14 operācijas un rehabilitācija mūža garumā. Autobusa reisa Rīga-Sanktpēterburga avārijā izdzīvojušās rīdzinieces stāsts

Pēc dažām stundām, tieši pulksten 00.50 pasažieru autobuss iekļuva negadījumā, nolidojot no ceļa un apgāžoties. Negadījumā ievainoti tika vairāk nekā desmit cilvēki. Tatjana Antonova bija viena no diviem vissmagāk cietušajiem pasažieriem. Viņa tika izrakstīta no Igaunijas slimnīcas 7. aprīlī pēc daudzām operācijām, no kurām tikai septiņas atceras pati. 7. vieta, 7. aprīlis, septiņas operācijas. Tādi ir Tatjanas (ne) laimīgie trīs septītnieki. Bet tas ir tikai stāsta sākums, vēsta portāls "Rus.Tvnet".

2016. gada 29. janvārī, ap pulksten 00.50, Austrumviru apriņķī Igaunijā, Tartu-Valga šosejas 8. kilometrā autobuss nobrauca no ceļa un apgāzās uz sāna. Ievainoti tika 12 cilvēki, divi no tiem smagā stāvoklī - Krievijas pilsonis, kuram tika amputēta roka, un Tatjana no Rīgas.

Mediķiem izdevās izglābt viņas roku, bet šodien, pēc vairāk nekā trīs gadiem, viņu joprojām gaida regulāras operācijas un rehabilitācijas process mūža garumā.

Sarunā ar "Rus.Tvnet" viņa atsauc atmiņā tās dienas notikumus: "Tas bija nakts reiss, es devos uz kursiem. Es biju brīva no darba uz vienu dienu - piektdienu. Pirmdienas rītā man vajadzēja būt atpakaļ. Drīz pēc tam, kad aizbraucām no Rīgas, vienam pasažierim kļuva slikti. Es sēdēju pietiekami tuvu autovadītājam, man bija septītā vieta, tāpēc neredzēju, kas notika aiz muguras. Mēs apstājāmies, bija ļoti tumšs."

"Es nodomāju - nu, ceļojums ir sācies... Parasti lielie uzņēmumi vienmēr ir izstrādājuši vadlīnijas, kā rīkoties krīzes situācijās. Es biju pārsteigta, ka šoferi domāja, ka dispečers izsauks ātro palīdzību, bet dispečers domāja, ka šoferi to izdarīs. Mēs zaudējām laiku tāpēc, ka viņi nespēja vienoties par to, kurš no viņiem izsauks glābējus. Es pati neredzēju ātro palīdzību, es speciāli neatskatījos."

"Rus.Tvnet" šo jautājumu devās precizēt pie "Lux Express" - kurš izsauc ātro palīdzību gadījumā, ja autobuss avarē vai gadījumā, ja pasažierim ceļojuma laikā nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība?

"Mūsu uzņēmumam ir diennakts atbalsta serviss, tā mērķis ir sniegt visa veida palīdzību pasažieriem un šoferiem brauciena laikā. Katru reizi, kad reisa laikā rodas neparedzēta situācija, vadītājam jāsazinās ar šo dienestu, un dienests izlemj par "ātrās palīdzības" izsaukšanu," skaidro "Lux Express" biznesa attīstības vadītājs Baltijas valstīs Janno Ritsbergs.

"Katru reizi, kad šoferis zvana, lai informētu par negadījumu, prioritārais jautājums ir, vai kāds nav ievainots, vai ir nepieciešams izsaukt ātro palīdzību, glābējus vai policiju. Ja notiek negadījums, kura rezultātā pasažieri gūst miesas bojājumus, tūlīt pēc glābēju izsaukšanas dienests par notikušo informē arī uzņēmuma izpilddirektoru. Lai ļautu precīzu un detalizētu informāciju pārsūtīt neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēm un glābējiem, diennakts atbalsta dienestam ir visu "Lux Express" autobusu tiešsaistes GPS koordinātes."

"Es neskatījos, kas tur notiek, jo ceļojuma laikā es negribēju saskarties ar negatīvām emocijām. Ja es tad zinātu, ka man joprojām par to būs jāpārdzīvo," atceras Tatjana.

"Kopumā mēs stāvējām kādas 40 minūtes. Bija manāms, ka autovadītāji dusmojas, jo pasažieris, kurš jutās slikti, atteicās doties uz slimnīcu un turpināja braucienu. Es domāju, ka viņus uztrauca tas, ka viņi neatbilda grafikam. Nesen bija tiesa, kur runāja liecinieks - vīrietis, kurš iekāpa autobusā uz Valgu. Viņš teica, ka autobuss kavējās stundu. Bet galu galā var notikt viss - kāds var saslimt, mēs visi esam cilvēki."

Tatjana atminās to nakti, ka "laiks bijis briesmīgs - tumšs, līst, slapjš sniegs. Vienā no pieturām man blakus atbrīvojās vieta - kāda meitene izkāpa". Tatjana ieņēmusi meitenes vietu, jo tā bijusi pie loga, un aizmigusi.

"Es pamodos no sieviešu kliedzieniem un no tā, ka mēs kaut kur lidojām."

Liecinieki stāstīja, ka vadītājs braucis ļoti ātri. Pasažieriem šķita, ka viņš cenšas kompensēt laiku, lai neatpaliktu no grafika. Tomēr uzņēmums atzīmē, ka, pamatojoties uz izmeklēšanu, tika noskaidrots, ka satiksmes negadījuma dienā vadītājs nepārsniedza atļauto ātrumu.

"Pēc manām izjūtām autovadītājs brauca tik ātri, ka bija ļoti bailīgi. Bet, kad atrodaties autobusā un apkārt ir tumšs, ir ļoti grūti noteikt ātrumu. Es neapstrīdēšu, vai viņš pārkāpa to. Bet tas bija bailīgi, es visu laiku zvanīju uz mājām," atceras Tatjana.

"Kad pamodos, es redzēju, kā vējstiklā krīt sniegs, visas sievietes kliedza. Troksnis un mēs sākam gāzties uz labo pusi. Bija lidošanas sajūta, tāds trieciens, sprādzieni un viss vienā mirklī mazinājās. Visi klusēja, un mēs vienkārši slīdējām uz priekšu.

Viss nomierinājās, visi apklusa uzreiz..."

"Man šķita, ka pastāv absolūts klusums. Es gulēju ar seju sniegā, saplēstos stiklos, un labā roka atradās zem autobusa. Es nesapratu, kāpēc sniegs ir sarkans, ka viss ir tik nopietni. Mana seja bija saskrāpēta, bet tajā brīdī es to nesapratu," atceras Tatjana.

"Es nevaru pateikt, cik ātri ieradās ātrā palīdzība, kas viņu izsauca. Man likās, ka glābšanas puiši ieradās pietiekami ātri. Kas viņus sauca, es nezinu. Es tajā vispār nepiedalījos," saka Tatjana.

Dažas dienas pēc negadījuma viens no pasažieriem maršrutā Rīga-Sanktpēterburga Krievijas pilsonis Mihails Krievijas telekanālam stāstīja:

"Mēs izrakām vienu sievieti, palīdzējām viņu aizvest. Arī šoferis mums palīdzēja, viņš bija pilnīgi neskarts. Un divi cilvēki tika pilnībā saspiesti. Pasažierim, kurš sēdēja aiz muguras, bija norauta roka, viņš briesmīgi kliedza. Bet mēs nekādā veidā nevarējām viņam palīdzēt. Glābēji ieradās 10-15 minūšu laikā. Autobuss tika pacelts, izmantojot gaisa spilvenus."

"Kad ieradās glābēji, es gulēju. Es centos sevi pievilkt ar otru brīvo roku. Man likās, ka es varēšu piecelties. Viens puisis priekšā man sāka kaut ko rakt. Es domāju: "Tagad viņš mani apraks." Viņš aizgāja. Parādījās otrā pusē cits vīrietis. Es viņam lūdzu, lai palīdz man piecelties. Un viņš līdzīgi atbildēja, lai apguļos. Tad es nesapratu, ka viņš nevarēja mani pacelt, jo mana roka bija iesprūdusi zem autobusa. Ja viņš mani vilktu ārā, viss varēja tikai pasliktināties. Kad ieradās glābēji, viņi man iešpricēja zāles, un tajā brīdī es domāju: "Nu, cik dīvaini, man vienkārši vajag piecelties."

Atceros tikai to, ka viņi mani uzmodināja un uzlika uz kaut kā mīksta. Viss! Es neatceros, kā viņi mani vilka. Tikai šādi zibšņi un atceros, kā kāds saka: "Šis ir viens no smagajiem.""

Sieviete min, ka droši vien tas noticis jau slimnīcā, jo bija dzirdami daudzi soļi, cilvēku balsis. Visi runāja krieviski. Tā bija Austrumviru aprinķa Centrālā slimnīca.

Negadījuma brīdī autobusā atradās 26 pasažieri un divi šoferi. Pēc tahometra datiem, ātrums netika pārsniegts. Negadījums notika vietā, kur laikapstākļu dēļ bija ļoti slikts ceļš.

Tika konstatēts, ka daudzi pasažieri nebija piesprādzējušies ar drošības jostām. Pēc negadījuma 12 cilvēki tika nogādāti slimnīcā, pēc veselības pārbaudes un medicīniskās palīdzības sniegšanas astoņi no viņiem pameta ārstniecības iestādi.

Sieviete atceras arī "zibšņus" no slimnīcas: "Man sagrieza drēbes. Es joprojām domāju, ka viss ir kā filmā. Tad es atkal neko neatceros. Tad kādā brīdī es pamostos, un ārsts saka: "Mēs jums veicām operāciju." Uz ko es atbildu, ka neko neatceros, un viņš smejas: "Es mēģināju tā, ka jūs neko neatceraties.""

"Tad es uzzināju, ka viņi izsauca intensīvās terapijas nodaļu no Tartu un nosūtīja mani uz Tartu universitātes slimnīcu, jo tur strādā nepieciešamie speciālisti. Es neatceros, kā viņi mani veda. Es tikai atceros sievietes balsi, kas man vienmēr atkārtoja: "Taņa, viss būs kārtībā."

Es neko neredzēju, dzirdēju tikai šo balsi. Tagad es vēlētos satikt šo sievieti un pateikt paldies viņai. Es pamodos jau Tartu. Bet tad es nesapratu, kur atrodos. Man uz rokas bija ģipsis un metāla izstrādājumi. Un neticamas sāpes," medijam atklāj cietusī.

Tatjanai bija divi atvērti lūzumi rokā. Sākumā ārsti nesniedza precīzas prognozes par to, vai viņi varēs roku glābt.

Tatjana turpina, ka "viņa nezina, kā notika saziņa pēc negadījuma un vai uzņēmums sazinājās ar upura tuviniekiem. Mana māte uzzināja, kas noticis, no ziņām. Pirmajās dienās, kad pamodos, es biju kādā citā dimensijā, mainītas apziņas stāvoklī. Es sapratu, ka man jāpaņem telefons un jāzvana mātei, bet to izdarīt es nevarēju".

Izrādās, ka mana māsīca mani atrada, jo viņa pati mani meklēja. Tā bija vienīgā saziņa, par kuru es zinu.

Portāls "Rus.Tvnet" vērsās pie "Lux Express" pēc paskaidrojuma - vai uzņēmums pēc negadījuma sazinājās ar cietušajiem un cietušo radiniekiem?

"Pēc negadījuma 2016. gadā mēs nekavējoties sazinājāmies pa e-pastu un pa tālruni ar katru pasažieri, kurš piedzīvoja negadījumu. Upuriem tika sniegta finansiāla palīdzība, lai nodrošinātu pirmās nepieciešamības preces, un tika atlīdzinātas iegādātās autobusu biļetes. Saziņa ar pasažieriem turpinājās arī pēc negadījuma, kad sedzām ceļa izdevumus radiniekiem, kuri devās ciemos pie upuriem.

Ja pasažieri atteicās vai paši nespēja atbildēt uz ziņojumiem, uzņēmuma "Lux Express" vadītājs un darbinieki uzturēja kontaktus ar radiem. Pēc negadījuma mēs sazinājāmies ar policiju, sniedzām nepieciešamo informāciju par notikušo, kā arī sniedzām informāciju apdrošināšanas kompānijām, lai cietušie nekavējoties saņemtu kompensāciju.

Mēs vairākkārt esam izteikuši līdzjūtību par notikušo gan publiski, gan katram pasažierim atsevišķi, taču mēs ļoti labi saprotam, ka šādā situācijā to nekad nevar būt par daudz, tāpēc mēs vēlreiz izsakām visdziļāko līdzjūtību visiem negadījumā ievainotajiem pasažieriem," atbildi sniedza "Lux Express" pārstāvis Janno Ritsbergs.

"Man bija ļoti grūta diena, un es sapratu, ja mana māte neatbrauks, es šeit vienkārši nomiršu. Man iedeva "Lux Express" pārstāvja konataktinformāciju, es viņiem palūdzu bezmaksas biļetes mātei, lai viņa varētu atbraukt no Rīgas pie manis uz Tartu, uz slimnīcu. Droši vien tas bija jau pēc darba dienas beigām.

Uzņēmuma pārstāvi sauca Tatjana, mana vārdamāsa. Es viņai zvanu un viņa man atbild: "Ziniet, es tagad esmu teātrī, zvaniet man rīt." Šeit ir tāda attieksme. Beigu beigās manai mātei tika izsniegtas biļetes," atceras upure.

Tatjana apgalvo, ka uzņēmuma pārstāvji nav ar viņu personīgi sazinājušies - nedz laikā, kad viņa bija slimnīcā, nedz pēc tam. Ārstēšanu slimnīcā, kā arī visas operācijas un procedūras, kas joprojām ir vajadzīgas Tatjanai, apmaksā pārvadātāja apdrošināšanas kompānija.

Nedēļu pēc traģiskajiem janvāra notikumiem, 2016. gada 8. februārī, Igaunijā Austrumviru apriņķī šosejas Tartu-Valga 52. kilometrā notika vēl viens negadījums, kur avarēja pasažieru autobuss "Lux Express". Autobuss no Sanktpēterburgas uz Rīgu sadūrās ar kravas automašīnu. Autobusa vadītājs nomira uz vietas, 13 cilvēki tika nogādāti slimnīcā.

"Es nepriecājos, ka "Lux Express" nesazinās. Viņi teica, ka šoferiem bija kaut kāda veida apmācība. Un tas arī viss! Kur ir viņu atbildība? Kāda ir šī organizācija, ja tās vadītājs nevar izskaidrot notikušo un kādi pasākumi ir veikti, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos? Mans mērķis nav pateikt, cik nabaga un nelaimīga es esmu. Mans mērķis ir saprast, vai ir garantija, ka tas vairs neatkārtosies," skaidro Tatjana.

"Redzi, ja viss būtu bijis kārtībā, viņiem nebūtu problēmas aiziet un pateikt: "Jā, tas notika, mēs veicām pasākumus, tagad ar mums viss ir citādāk." Bet ar mums neviens nekomunicēja. Neviens ar mani nesazinājās, nezvanīja, neatnāca uz slimnīcu. Neviens pat neatvainojās," atklāj sieviete.

Portālam "Rus.Tvnet" izdevās iegūt sīkākus komentārus un dažas atbildes uz jautājumiem.

Vai pēc negadījuma 29. janvārī esat saņēmis sūdzības no cietušajiem?

Pēc nelaimes no ievainotajiem pasažieriem par uzņēmumu nebija iebildumu vai sūdzību "Lux Express".

Vai par nopietniem ievainojumiem tika izmaksātas kompensācijas vai sniegta cita palīdzība?

Upuriem tika sniegta materiāla palīdzība, lai piegādātu pirmās nepieciešamības preces, tika atlīdzinātas iegādātās autobusu biļetes. Pēc negadījuma saziņa ar pasažieriem turpinājās. Saskaņā ar "Lux Express" iekšējo politiku mēs izturējāmies pret visiem šīs avārijas upuriem vienādi.

2016. gada janvārī un februārī notika divi smagi negadījumi. Otrajā negadījumā autobusa vadītājs gāja bojā. Kādus pasākumus uzņēmums veica pēc šiem diviem negadījumiem īsā laika posmā?

Otrajā negadījumā 2016. gada ziemā Igaunijā "Lux Express" vadītājs mira pēc tam, kad kravas automašīnas vadītājs ietriecās autobusā. Mēs vēlamies atzīmēt, ka autovadītājam nebija iespēju novērst šo negadījumu.

Pēc notikušajiem negadījumiem mēs valsts līmenī pievērsām uzmanību ceļu stāvoklim ziemā, un tikai dažus mēnešus pēc ceļu satiksmes negadījumiem tika pārskatīti ceļu uzturēšanas noteikumi un veikti ārkārtas pasākumi, lai novērstu slīdēšanu uz Igaunijas ceļiem.

Sadarbībā ar Igaunijas Ceļu drošības pārvaldi mēs daudzus "Lux Express" autobusus aprīkojām ar uzraudzības ierīcēm, kas reāllaika datus vadībai pārraida par ceļu faktisko stāvokli. Turklāt pēc negadījumiem sadarbībā ar aģentūru visiem autovadītājiem mēs izveidojām vienotu tālruņa numuru, uz kuru viņi var piezvanīt, lai informētu par ceļu pašreizējo stāvokli, pārvietojoties pa maršrutu Tartu-Valga. Autovadītāju nosūtītā informācija nonāk atbildīgajām personām. Mēs informējam savus autovadītājus par šo tālruni ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā.

"Es vēlos izteikt pateicību ārstiem. Jo Tartu un Rīgā visi ārsti bija izcili un vienkārši pārsteidzoši. Man viņi ir dievu vietā! Diemžēl šodien publiskajā telpā ir maz informācijas par to, kādus brīnumus šie cilvēki dara! Man ir vesela roka, jo ir šādi ārsti!" norāda Tatjana.

Tatjana par ārstējošajiem ārstiem runā ar smaidu un mīlestību: "Es biju slimnīcā līdz 7. aprīlim. Es mainīju daudzas nodaļas, man bija septiņas operācijas. Pirmās operācijas es pat neatceros. Mēs ļoti ilgi cīnījāmies par roku, jo man bija divi atklāti lūzumi, bija liela brūce, kas negribēja dzīt. Viņi pārstādīja ādu no kājām.

Aprīlī mani izrakstīja, ierados mājās un sāku doties uz fizioterapiju. Pēc gada izrādījās, ka man ir infekcija kaulos. Man bija atklāts lūzums, mikrobi nokļuva tur. Osteomielīta diagnoze ar atvērtu lūzumu tiek veikta automātiski.

"Pēc tam notika vēl divas operācijas - rokā tika ievietots pagaidu kauls, kas izgatavots no cementa ar antibiotikām. Tā teikt, roka tika izglābta otro reizi. Tā kā, ja infekcija nonāktu tālāk, variantu nebūtu. Tad es gadu un četrus mēnešus gaidīju endoprotezēšanu. Man bija jāgaida tik ilgi, jo man praktiski nebija elkoņa, viņi man izgatavoja individuālu protēzi.

2018. gada augustā ārsti to nogādāja man, un 2019. gada aprīlī viņi paņēma no manas kājas muskuli un bicepsa vietā to pārstādīja manā rokā, kuras man nebija. Kā Tartu ārsts pajokoja: "Mežā gailenes apēda jūsu bicepsus." Ārsti ir brīnišķīgi, apbrīnojami, viņi ir smalki psihologi. Viņi ir augstas klases profesionāļi. Katru reizi, izejot no ārsta kabineta, es jūtu, ka man nekas nesāp, tikai tāpēc, ka devos pie šiem dakteriem."

Runājot par turpmāko ārstēšanu un ārstu prognozēm, Tatjana atzīmēja: "Es jau esmu pārstājusi cerēt. Mana rehabilitācija ir mūža process. Labā roka nekad nedarbosies kā kreisā. Kamēr viņi mani veda, man nebija asiņu, manus muskuļus iesaldēja. Ar ievainoto roku es nevaru pacelt neko smagāku par trim kilogramiem, joprojām nevaru ēst ar labo roku, jo tā man negriežas pareizajā leņķī - es vienkārši nevaru pacelt karoti pie savas mutes. Es visu daru ar kreiso roku. Katrs savainojums ir individuāls, neviens nevar sniegt precīzas prognozes. Tagad es varu veikt dažas kustības, par kurām man iepriekš teica, ka to nevarēšu."

2019. gada 22. februārī savā dzimšanas dienā vai, kā pati Tatjana saka, savā bioloģiskajā dzimšanas dienā viņa ieradās pateikt paldies Igaunijas ārstiem par palīdzību, ko viņa saņēmusi pirms trim gadiem.

"Ja nebūtu šo cilvēku, es nebūtu piedzīvojusi savu dzimšanas dienu. Es jau sen gribēju nākt, apskaut viņus, paspiest viņiem roku, pateikt, ka es izdzīvoju un viss beidzās labi. Bet fakts ir tāds, ka es nevarēju iemācīties apskaut cilvēkus rokas dēļ," atklāj Tatjana.

"Cik ilgi nodzīvošu, būšu pateicīga ārstiem, jo ​​par visiem medicīniskajiem rādītājiem man nevajadzētu būt ar abām rokām. Gan igauņu, gan latviešu - es viņus nešķiroju pēc valstīm - viņi visi ir mani. Absolūti pārsteidzoši - mikroķirurgi, traumatologi, fizioterapeiti, anesteziologi. Nezinu, kādu iemeslu dēļ mūsu sabiedrībā ir ierasts teikt sliktu par ārstiem. Es par viņiem varu teikt tikai labāko," viņa piebilst.

Tatjana saka, ka katru gadu negadījuma dienā viņa atzīmē savas rokas stāvokļa uzlabošanos. "Ja viņi nebūtu mani glābuši, tad bioloģiskās dzimšanas dienas vairs nebūtu. Šis ir ļoti dīvains stāvoklis, šķiet, ka tas nevarētu notikt, ka tas nav ar mani," viņa atzīst.

Pašlaik ir sākta krimināllieta pret vadītāju, kurš tajā liktenīgajā naktī autobusa negadījumā vadīja autobusu. Tomēr Tatjana apgalvo, ka viņai ir sūdzība nevis pret konkrētu šoferi, bet gan pret visu kompāniju.

Tatjana par šo krimināllietu un pirmo tiesas sēdi stāsta: "Es domāju, ka krimināllieta tika sākta Igaunijā. Pirmkārt, autobusa pārbaudi gaidījām veselu gadu - visus izmeklēšanas pasākumus veica Igaunijas policija. Izmeklēšana beidzās tikai 2018. gada decembrī, un lieta tika nodota prokuratūrai. Bet prokuratūra neatrodas Igaunijā, bet gan Latvijā: it kā tāpēc, ka gan es, gan autovadītājs esam no Latvijas. Otra smagi ievainotā persona, kura zaudēja roku, bija no Krievijas, taču tiesā neieradās. Tās ir viņa tiesības.

Šajā krimināllietā autovadītājam tiek izvirzītas apsūdzības. Un šīs krimināllietas ietvaros man kā cietušajai ir tiesības iesniegt civilprasību morālā kaitējuma atlīdzināšanai. Es izmantoju šīs tiesības. Pirmā sanāksme notika šā gada 1. oktobrī. Tajā prokurors nolasīja apsūdzības rakstu, pēc tam viņi galvenokārt mani uzklausīja. Tad viņi noklausījās vienu liecinieku no Valgas; manuprāt, viņam bija neliels ceļgala savainojums.

Šoferim vaicāja, vai viņš atzīst vainu, viņš atbildēja: "Nē". Viņam vairs netika dots vārds.

Arī viņa advokāts nestrīdējās, viņš tikai manas runas laikā uzdeva dažus precizējošus jautājumus."

Neskatoties uz to, ka, pēc Tatjanas vārdiem autovadītājs ne tikai neatvainojās, bet pat neizteica līdzjūtību par smagi ievainoto, sieviete viņu nevaino, visas prasības ir vērstas pret "Lux Express".

"Es varu iedomāties, ka uz ceļa var notikt jebkas. Es nezinu iemeslus. Varbūt viņi soda šoferus par kavēšanos, sliktos laika apstākļos jums ir jābrauc droši. Pats uzņēmums neko nekomentē, neviens nesniedz paskaidrojumus.

Neatkarīgi no tā, cik pompozi tas izklausīsies, es gribu teikt, ka ir skaidrs, ka notikušais ir noticis ar mums, un tagad mums ir jāpārliecinās, ka nekas tāds neatkārtosies.

Vadībai jābūt atbildīgai. Viņi slēpj galvas smiltīs. Mums bija paredzēta sapulce Tallinā - es, mani advokāti, "Ergo" (pārvadātāju apdrošināšanas kompānija) un "Lux Express". Tiklīdz "Lux Express" pārstāvji uzzināja, ka arī es piedalīšos šajā sanāksmē, viņi atteicās ierasties."

Portāls "Rus.Tvnet" lūdza "Lux Express" pārstāvjus komentēt uzņēmuma politiku, kā arī runāt par autovadītāju, kurš negadījuma laikā vadīja automašīnu.

Kāda ir uzņēmuma politika, ja autovadītājam, kas brauc no punkta A uz punktu B vairāku iemeslu dēļ, nav laika ierasties punktā B saskaņā ar grafiku? Vai šādos gadījumos pasažieri var pieprasīt kompensāciju? Vai kavēšanās gadījumā tiek piemērotas sankcijas vadītājam, kurš veica lidojumu?

Uzņēmuma politika vienmēr ir bijusi un vienmēr būs drošība. Grafiks ir tikai vadlīnijas, nevis likums vai regula, kas jāievēro, neņemot vērā reālo situāciju un satiksmes intensitāti uz ceļa. Drošība vienmēr ir svarīgāka nekā precīza ierašanās. Mēs nepiemērojam sankcijas autovadītājam, ja ir kāda kavēšanās.

Mums ir 361 autovadītājs ar vidējo darba pieredzi vairāk nekā 20 gadu. No autovadītāja brauciena laikā mēs sagaidām ne tikai drošu ceļošanu, bet arī saziņu: ziņojumus pasažieriem par iespējamu kavēšanos pēc iespējas agrākā laika posmā un iekšēju saziņu ar mūsu diennakts centru, kas uztur atkāpju reģistru no grafika. Mēs izmantojam šo informāciju iekšējai analīzei un iespējamām izmaiņām grafikā.

Vai jūsu uzņēmumā vēl strādā šoferis, kurš vadīja 2016. gadā avarējušo autobusu?

Pēc ceļu satiksmes negadījuma uzņēmums rīkoja vairākas sarunas ar autobusa vadītāju, kurās viņš apliecināja uzņēmumam spēju turpināt darbu. Šoferim ir vairāk nekā 30 gadu pieredze, viņš ir profesionāls un pieredzējis autovadītājs. Šoferis iepriekš nekad nebija pārkāpis noteikumus, un satiksmes negadījuma dienā nepārsniedza atļauto ātrumu. Tāpat tiek teikts, ka viņš nelietoja alkoholu un nekādus citus pārkāpumus nav izdarījis. Notiek tiesas prāva pret personu, un kamēr nav zināms tiesas lēmums, nav iemesla apšaubīt minētā autovadītāja profesionālo piemērotību.

Otrā tiesas sēde paredzēta 12. novembrī. Šobrīd Tatjanai jau ir veiktas 14 operācijas. Uz priekšu rit ārstēšanas turpinājums (plaukstas operācija, metāla noņemšana no kreisās rokas, kas arī tika salauzts, var būt nepieciešams nomainīt endoprotezēšanas daļu utt.) Un rehabilitācija mūža garumā.