"Es gribētu, lai jautājumi nekad nebeidzas." Atklāta saruna ar Rimantu Ziedoni

Pastāsti, lūdzu, kā tu pavadīji savu bērnību? 

Kā es pavadīju savu bērnību? Nu, es biju panācis privilēģijas bērnībā, starp citu. Es gāju bērnudārzā un mācēju piecos, sešos gados lasīt. Lasīju Žilu Vernu un tādas lietas. Un tad, kad es gāju bērnudārzā, to pamanīja audzinātāja.

Audzinātājām parasti bija pienākums, ka bērniem ir jālasa priekšā grāmatu. Kādu pusstundu vai vienu stundu. Bērni sēdēja lokā, klausījās... Bet tad viņa konstatēja, ka es māku lasīt un viņa šo uzdevumu deleģēja man.

Tad es biju tas centrālais čalis, kas sēdēja vidū, man apkārt sēdēja pārējie un es viņiem lasīju priekšā Žilu Vernu.

Par to man bija privilēģijas. Bija parastas mantas - kluči un kaut kas tāds, bet uz skapīša, kaut kur augšā, bija noslēptas tajā laikā retas mantiņas. Uzgriežami cālīši, putniņi, kas lēkā. Par to es varēju dabūt un spēlēties ar šīm mantiņām. 

Par lasīšanu, ja?

Jā, un es tiku respektēts bērnudārzā. Tas ir viens no bērnības elementiem. 

Cik mēs gari gribam par to runāt? Bērnība ir gara... Citam tā nemaz nebeidzas. 

Viens mans vectēvs bija mežsargs, viņš tika nosists čekā, jo nacionālajiem partizāniem nesa ēst un šņabīti, to es vairs neatceros, tas man ir tikai stāstīts. Esot atbraucis mājās, bijis tik ļoti sasists, ka nomiris un vecāmamma teikusi - labi, ka vismaz mājās nomira. Es vēl noķēru kaut kādu dabas eksotiku. Šī māja bija pilnīgā meža vidū. 

Kur šī māja atradās? 

Krustpils novads tas ir. No manas mammas puses. Ir kaut kādas ainas - tajā mājā nebija elektrības. Un lūsis sēž kokā 15 metru attālumā. Tas ir milzīgs retums un tā esot laime ieraudzīt lūsi. 

Otra puse ir no tēva puses - mans vectēvs bija zvejnieks. Atceros visas šīs zvejnieku būšanas - ar laivām, pilna laiva ar zīvīm, tīkliem, večiem, kuri vēl Ragaciemā drusku ar ventiņu mēli runā. Mani brālēni runā drusku ar ventiņu piesitienu. Tas ir 50 kilometrus no Rīgas. Piemēram, šādas ainas. 

Par ko tu bērnībā sapņoji kļūt? 

Nu, nekādā gadījumā ne par kosmonautu. Iedomājies... Man likās, ka būtu diezgan stilīgi, ja es varētu būt hokejists. Es pasportoju, bet vienlaicīgi es arī daudz, daudz lasīju. Man tas kaut kā tā ir iegājies. 

Tas no tā bērnudārza laika, ja? 

Kaut kā man tas iegājās... Man tika piespēlētas grāmatas. Daudz laika pavadīju lasot, spēlēju ar džekiem futbolu. Bet man nebija bērnībā vēl mērķu, kas es vēlētos būt. Man dilemma radās vēlāk. Es iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, laikam tagad to sauc par Dizaina koledžu, un tad es mācījos koktēlniecības nodaļā un diezgan reāli mērķējos uz Mākslas akadēmiju, bet tad es sāku ar rakstu darbiem nodarboties. Tad man tā apziņa sašķēlās. Rīgā Mākslas akadēmija nebija un nav joprojām koktēlniecības nodaļas, tāda bija tikai Tallinā, man negribējās braukt uz Tallinu piecus gadus studēt. 

Tad es žurnālistiku izmācījos universitātē.

Tas ir viens no jautājumiem, kurš mani nodarbina ik pa laikam - vai es nekļūdījos?

Ja ir vēlme rakstīt, to var darīt tāpat. Vai es neesmu nokļūdījies, izmācoties žurnālistiku? Ir ļoti daudz piemēru, kas labi strādā žurnālistikā, kas žurnālistiku nav studējuši. Bet šo amatu es diemžēl esmu pazaudējis.

Lietišķajos bijām septiņi klasē. Viens no maniem grupas biedriem ir Rundālē restaurējis mēbeles vai iekārtojis [Mihailam] Gorbačovam villā kaut ko. Man žēl, ka esmu to pazaudējis. Tas tāpat, kā ar klavierēm - ja nenodarbojies ar to, tad tās iemaņas no rokām pazūd. 

Kā tu vienā teikumā sevi raksturotu? 

Nu... Dievs pasargi... Kā var sevi raksturot vienā teikumā? 

Es esmu sabiedrisks ar atsevišķiem periodiem, kad man ir vajadzīgs apstāties un to lenti patīt atpakaļ, atskatīties, kā ir bijis, kas ir noticis, komunicēt ar cilvēkiem un kustēties, un runāt, un braukt.

Man patīk žurnālistika, es negribēju teikt, ka es nožēloju, ka esmu izstudējis žurnālistiku. Ar vienu kāju esmu rakstniecībā, kā mēdz teikt, daiļliteratūrā, lai cik jocīgs nebūtu šis formulējums, ar otru kāju - žurnālistikā. Savās rakstniecības aktivitātēs esmu uzķēries uz dokumentālo žanru. Un to nosaka mans raksturs. Esmu izdevis kādas piecas, sešas grāmatas par Latviju. Man tas patīk. Patīk tas darba process. 

Noteikti jau būsi dzirdējis šo jautājumu neskaitāmas reizes, bet pastāsti, lūdzu, kā ir būt par tautā tik ļoti mīlētā dzejnieka Imanta Ziedoņa dēlu? 

Jā... Tas ir man visvairāk jautātais jautājums. Nu, es iemācījos no tā distancēties jau studiju gados un es esmu... Nevis distancējies, bet šis jautājums mani nenodarbina. Tas nav kaut kas tāds, kas aizņem lielu vietā manā apziņā.

Jā, man jautā par manu tēvu. Zināms uzvārds. Jebkurš zināms uzvārds automātiski paredz arī kaut kādu opozīciju. Tūliņ pat, tevi nepazīstot. Par laimi, pozitīvi noskaņotu cilvēku ir ievērojami vairāk. 

Es nekad neesmu spekulējis ar savu uzvārdu.

Es neesmu šajā sakarā lielīgs, bet es esmu lepns.

Es lepojos, ka man ir šāds tēvs. Viņš ir darījis daudzus tautas līmeņa darbus. 

Tu teici, ka esi samērā agri iemācījies distancēties. Kas tev lika distancēties? Kurā brīdī tu saprati, ka vajadzētu tomēr ieturēt kaut kādu distanci? Kā tu pie šī visa nonāci? 

Nobrieda apziņa, ka tev ir pašam sava dzīve. Ka tu pats esi persona, cilvēks, kuram ir pašam jāattīstās. 

Man, protams, šad tad ir uzdoti arī dīvaini jautājumi. Kādā no intervijām man prasīja - vai tad jūs nekonkurējat savu tēvu? Es teicu - nu, paga, tas taču mans tētis ir. Ko nozīmē konkurēt ar savu tēti? Jūs konkurējat savu māti? Jūs konkurējat ar savu tēvu? 

Es saprotu - cilvēkiem mans tēvs ir dzejnieks, ideju ģenerators, man viņš tomēr prioritāri ir tēvs. Asinsradinieks. Tā es uz viņu arī skatos. 

Paturpinot tavu domu - kas bija vienojošais faktors starp tevi un tavu tēvu, neņemot vērā uzvārdu un asinsradniecību? 

Man bija tas audzināšanas stils, bija tādi skautu gājieni. Vienā līmenī mēs braucām ar laivām, esam braukuši kopā pa tuksnesi Turkmenistānā, gulējuši tādās aitu ganībās. Kā Kurzemē. Mēs esam iebraukuši pa vidu tā aitām ar mašīnu, palūguši, lai mūs aizved, gulējuši starp tūkstošiem aitu. Viena sega apakšā, viena virsū, zvaigznes spīd...

Esam kopā braukuši uz Ameriku. 

Tāda ceļošana un pasaules izzināšana? 

Arī ceļošana. Kad es biju mazāks - tev jāmāk braukt ar laivu pa upi, tev jāmāk iekurt uguni, tev jāmāk telti pareizi uztaisīt. 

Tātad - tātad tādas praktiskās iemaņas un izdzīvošanas prasmes? 

Puiku lietas. Skautu lietas. 

Tas bija tavs laiks, kad tev bija padsmit? 

Arī, jā. Pēc inerces viņš man dāvināja tādas tūristu būšanas un nažus. Zini, kā saka - nazi dāvināt ir bīstami. Man ir sadāvināti naži, sākot ar vienkāršiem, beidzot ar visādiem Šveices nazīšiem. Tas ir tas viens līmenis. 

Otrs līmenis - tas ir tas intelektuālais. Man tika piespēlētas grāmatas. Nekas pārgudrs, es nelasīju septiņu gadu vecumā Šopenhaueru. Bet atbilstošā vecumā man tika piespēlētas atbilstošas grāmatas. Esmu rādījis viņam [tēvam] savus darbus, viņš ir tos komentējis, publicējis. Varu uzskatīt viņu zināmā mērā par savu skolotāju arī šajā jomā. Man bija skaidrs, ka man nav jāiet precīzi viņa stilistikā, precīzi viņa pēdās... 

Kas bija jūsu atšķirības? 

Hm... To man tev ir grūti pateikt, definēt. Es pat neesmu par to domājis. 

Kas bija tas, kas nesakrita un kas bija tas, ko varbūt neņēmi pretī? 

Varbūt, ka viņš bija metodiskāks, organizētāks. Viņš agri saslima ar tuberkulozi. Tuberkulozi tajos gados nemaz tā neārstēja. Ik pa laikam viņš ir dzīvē slimojis. Šī slimība viņu vienmēr ir disciplinējusi. 

Viņš nav varējis jaunībā, cik mēs esam runājuši, piedalīties mākslinieku, jauno dzejnieku bohēmā. Viņa viens no tuvākajiem jaunības draugiem, ko viņš uzskatīja arī par savu skolotāju, Ojārs Vācietis, viņi ir daudz sarakstījušies... Tur ir materiāls, kas vēl nav publicēts. Pēdējais materiāls. Tur tika smalki apcelta padomju vara. Tajā laikā to publicēt nevarēja. Tur vēl viens otrs tiek smalki apcelts, kas vēl ir dzīvs... Un atkal nevar publicēt. 

Vai Imants tev ir bijusi autoritāte? 

Jā! Jā, viņš man bija autoritāte, piemēram, jautājumā par sadzīves vertikāles un horizontāles sabalansētību. Zini, kā mēdz teikt - nu, tie dullie mākslinieki, tie jau nespēj naglu iedzīt sienā.

Nav praktiski? 

Jā, nespēj tos horizontālos jautājumus risināt. Viņš to mācēja. Viņš kopa gan vertikālo līniju... Krusts mums tagad sanāk... Gan horizontālo līniju. Viņš mācēja naglu iedzīt sienā. Es simboliski runāju. Tas ir tas, ko esmu centies no viņa mācīties. 

Šis stereotips pastāv joprojām - par dullajiem māksliniekiem, ka viņi nekam nav derīgi. Lai viņi raksta savas grāmatas, spēlē teātri, dzied un miers ar viņiem. 

Kas ir tas svarīgākais padoms, ko tēvs tev ir iedevis? 

(Nopūšas.) Man ir viena no izdevniecībām lūgusi uzrakstīt par viņu grāmatu. Man ir zināmas grūtības. Viens, ka tā distance vēl nav tik liela, otrs - man ir grūti vērtēt viņu kā literatūrkritiķim. Es neesmu kritiķis. Esmu visu izlasījis, ir lietas, kas man patīk, īpaši "Epifānijas" man patīk, tās iet savu ceļu jau plašāk pasaulē. Es pagaidām nerakstīšu šo grāmatu. Bet neizslēdzu, ka to izdarīšu. 

Padomu ir bijis daudz. Viens no padomiem - dzīvo, neuztraucies!

Kāpēc tu uztraucies tagad par to, kas notiks rīt? Rīt, kad notiks, tad uztrauksies.

Vai arī - ko domā tik daudz? Dari! Aizšausi garām, bet būsi darījis. 

Vai arī par rakstu darbiem - jā, tu vari vēl palabot, bet, ja tu taisīsi trešo piegājienu, tu labāk vairs neuztaisīsi. Ja paskatās viņa manuskriptus, tur labojumu ir ļoti maz. 

Viņam bija datori, viņam vispār bija viens no pirmajiem datoriem Latvijā. Bet viņš nerakstīja ar datoru. 

Nepatika, ja? 

Viņš rakstīja ar roku, jā. Piemēram, tādas lietas. 

Vai tev ir bijusi kādreiz dzīvē sajūta, ka cilvēki tevi nepazītu, ja tev nebūtu tāds uzvārds, kāds tev ir? 

Nav jau tā, ka mani dikti pazītu. Latvijā tas viss... Kurš kuru Latvijā nepazīst? Tā sabiedrība ir salīdzinoši tik maza, ka visi pazīst visus. Varbūt, ka tā, kā tu saki. Varbūt tā ir... 

Kā ir ar sabiedrības spiedienu - vai tu esi kādreiz izjutis to sabiedrības spiedienu, ka no tevis attiecīgi kaut ko sagaida tieši uzvārda ziņā? 

Nu, man ir trāpījies skolā šādus tekstus dzirdēt. Ja es tā padomāju, tad literatūras kritikai ir bijusi tendence mani vērtēt nevis manu vienaudžu kontekstā, bet salīdzināt ar manu tēvu. 

Tas ir ļoti interesanti un pat paradoksāli. Kā pats par šo esi juties? 

Mana iekšējā atbilde - nē, nevērtējiet mani ar manu tēvu. Ar manu tēvu ir ļoti grūti vispār kādu blakus nolikt. Vērtējiet mani manas paaudzes kontekstā, manas stilistikas kontekstā. 

Un kā tu esi vērtēts savas paaudzes un stilistikas kontekstā, tavuprāt? 

Dažādi. Dažāda ir bijusi attieksme. Kas tad vēl nebūs? Vēl viens Ziedonis tagad būs? Kopumā pozitīvi. Es nelielos, manas grāmatas ņem, manas grāmatas pērk. Izdevniecības tās labprāt pieņem.

Šeit, protams, nav Amerika. Ja grāmata vismaz daudz maz labi iet, tad tur tu vari nopirkt vienu māju Maiami, otru māju kaut kur pie Londonas. Šeit grāmatniecība nav bizness, bet es nevaru sūdzēties. Ja es rakstu, tad es arī drukājos. Man nešķiet arī, ka būtu jāraksta rakstīšanas pēc. Esmu rakstījis, kad man ir spiediens, kad man sajūtas spiež.

Mums ir cilvēki, kuri ir atstājuši aiz sevis 40, 50 grāmatas. Kad tās grāmatas izlasa cauri... Nu, tā esence pietiek trīs grāmatām. Liekas - nu, veči, būtu gājuši makšķerēt tā vietā.

Tikai rakstnieka statusa pēc jau vien nav jāvālē divas grāmatas gadā. 

Tu esi daudz un dikti savā dzīvē ceļojis. Arī starpkontinentāli. Pastāsti, lūdzu, kādas ir sajūtas, katru reizi dodoties ceļā un atgriežoties mājup? 

Es tev ieminējos par situāciju, ka man bija jāizvēlas, ko studēt. Tur, šķiet, ka izdarīju nepareizi - vajadzēja aiziet pa to koktēlniecības līniju. Man bija vēl viens lēmums jāpieņem - iestājās Latvijas neatkarība. Man Melburnā bija radi. Es pie viņiem aizbraucu.

Es pie viņiem kopumā esmu pavadījis kādu pusotru gadu. Viņi man teica - nu, tu, Rimant, jau vari palikt. Es biju brīvs čalis. Teica - tu jau vari palikt, mēs tevi izprecināsim, paliec dzīvot šeit. Bet kur es tagad te palikšu? Un Austrālija jau patiešām ģeogrāfiski arī ir pasaules mala.

Šad tad par šo jautājumu esmu domājis - varbūt man vajadzēja palikt? Bet tur esmu nolēmis - nē, es izdarīju pareizi, ka es atbraucu atpakaļ. 

Kāpēc? Kāpēc tev ir sajūta, ka esi izdarījis pareizi? 

Šī ir mana vieta. Es tev pateikšu - cilvēki ceļo, esmu braukājis pa ārzemēm diezgan. Un es nevarētu teikt, ka man gribas tagad. Nu, labi, es aizbraukšu uz Parīzi, bet - ko es tur sapratīšu, vienu nedēļu pavadījis? Vai aizbraukšu uz Londonu. Ko es tur sapratīšu, ieraudzīšu? Nu, es pastaigāšu pa muzejiem, ieiešu kafejnīcā. Labāk jau paņemt vienu varenu "All Inclusive" (viss iekļauts - no angļu val.), aizbraukt uz Turciju un dirnēt. Dirnēt baseinā un ēst augļus, un gulēt gultā. 

Man patīk pa Latviju klejot. Es atgriežos atkal pie tā dokumentālā žanra. Esmu krustu šķērsu izbraukājis Latviju. 

Kādas ir tās sajūtas, salīdzinot? 

Kaut kāda pieredze uzkrājas. Ir kaut kāds priekšstats, kādi ir cilvēki tur, kādi ir šitur. Ir kaut kādas simpātijas un ir kaut kādas antipātijas pret dzīvesstilu. Esmu bijis Amerikā, bet es negribētu dzīvot Amerikā. 

Kas tur ir - kāpēc nē? 

Man nepatīk šis drudžainums, šī amerikāņu drudžainība. 

Man bija tāds brīnums. Pusi raidījuma ar Pēteri Kļavu mēs par šo runājām - vai viņi nav aprobežoti gadījumā? Man likās - viss šis keep smiling (turpini smaidīt - no angļu val.). Nu, tas ir ārkārtīgi patīkami, bet, nu, tu jau zini, ka tas ir tikai un vienīgi keep smiling. Es ļoti stingri darba attiecībās ievēroju hierarhiju, bet man nepatīk, ka sabiedrībā ir hierarhija.

Es tagad negribu to Ameriku nolīdzināt līdz ar zemi. Man vienkārši nepatīk, ka cilvēki draudzējas cits ar citu tikai tad, ja viņi ir izfunktierējuši - es kaut ko varēšu no viņa dabūt. Es stāvu augstāk par viņu, man ir naudas vairāk.

Un es brīnījos, kā viņi var nezināt, kas ir Dostojevskis. Nezina vienkārši.

Un tad secinājums? 

Es sapratu, ka tā aprobežotība... Tas laikam ir par skarbu teikts, tā ir dzīves realitāte. Tas ir ienācis arī Latvijā - tu nevari vairs lielas cilpas mest riņķī, ārpus savas profesijas bagātināties. Man patika austrālieši - tur nav tik saspringts tas ritms. Viņi ir mierīgāki - kaut kas līdzīgs latviešu sabiedrībai.

Tā nemaz nav tik slikta - šeit nav tik kaujinieciski procesi. Šeit ir blēdības, šeit nav varbūt politiskās un biznesa ētikas. Tur jāpaiet ir vēl kādiem gadiem desmit.

Es gan naivi domāju, kad iestājās Latvijas neatkarība, ka mēs tagad dzīvosim Zviedrijas līmenī. Es biju pilnīgi par to pārliecināts. Tagad nav šaubu, ka mēs nedzīvosim Zviedrijas līmenī vēl vismaz 20 gadus. Varbūt mani bērni to piedzīvos. Bet, kur mēs aizpeldējām tagad...? 

Atgriežamies atpakaļ... Nereti sabiedrībā pazīstamu cilvēku bērni izvēlas darīt pretējo, nevis doties savu senču pēdās. Uz tevi to laikam tomēr īsti nevar attiecināt? 

Jā, bet tu atradīsi arī pietiekami daudz to, kas tomēr iet pēdās. Tas ir samērā loģiski, ka piedzīvo vecāku skolu, piedzīvo viņu intereses. Tas nav tik reti. Atradīsiet visās profesijās - medicīnā, glezniecībā, teātrī... 

Un mīts par to, ka šo profesiju pārstāvji ietekmē bērnu izvēli, ko tālāk studēt? Ja tēvs un māte ir ārsti, tad arī bērnam obligāti vajadzētu būt saistītam ar to, vismaz tuvu tam. Es domāju par vecāku ietekmi uz bērnu agrīnā stadijā.

Man nebija spiediena par kādu profesiju. 

Tāda izvēles brīvība tika dota? Kā tas bija? 

Tas bija mans paša lēmums. Es sāku mācīties labu, fundamentālu profesiju - koktēlniecību. Iemācījos arī mēbeles taisīt. Tagad man ir žēl, ka to neturpinu. Tas man tagad netraucētu arī rakstīt. 

Tu vispār šobrīd neko nedari saistībā ar koku, mēbelēm? 

Šobrīd nē, tam ir tad darbnīca vajadzīga. 

Bet tu gribētu? Nu, paņemt kaltu tagad... 

Es gribētu. Tas ir forši. Es diplomdarbā griezu kaut kādu rokoko rāmi. Kaut ko tādu es gribētu, bet nu... Es zinu, ka es nevaru vairāk tādu izgriezt. Ar visādiem kaltiem. Ir kādu 300-500 kaltu komplekts kārtīgam koktēlniekam. Es to nemāku vairāk. Es teicu savam skolasbiedram, kurš ar to intensīvi ir nodarbojies - paņem mani atpakaļ, gribu to visu dabūt atpakaļ. 

Un? 

Tas bija tādā...

Pusjoka līmenī? 

Tas bija tādā pusjoka līmenī. 

Mēs jau runājām, ka tu esi braukājis dikti daudz pa Latviju apkārt, fiksējot to arī savās grāmatās. Gan dažādas vietas, gan attālākus valsts nostūrus. Kas tevi uz to pamudināja? Kas bija dzinulis šai vēlmei - iet, pētīt, dokumentēt, rakstīt? 

Jā. Viens iemesls ir, ka es nevaru tā ilgi nosēdēt pie... 

Kalta? 

Pie rakstāmgalda! (Smejas.)

Es domāju, ka es varētu uzrakstīt romānu, bet tas paredz gadu sēdēt, noslēgties no visiem, nekomunicēt, samērā vientulīgi dzīvot. Varbūt, ka man to būtu jādara, bet visa šī ceļošana pa Latviju ir saistīta ar to, ka man nav tāds raksturs.

Es varu kādu laiku sēdēt, rakstīt, tad man vajag atkal impulsus - braukt, runāties, redzēt.

Mana devīze ir - Latvija nav tikai Rīga! Samērā vēlu es konstatēju, ka Latvijā ir tik daudz spēcīgu cilvēku ar interesantām idejām. Man patīk šis darba process - braukt, runāties, satikt, fotografēt, pēc tam nāk tā nepatīkamā stadija - tas viss vēl jāizšifrē no diktofona ārā. Un, pagaidi - tev taču arī jāuzraksta tas viss vēl ir. 

Mēs varam šeit pārlēkt uz "jā" tēmu. 

Par to mēs arī beigās varam pārlēkt. Ja gribi tagad, droši - lec! 

Ar ko sākās mana interese par dokumentālām lietām, par realitāti. Es tajā Austrālijā biju. Es domāju - tur ir tas slavenais krokodilu mednieks. Slavenā "Crocodile Dundee" prototips. Nu, es nevaru neaizbraukt pie viņa. Man ir jāaizbrauc.

Tad es ar mazu lidmašīnīti aizkratījos līdz Austrālijas vidienei, opālu racēju miestam, tāds kā pēdējais mežonīgo rietumu bastions ar sūriem, nerunīgiem večiem. Un tur mūsu latviešu dundadznieks Arvīds Blūmentāls dzīvo alā. Tādā kā Gūtmaņa ala, ko viņš ir izveidojis spridzinot, meklējot tos opālus.

Es par viņu uzrakstīju, un kopā ar viņa grāmatu izdevu arī savus vērojumus. Ar to sākās tā mana interese par dokumentālo literatūru. 

Bet - tādi cilvēki taču ir arī Latvijā! Tad es sāku viņus meklēt un tapa grāmata "Paradoksālā Latvija". Tajā es meklēju nevis, kā mēdz formulēt, "sabiedrībā pazīstamus" cilvēkus, bet cilvēkus ar interesantām idejām, kaut arī nerealizējamām, cilvēkus ar interesantu dzīvesveidu.

Kaut kad, pēc kaut kāda laika, man par milzīgu pārsteigumu Nacionālais teātris šo grāmatu izvilka ārā un iestudēja. Es jautāju režisorei - kā jūs varat dokumentālu darbu iestudēt, tur nav dialogu. Bet viņa to izdarīja. Un savā aspektā.

Un visās šajās turpmākajās manās dokumentālajās grāmatās ir "jā" cilvēki. Tie ir tie "jā" cilvēki. Ja mēs runājam par raidījumu, ko mēs tagad veidojam. 

Jā, pavisam drīz portāla "Apollo" lietotāji varēs sekot līdzi raidījumam "Jā ar Rimantu Ziedoni". Pastāsti, lūdzu, kāda ir šī raidījuma devīze, vīzija? Kāpēc tu to tapini? 

It kā tā horizontālā dzīve cilvēku nogurdina. Ir rēķini jāmaksā. Iekrīt telefons ūdenī. Sāk grabēt amortizatori mašīnai. Kaimiņš augšā sadzēries skaļi klausās mūziku. Tev kaut kas notiek ar veselību...

Katru dienu 100 mazu darbu. Tas iedzen cilvēku tādā "varbūt" vai pat "nē" līmenī. Raidījums ir iecerēts par "jā" darbiem, "jā" sajūtām, "jā" idejām. Par sakārtotību dzīvē, ap sevi, par "jā" cilvēkiem. Un arī par tādiem cilvēkiem, kuri ir nonākuši krīzes situācijās un tikuši no tām ārā. Atkal tikuši uz "jā" strīpas. 

Ne tikai par sauli un skaistām puķēm? 

Tas vēstījums ir - nav tik draņķīgi viss!

Ir atrodams kaut kur "jā". Ir jākopj sevi. "Jā" var būt izcila izrāde, koncerts, ideja. "Jā" varbūt varoņdarbs - kāds izglābj kādu, ziedojas. Kāds māk savākt sevi, kāds rada idejas, kas iekustina "jā" procesus. Bet tas nenozīmē, ka mums būtu doma apiet dzīves realitāti, negācijas. 

Kā ir - vai cilvēki arī paši var tevi uzrunāt un pieteikties?

Jā! Vēl tā forma jāapdomā. Kā tas var notikt. Process ir sācies. Viens no pirmajiem būs Pēteris Kļava, kurš ir absolūts "jā" cilvēks. 

Ja tev būtu iespēja mainīt savā dzīvē kaut ko - kas tas būtu? 

Tā ir, katrs cilvēks atgriežas pie saviem 25 gadiem - kāda velna pēc es to, šito darīju? Ja man būtu 25...

Es nedomāju, ka par to ir jādomā - kas ir bijis, tas ir bijis, kaut kādas karmas, likteņa līnijas. Domāju, ka tam, ko esi darījis, tā arī bijis jānotiek.

[Cilvēki] nedzīvo šajā brīdī. Tas nav tik viegli. Arī man. Bet es cenšos nedomāt par to, ko es varētu mainīt, jo es neko mainīt nevaru.

Nav jēgas uztraukties par to, ko nevari mainīt.

Daudzi uztraucas par to, ka ir sastrēgums pilsētā. Viņš ir iestrēdzis savā mašīnā. Un viņš paliek traks, paliek nervozs, tūliņ lēks pāri jumtiem pāri. Nav jēgas! Tu netiec, tu nevari atrisināt šo jautājumu. Tad nesasprindzini sevi! 

Vai esi kādreiz nožēlojis to, ko neesi izdarījis? 

To gan, jā... Kaut kad feisbkukā klejoja tāds amerikāņu klips, kur stāstīja apmēram tā: mēs esam nointervējuši 100 cilvēkus, kuri ir tuvu nāvei, esam jautājuši viņiem, ko jūs visvairāk dzīvē nožēlojat - vai to, ko izdarījāt un kļūdījāties, vai to, ko neiedrošinājāties izdarīt? Gandrīz visi atbild, ka nožēlojuši to, ko nav izdarījuši, nav iedrošinājušies, kas ir licies par grūtu, par nereālu, par neiespējamu.

Man ir tādas lietas. Varbūt ir bijuši jādara dzīvē spontānāki gājieni. Kaut gan esmu arī to darījis. Nav tik traki, tik stīvi es dzīvojis neesmu. 

Reiz kādā intervijā tu atzini: "Uznāk, kad gribu vēl to, to, to un šito... (..) Man ir laba ģimene, man ir arī laba sieva". Kā ir patlaban - vai tev izdodas sabalansēt emocijas, cilvēcību ar reālu skatījumu uz dzīvi? 

Nu, ne vienmēr. Ģimenes dzīve man ir mainījusies un emocijas manā dzīvē... Šobrīd prioritārs man ir darbs.

Man šobrīd šķiet, ka esmu dzīvojis brīvmākslinieka dzīvi.

Man ir apnicis pašam būt sev priekšniekam. Rakstu darbi paredz tādus solo gājienus. Šobrīd man ir vēlme pēc komandas, pēc komandas darba, pēc daudz cilvēkiem, kas ir šeit. Un darboties. 

Kā ir ar emocijām? 

Ar emocijām ir viss kārtībā. Un tām ir sava vieta... 

Cik bieži tu atļauj sev būt emocionālam? 

Es ļoti bieži varu kļūt emocionāls. Man nepatīk stereotipi, ka vīrietim ir jābūt kā akmenim, ka vīrietim nevajag aizrauties ar emocijām. Man, starp citu, var sariesties asaras acīs, kad es skaistu filmu skatos. Tā arī ar mani var notikt. Tāpēc es nejūtos ne druskas mazāk vīrišķīgs. 

Es neatceros, vai es tev prasīju par akmeni un taureni jautājumu? 

Nē. 

Tad pajautāšu tagad. Ko tu izvēlētos - būt par pelēku akmeni un redzēt pasauli krāsainu vai tomēr būt par krāsainu taureni, kurš pasauli redz pelēku? 

Hm... Ai, tur nāk dažādi analītiski aspekti klāt. Taurenis nomirst pēc vienas dienas. Akmens pasauli redz, bet redz tikai no viena leņķa. Es negribētu būt ne viens, ne otrs. 

Kas tu gribētu būt? 

Bite. Bites ir ļoti organizēta sabiedrība. Nesen ir veikts pētījums, ka bites ir vērtīgākie, viedākie radījumi pasaulē, bet līdz tam vēl ir jāaug, līdz tam ir jāizaug. Kāda ir bišu organizētības pakāpe, darba dalījums, arī emocionalitāte, solidaritāte. Redzēs, varbūt, ka es pārvēršos par biti lēnām. 

Vai ir kaut kas, ko neesmu tev pajautājis? 

Tu man ļoti daudz neesi pajautājis. 

Tad uzdod pats sev to jautājumu un, lūdzu, atbildi man. 

Es gribētu, lai jautājumi nekad nebeidzas. Ne tikai mūsu starpā.

Es gribētu, lai jautājumi ir vienmēr.

Ja jautājumu vairs nav, tad viss ir beidzies. Ja cilvēkam jebkurā vecumā jautājumu vairs nav.