Portāls "Apollo" sāk jaunu raidījumu ciklu ""Jā" ar Rimantu Ziedoni". Raidījums ir par "jā" darbiem un "jā" idejām. Būs iespēja skatīties un klausīties sarunas ar cilvēkiem, kuru idejas un darbi iekustina pozitīvus procesus. Būs iespēja uzzināt, kā klājas cilvēkiem, kuri ir gājuši cauri krīzēm un mācējuši tikt atpakaļ uz "jā" līnijas. Pirmais viesis ir Aleksejs Volkovs un viņa uzticamais draugs – suns Serēna. 

Šoreiz mēs esam nomērķējušies uz Alekseju Volkovu. Viņš ir vājredzīgs un dzīvo pilnasinīgāku dzīvi nekā dažs labs ar ērgļa skatienu. Aleksejs ir studējis, viņš strādā kā sociālais rehabilitētājs ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Aleksejs dzīvo absolūti pilnvērtīgu dzīvi.

Sveiks, Aleksej! Sveika, Serēna! Sunītis ir Serēna. Mēs nupat pastaigājām pa pilsētu, lai redzētu procesus - kā jūs iepērkaties, kā ejat pa ielu, kā jūs pārejat ielu, kā jūs vada suns. Tagad mēs pa ceļam esam ienākuši Dailes teātrī, mums te ir ērti apstākļi parunāties. Teātra darbinieki, starp citu, jūs un jūsu sunīti ir ievērojuši, viņi jūs zināja, par ko es runāju, kad sazinājāmies. Saprotu, ka nereti ejat uz teātri, koncertiem. Par koncertiem skaidrs, tās ir skaņas. Kā jūs sajūtat, uztverat teātri?

Uz teātriem mēs ejam trijatā. Tad man pakomentē, kas notiek. Un es to varu iedomāties, vizualizēt. Un ir interesanti. Ir jau arī teātri ar komentāriem neredzīgiem cilvēkiem, arī tādas filmas ir, kad tiek komentēts, ko tur personāži dara.

Man nav ožas, kopš dzimšanas nav, bet es to nepārdzīvoju, jo neuztveru kā zaudējumu, jo man tas nekad nav bijis. Jūs redzējāt un zaudējāt redzi negadījumos. Tas bija sitiens. Kas tie bija par negadījumiem? Kā tikāt tam pāri, ar kādām metodēm? Droši vien bija kāds laiks, kad vajadzēja pierast, adaptēties.

Vājredzība man mainīja visu dzīvi, un uz labo pusi, es neteikšu, ka uz slikto.

Agrāk es nevienu neklausīju, es darīju, ko es gribu. Es aizgāju uz diskotēku un izraisīju kautiņu. Man vairāki cilvēki sasita pusi sejas, un man ar kasteti pārsita aci, acs šķidrums iztecēja, un ārsti man teica, ka to nekad vairs nevarēs izārstēt. Tad pēc trīs gadiem man bija darba trauma, es tajā laikā strādāju par betonētāju. Vajadzēja salabot armatūru, lai betons nekrīt cauri. Es palūdzu to darbu citam cilvēkam izdarīt, viņš pateica, ka ir aizņemts, un es sadusmojos. Paņēmu to fleksi, sāku to armatūru griezt, tad griežot salūza tas disks un trāpīja man tieši acī, otrajā.

Tā nu man no 2008. gada ir stipra vājredzība, man ir pirmā [invaliditātes] grupa. Siluetus un kustības varu saskatīt, bet sejas vai matus nē. Tad man bija dusmas uz visiem un stiprs stress. Gāju pie ārstiem, braucu arī uz Maskavu taisīt operāciju, lai vienai acij noņemtu spiedienu. Arī Stradiņa slimnīcā taisīju operāciju, bet tā man arī redze palika kādi 10% no 100%.

Tad es pusgadu gulšņāju un domāju – par ko man tas? Kāpēc kas tāds notika tieši ar mani? Vienmēr esmu domājis, ka ar mani nekāds negadījums nevar notikt.

Klausījos kristiešu raidījumus, meklēju dzīves mērķi. Kāpēc es vispār vairs esmu? Ārsti man arī pateica, ka pagaidām neko nevar izdarīt, varbūt tehnoloģijas mainīsies, bet kad -nevar zināt.

Man bija sieviete tajā laikā, viņa teica - tev vajag iet kaut ko darīt. Izgāju masieru kursus, sāku masēt, nekas tur īsti neizdevās. Es vispār nevarēju iedomāties, ko man kāds var palīdzēt? Tad mani kā bērnu aizveda aiz rokas uz rehabilitācijas centru.

Jūs nebijāt vēl pieradis pie šīs situācijas. Jūs absolūti neorientējāties?

Es mēģināju iziet no dzīvokļa. Jutu, ka kāpņu telpā ir nepatīkama smaka. Uzdrošinājos iziet no dzīvokļa izmazgāt kāpņu telpu, bet jocīgi jau bija. Domāju - cilvēki te nāks un brīnīsies, ko viņš te dara.

Tad es uzdrošinājos iziet pagalmā, sasitu kājas gar mašīnām. Citu reizi es jau iedrošinājos iziet uz ielas. Tad domāju, vajag vēl kaut kur tālāk aiziet, bet vajag atcerēties, kur ir tā vieta, kur mājās pagalmā ieiet.

Tā es iemācījos aiziet no Bruņinieku ielas līdz Vecrīgai. Gāju pāri ielai, kad dzirdēju, ka citi sāk iet. Jā, tas bija grūti, visu laiku kaut kādam cilvēkam vajadzēja prasīt lietas, ko es tagad pats varu izdarīt - strādāt ar e-banku, ar interneta parakstu. Jau sāku citiem apnikt. Man ļoti nepatika, ka esmu stipri atkarīgs no citiem cilvēkiem.

Tas bija pirms rehabilitācijas.

Jā, nebija vēl baltā spieķa. Tad 2009. gadā es nonācu rehabilitācijas centrā, man mācīja ar datoru strādāt, ar telefonu apieties, gatavot ēst, no klūdziņām varēja groziņus pīt, nažus asināt, pogas piešūt. Iemācījos iet ar balto spieķi. Tur bija arī psihologs. Tagad eju uz veikaliem, banku, pastu, patstāvīgi braucu ar autobusu.

Mēs sarakstījāmies mierīgi ar e-pastiem. Kā jūs to varat?

Ir speciāla programma, kas tekstu pasaka skaniski. Ja es uzrakstu burtu "ē", dators man to pasaka. Es pilnvērtīgi varu tā rakstīt, bez peles. Varu strādāt ar visām ofisa programmām, arī skaipā sarunāties. Līdzīgas programmas ir arī telefoniem, arī feisbukā programma var nolasīt fotogrāfijas - kas tur ir, piemēram, "pie koka stāv cilvēks ar suni".

Jūs esat studējis nodarbi, kas saistīta ar intensīvu komunikāciju ar cilvēkiem. Esat izstrādājis maģistra darbu par cilvēkresursu un personāla vadību. Kāpēc jums ir interese par šo tēmu?

Es aizgāju pie psiholoģes un viņa man jautāja, par ko jūs gribat strādāt? Es teicu, ka gribu būt psihologs, un es tiešām to gribēju. Tad bija Eiropas projekts, kurā es divarpus gadus mācījos par sociālo rehabitologu. Es izmācījos par sociālo darbinieku un domāju, ka tagad iešu par psihologu mācīties.

Tad pusgadu nomācījos, bet likums mainījās, ka jābūt bakalaura grādam arī psiholoģijā, lai studētu maģistrantūrā. Tad es izgāju cilvēku resursu vadības programmu, jo tad jau biju Servisa suņu biedrības "Teodors" vadītājs, tur bija daudz jākomunicē ne tikai ar suņiem, bet arī ar cilvēkiem. Šogad es atkal sāku studēt psiholoģiju, mani paņēma jau otrā kursā.

Jūs esat tagad sociālais rehabilitētājs Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrā Strazdumuižā. Ko dara sociālais rehabilitētājs? Kāda ir jūsu darba ikdiena ar neredzīgiem cilvēkiem?

Esmu datora, mobilā telefona, diktofona pasniedzējs. Agrāk es pasniedzu gandrīz visas programmas - orientēšanās apkārtējā vidē, mājturību - gludināt, tās pašas pogas piešūt, kā atšķirt naudu, arī Braila rakstu. Vistuvākās man ir datorlietas.

"Teodors" tiek definēta kā servisa suņu biedrība. Jūs to vadāt. Teodors bija suns, kura vairs nav, kurš esot bijis vai gudrākais suns Latvijā. Jūs esat teicis, ka šis suns izvēlējās jūs, nevis jūs viņu. Kā tā?

Mūsu biedrības kinoloģei, kura apmāca suņus un ir apmācījusi arī policijas suņus, Zaigai Teodors bija pirmais suns pavadonis. Bija konkurss uz šo suni, cilvēki varēja pieteikties, arī es pieteicos. Tad treneri skatījās, kā mēs saprotamies. Kā mēs ejam ar Teodoru maršrutu. Es uzdrošinājos ar Teodoru iet tūliņ pāri ielai.

Un Zaiga teica, ka Teodors iet ar mani kopā tāpat kā ar viņu - droši un mierīgi. Ar dažiem viņš vispār atteicās iet kopā. Jāsakrīt rakstura īpašībām, jābūt ļoti labai sadarbībai.

Jā, un tamdēļ ir tā suņu biedrība "Teodors". Cik vispār ir vājredzīgi un neredzīgie Latvijā, cik vēl suņus vajadzētu apmācīt?

Vājredzīgu cilvēku Latvijā ir ap 10 000, pilnīgi neredzīgu - mazāk, konkrētu skaitli tagad nezinu. Bet zinu, ka ir viens suns uz 600 cilvēkiem. Latvijā tagad ir 15 suņi-pavadoņi un divi suņi-asistenti.

Kāda atšķirība starp suni-pavadoni un suni-asistentu?

Pavadonis pavada cilvēku pa konkrētiem maršrutiem, aizved, kur vajag. Bet suns-asistents ir trenēts cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tādiem, kas sēž ratiņkrēslā, kam vajag palīdzēt novilkt jaku, piecelties no gultas, paņemt no galda kādu priekšmetu, atvērt durvis, iedegt gaismu - suns to visu var izdarīt. Mūsu biedrībā tagad ir rindā 13 cilvēki, kas gaida suņus-pavadoņus un trīs cilvēki, kuri gaida suņus-asistentus. Latvijā vajadzētu kādus 100 suņus-pavadoņus.

Jūs bijāt tik ļoti Teodoram pieķēries, ka tikāt apgalvojis, ka nekad citu suni vairs negribēsiet. Jums tagad ir cits suns - Serēna.

Man trenere Zaiga atstāja Serēnu uz divām nedēļām pieskatīt. Paši viņi aizbrauca uz ārzemēm. Es gulēju vienā istabā, Serēna citā, bet jau pirmā naktī, tiklīdz es pakustējos, Serēna skrēja pie manis pārbaudīt, kas ar mani notiek, laizīja man seju.

Otru nakti es jau nekustējos tik skaļi, lai viņa neskrien pie manis.

Šīs divas nedēļas viņa man veltīja visu savu uzmanību.

Mēs gājām kopā pastaigāties. Kad atgriezās Zaiga, viņa redzēja, cik ļoti labi mēs ar suni saprotamies, viņa seju man laizīja, lika ķepas klēpī. Tad Zaigas vīrs Juka - viņš mācīja Serēnu Somijā -, teica, lai tad es ņemot to suni sev.

Serēna vienkārši iemīlēja mani.

Aleksej, mēs tikko pagājamies pa Rīgu, bijām tirgū, bijām veikalā. Tā ir jūsu ikdiena. Šai gadījumā jūs nonācāt vidē, kurā neesat bijis.

Vidzemes tirgū mēs ar Serēnu bijām pirmoreiz un arī tajā veikalā mēs bijām pirmoreiz.

Vai tas radīja zināmu apmulsumu jūsu Serēnai?

Apmulsuma nav, bet tad man jāmeklē cilvēkus apkārt. Un es prasu, kur es esmu, kā man aiziet tur un tur. Ja vienreiz iziesim jaunu maršrutu, tad suns otrreiz zinās. Ja mēs tirgū atnācām uz gaļas paviljonu, es viņai saku tas ir gaļas paviljons - gaļas paviljons. Un viņa šos vārdu iegaumēs - gaļas paviljons.

Tagad kas notika? Jūs iegājāt nepazīstamā vidē. Vai jūs devāt komandas?

Es devu komandas iet uz priekšu vienkārši. Ja es zinu, ka jāpagriežas pa kreisi, es saku - meklēt pa kreisi, meklēt pa kreisi - visu laiku tā atkārtoju. No sākuma mēs pētām teritoriju, kuras durvis var atvērt un tā.

Tādos tradicionālos ceļos, piemēram, Centrāltirgū, kur parasti ejat, jums vispār komandas nav jādod?

Es dodu komandas. Ja mēs izkāpjam no autobusa pie Centrāltirgus, es sāku teikt viņai virzienus, viņa var sākt arī dauzīties.

Es ievēroju, ka pie pāris krustojumiem bija zaļš, bet jūs negājāt vēl. Kā jūs nofiksējat, kad var iet?

Pie pārejas es klausos, kā brauc mašīnas. It kā varētu iet, dzirdu, ka mašīnas brauc paralēli. Bet nav zināms - varbūt kāda vēl brauc perpendikulāri - nogriežas pa labi vai pa kreisi. Tad es sagaidu, ka mašīnas no jauna sāks braukt perpendikulāri, jo zinu, ka tad varu droši iet.

Nav bijuši incidenti ar autotransportu?

Ir bijis, ka es eju pāri, kur ir skanošais luksofors, un es drīkstēju iet. Un es es aizeju līdz pusei un dzirdu, ka auto neapstājas, bet vēl uzdod gāzi. Tad es strauji apstājos.

Kā jūs to tītaru veikalu atradāt? Jūs ieminējāties, ka kaut kur ar navigatoru arī ejat.

Jā, ja es eju uz pavisam nepazīstamu vietu, es telefonā ierakstu adresi un navigācija man saka, kur iet ik pa piecām sekundēm.

Ko Serēna vēl prot?

Pa maršrutu ejot, Serēna sameklē trepes, durvis, sabiedriskā transporta pieturā vienmēr pieiet pie tā staba, kur ir tas saraksts.

Autobusā es viņai saku, lai atrod man brīvu vietu. Arī kafejnīcā viņa man atrod brīvu vietu. Ja man kaut kas izkrīt no rokām, viņa to atrod un iedod man.

Tāds "sēdēt", "gulēt" viņai ir parastas lietas?

Jā, arī "gaidīt". Ja mēs ieejam drēbju veikalā, es viņu noguldu vienā vietiņā un pats eju meklēt drēbes. Kad esmu atradis, ko meklēju, es viņu pasaucu, viņa mani pieved pie kases.

Šodien vēlos zilu kaklasaiti, gribu zilu kreklu. Iemācīsim viņai šādas frāzes?

(Smejas.)

Ja es pateikšu - atrodi gaļu, tad viņa atradīs, bet zilu kreklu - vēl nē.

Mēs iesim uz Dailes teātri tagad parunāties. Serēna atradīs ieeju? Tur ir sešas durvis.

Es taustīšu katras.

Kāda ir Serēnas loma mājās un kāda uz ielas?

Mājās viņa dara, ko grib. Atnes kādu mantiņu, grib, lai es ar viņu paspēlējos, no rītiem mani pamodina, laiza acis.

Viņa modina mani jau pirms modinātāja, tad pati iet vēl pagulēt. Viņa daudz guļ, suņi guļ vairāk nekā cilvēki. Mums ir rīta un vakara pastaigas, viņa pie ezera izskrienas, kaut ko ķer, citreiz atnes kādu peli, vienreiz sataustīju, ka viņa man čūsku ir atnesusi.

Čības nenes klāt?

Kad grib dauzīties, kustēties, tad citreiz pienes.

Dauzīties. Viņa tagad mierīgi guļ visu laiku, viņai tas ir tā pieteikts tagad?

Viņai nav pieteikts, viņa ir brīva, bet viņa jau no pieciem rītā kustas.

Un nerej.

Rej, bet ļoti reti.

Viņu kāds var nokaitināt?

Nē. Tādus suņus vispār ļoti pārbauda, viņu nervu sistēmu. Nav tā, ka viņa reaģētu īpaši uz citiem suņiem vai kaķiem.

Ir baltais spieķis. Neredzīgo baltais spieķis, tas ir gandrīz kā poētisks simbols. To cilvēki daudzmaz zina, bet, vai jums nerodas konflikti sabiedriskās vietās, kad esat kopā ar Serēnu?

Mēs ar to arī nodarbojamies, lai cilvēki par tādiem suņiem vairāk zinātu.

Tādi smagi konflikti nav bijuši. Ir gadījies, ka šoferis autobusā prasa, lai sunim būtu uzpurnis. Tad es viņam skaidroju, ka tādam sunim pēc Ministru Kabineta noteikumiem nav vajadzīgs uzpurnis, bet nu neklausās.

Tad teicu - nu tad saucam policiju un skaidrojam. Man ir pasažiere uzstājusi, ka sunim vajag uzpurni, tā uzstājīgi un parupji. Tad es atbildēju, ka viņai pašai vajag uzpurni.

Bet tādi gadījumi, kad mani kaut kur nelaistu iekšā, nav bijuši. Bet citiem ir bijuši tādi gadījumi.

Varbūt jūs atceraties, kas ir tāds spilgtākais brīdis kopā ar Teodoru vai Serēnu, kas jūs ir emocionāli aizķēris?

Ziemā nav labi, ka trotuārus kaisa ar sāli, sunim kož, ļoti sāp. Ziemā viņš uzreiz ievēro, kur nav sniegs, bet ir melns asfalts, tur viņš negrib iet. Un viņš negribēja iet autobusa pieturā, kur viņš redzēja to melno asfaltu. Kaut kā ieskrējām autobusā pa aizmugurējām durvīm, bet arī tur bija sanests sāls, tad es viņu paņēmu sev blakus krēslā.

Kad centrā izkāpām ārā, viņš vienalga nevarēja paiet un es viņu kādu gabalu nesu.

Tad jau notīrīju ar sniegu kājas un gājām tālāk.

Bet jūs uztverat šo suni ar visām viņa emocijām un enerģijām gandrīz kā cilvēku?

Viņa ir kopā ar mani 24 stundas diennaktī. Viņa mani pamodina, tad mēs ejam pastaigāt, tad es viņu paēdinu, tad ejam uz darbu, tad uz skolu.

Serēna ir dzīva būtne, viņu nevar salīdzināt ar balto spieķi.

Tagad ir arī roboti - pavadoņi, es nezinu... Ziemā mēs varam ārā izdauzīties, es metu sniega pikas un viņa skrien pakaļ. Es arī par Teodoru teicu, ka tas ir cilvēks suņa kažokā. Arī Serēna ir ļoti gudra, jūt, ko man vajag, un es jūtu, ko viņai vajag.

Paldies jums par sarunu. Vai nav jauki, ka ir tāda skaista dvēsele blakus?

Es tikai ceru, ka Latvijā tādu suņu būs arvien vairāk un vairāk.

Ar suni var iet tā kā redzīgs.