Es sapratu, ka dzīve tiešām ir ļoti dīvaina un noteikti ļoti negodīga," savās bērnības atmiņās dalās Vaira.

11 gadu vecumā Vairai atkal bija jāpārceļas uz dzīvi Kasablankā Francijas Marokā.

"Mūs izmeta no kravas automašīnas nakts vidū nelielā pagaidu ciematiņā. Tā bija miniatūra pasaule," viņa saka. "Tur bija franči, tur bija visādi ārzemnieki, spāņi no pilsoņu kara laika, itāļi un vecās krievu emigrācijas no Eiropas kvartāla Šanhajā."

Viens no viņas tēva arābu kolēģiem sacīja, ka viņš ir gatavs precēt Vaitu, kaut arī viņa bija tikai bērns.

"Tētis nāks mājās, un viņš saka, ka arābs man iedeva 15 000 frankus pūram, vispirms piedāvāja divus ēzeļus un liellopus, un tad vēlāk viņš turpināja cenu paaugstināt, uz ko es atbildēju, ka viņa ir tikai bērns, un viņai jāiet vēl skolā."

Viņas vecāki par iemīlējušos arābu tikai smējušies, kamēr Vaira bija satraukta.

Drīz tomēr ģimene pārcēlās uz Kanādu.

Vaira ieguva darbu bankā, 16 gadu vecumā, un devās uz skolu pa vakariem. Viņa iestājās Toronto Universitātē. Un tur Vaira satika kādu vīrieti, ar kuru pēc tam apprecējās, Imantu Freibergu, citu latviešu trimdnieku.

Viņa studēja psiholoģiju, kā arī ieguva doktora grādu 1965. gadā. Bet Vaira atklāj, ka viņas izvēlētā tēma bija "likteņa pirksts".

"Reģistratūrā bija priekšmetu saraksts, un es paskatījos uz to otrādi un ieraudzīju garu vārdu, kas sākas ar P un beidzas ar Y, un es tam pielieku pirkstu un sacīju - kungs, tas ir tas, ko es gribu mācīties!"

Eksprezidente ātri saprata, ka sievietes universitātē tiek vienkārši uzņemtas, nevis gaidītas.

"Mūsu dārgais profesors vienā semināra teica - labi, ka mums šajā doktorantūras programmā ir trīs precētas sievietes, tas ir tik izšķērdīgi, jo viņām kaut kad drīz būs bērni, un viņas faktiski aizņem mācību vietas, kuras varēja ieņemt puiši, kuri arī nākotnē kļūtu par zinātniekiem."

"Un mēs visas, meitenes, kas bijām tajā seminārā, mēs to atceramies visu savu mūžu."

Vaira saka, ka viņa ar savām studiju biedrenēm nolēma parādīt savam seksistiskajam profesoram, ka "mēs, sievietes, varam gūt panākumus pat labāk nekā viņa mīļie zēni".

Vaira 33 gadus pavadīja Monreālas universitātē. Viņa brīvi pārvalda piecas valodas un uzrakstīja 10 grāmatas.

1998. gadā 60 gadu vecumā viņa tika ievēlēta par emeritēto profesoru un nolēma aiziet pensijā.

Bet kādu vakaru viņa saņēma telefona zvanu no Latvijas premjerministra, kuš viņai piedāvāja vadīt jaunu Latvijas institūtu.

Vaira atceras, ka tolaik valdība vēlējās, lai "kāds no diasporas būtu daudzvalodīgs, saprot Rietumu mentalitāti, bet arī ar labu izpratni par latviešu kultūru".

Īsi pēc atgriešanās, viņa nonāca Latvijas prezidentūras kandidātu sarakstā.

Vaira atteicās no Kanādas pases, lai kandidētu vēlēšanās, un tikai astoņus mēnešus pēc atgriešanās viņa kļuva par Latvijas pirmo prezidenti - sievieti.

"Es biju kāds, kurš nebija ieinteresēts nopelnīt naudu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet vienkārši pildīt savus pienākumus."

Vairai Vīķei-Freibergai bija liela loma Latvijā, iestājoties gan NATO, gan Eiropas Savienībā 2004. gadā.

"Būt sievietei bija priekšrocība. Es atceros, ka Stambulas NATO samitā prezidents [Džordžs W] Bušs mani paņēma aiz elkoņa, jo man bija augsti papēži."

"Es darīju visu iespējamo, lai pateiktu viņam, cik svarīgi ir paplašināt NATO, un lai pārliecinātos, ka Latvija ir iekļauta un cik lielu progresu mēs esam panākuši un cik esam bijuši labas gribas pilni," atceras eksprezidente.

"Mēs staigājām lēnām un izbaudījām laiku, un es darīju visu iespējamo, lai viņam ausī "ielietu" pēc iespējas vairāk latviešu propagandas. Es nedomāju, ka tas sāpēja," viņa saka.

Vairas otrais sasaukums beidzās 2007. gadā, dažus mēnešus pirms viņas 70. dzimšanas dienas. Viņa līdzdibināja "Club de Madrid" - bijušo vadītāju organizāciju ar pilnvarām veicināt demokrātisku vadību un pārvaldību.

Eksprezidente arī īpašu uzmanību pievērš sieviešu tiesību palielināšanai. Joprojām viņu vajājot atmiņas par profesoru Kanādā un viņa saprot, ka cīņa vēl nav uzvarēta.

Foto: Bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga

Uz augšu