Lai iegūtu gaļu, Lielbritānijā katru mēnesi tiek nogalināti 100 miljoni dzīvnieku. Lopkautuvēs zvērus nogalina cilvēki - tas ir darbs, kas krietni atšķiras no sēdēšanas birojā. Portālam "Vice" kāds bijušais lopkautuves darbinieks atklājis darba specifiku un to, kādu ietekmi tas atstājis uz viņa mentālo veselību.

Bērnībā es sapņoju kļūt par veterinārārstu. Iedomājos, ka varētu spēlēties ar nepaklausīgiem kucēniem, nomierināt satrauktus kaķēnus un, kā jau kārtīgs lauku bērns, pārbaudīt dzīvniekus, kuri varētu būt apslimuši.

Es biju iztēlojies diezgan idillisku dzīvi, taču parasti, protams, ne viss notiek pēc plāna. Attapos, strādājot lopkautuvē.

Strādāju tur sešus gadus un, tā vietā, lai slimām gotiņām liktu justies labāk, es nodrošināju, lai 250 katru dienu tiktu nogalinātas.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ēd gaļu vai nē, viņš visticamāk nav bijis lopkautuvē, un tam ir labs iemesls - tās ir pretīgas, netīras vietas. Grīda ir noklāta ar dzīvnieku izkārnījumiem, visapkārt var redzēt un saost iekšas, sienas ir notrieptas ar asinīm.

Un tā smaka… Tas ir kā atsisties pret sienu, kad tu pirmo reizi ieej lopkautuvē un liekas, ka gaisā varētu cirvi pakārt.

Mirstošo dzīvnieku smaka tevi apņem kā tvaiks.

79

Kāpēc lai kāds gribētu apskatīt tādu vietu, kur nu vēl tajā strādāt?

Es biju pavadījis desmit gadus, strādājot pārtikas rūpniecībā - gatavu ēdienu rūpnīcās un tamlīdzīgi. Kad radās iespēja strādāt par kvalitātes kontrolieri lopkautuvē, tas šķita kā nekaitīgs darba piedāvājums. Tolaik man bija 40 gadu.

Pirmajā darba dienā mani izveda ekskursijā pa telpām, paskaidroja, kā viss darbojas un vairākas reizes pārvaicāja, vai man viss kārtībā. Viņi skaidroja, ka ekskursijas laikā cilvēki bieži ģībstot, tāpēc emocionālā noturība jaunajiem darbiniekiem ir ļoti svarīga. Man likās, ka viss ir kārtībā - nejutos pārāk labi, bet domāju, ka pieradīšu.

Drīz sapratu, ka nav jēgas izlikties, ka šis ir parasts darbs. Ne visas lopkautuves ir vienādas, bet mana bija brutāla, bīstama darbavieta. Bija neskaitāmi gadījumi, kad, neraugoties uz visām apdullināšanas procedūrām, darbinieki cieta no masīvas govs spazmām, kad to pacēla līdz kaušanas mašīnai.

Bieži, ievedot govis kautuvē, tās nobijās un sākās panika - tas bija biedējoši arī mums.

Es pats personīgi necietu no fiziskām traumām, bet tā vieta ietekmēja manu mentālo stāvoli.

Dienu no dienas pavadot lielā telpā bez logiem, uz manām krūtīm gūlās aizvien lielāks smagums un tāda kā pelēka migla. Naktīs atkal un atkal acu priekšā redzēju tās šausmas, ko piedzīvoju visas dienas garumā.

Viena no prasmēm, ko apgūst, strādājot lopkautuvē, ir abstrahēšanās. Tu iemācies bez emocijām uztvert ciešanas un nāvi.

Tā vietā, lai domātu par govīm kā par dzīvām radībām, es skatījos un tām kā dažādu ēdamu ķermeņa daļu kopumiem.

79

Tas gan nepadara darbu vieglāku - tas vienkārši nepieciešams, lai izdzīvotu.

Taču ir lietas, kas izsit no sliedēm. Man tās bija galvas.

Telpas galā bija lieta tverte, katru dienu tā tika piepildīta ar simtiem govju galvu. Katra to tām bija apstrādāta, atdalot visas mīkstās daļas, bet acu āboli palikuši savā vietā.

Katru reizi, ejot garām tvertnei, es jutu, kā simtiem acu pāru uz mani skatās.

79

Dažās acīs bija nosodījums par to, ka piedalījos viņu nonāvēšanā. Dažās - lūgums - it kā es varētu atgriezties laikā un viņas izglābt. Tas bija pretīgi, šausminoši un sirdi plosoši vienlaikus. Es jutos vainīgs. Pirmo reizi, kad galvas ieraudzīju, man vajadzēja visu savu spēku koncentrēt uz to, lai nesāktu vemt.

Zinu, ka šīs lietas uztrauca arī citus darbiniekus. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad viens no kautuves strādniekiem sāka ķidāt tikko nokautu govi, pārgrieza tai vēderu un no tās izkrita teļa auglis - govs bija stāvoklī. Viņš sāka kliegt. Es aizvedu viņu uz citām telpām, lai nomierinātu, taču viss, ko viņš varēja pateikt bija - tas vienkārši nav pareizi! Tie bija stipri vīri, kuri reti izrādīja emocijas, bet es redzēju asaras viņu acīs. 

Vēl smagāk par grūsnu govju nogalināšanu bija teļu nokaušana.

Kad kāds mājdzīvnieks inficējas ar lipīgu slimību, ir jānokauj viss ganāmpulks - buļļi, govis un teļi. Atceros dienu, biju strādājis lopkautuvē apmēram gadu, kad mums bija jānoslaktē pieci teļi vienlaicīgi.

Mēs centāmies tos turēt aplokā, taču tie bija tik mazi un kaulaini, ka viegli varēja no tā izkļūt un staigāt apkārt uz savām vēl trīcošajām kājām.

Teļi nāca mūs apostīt kā kucēni, jo tie bija ļoti jauni un ziņkārīgi.

79

Mēs mēdzām tos pabužināt, savukārt viņi mēģināja piezīsties mūsu pirkstiem.

Kad pienāca laiks tos nogalināt, tas bija gan emocionāli, gan fiziski grūti. Lopkautuvēs visas iekārtas paredzētas lielu dzīvnieku nokaušanai, tāpēc, piemēram, apdullināšanas kastes izmērs piemērots tonnu smagai govij. Kad mēs tajā ielikām pirmo teļu, tas aizņēma vien ceturtdaļu kastes, tāpēc mēs tajā ielikām piecus teļus vienlaicīgi. Tad mēs tos nogalinājām.

Pēc tam, redzot uz grīdas mirušos dzīvniekus, lopkautuves darbinieki bija acīmredzami apmulsuši un satraukti.

Es reti kad redzēju viņus tik ievainojamus.

Neviens parasti par jūtām un emocijām nerunāja - valdīja nerakstīts likums, ka lopkautuvē nedrīkst izrādīt vājumu.

79

Turklāt bija daudz darbinieku, kuri nebūtu varējuši runāt par savām sajūtām, pat ja gribētu. Viņi bija viesstrādnieki no Austrumeiropas, kuru angļu valoda nebija pietiekami labā līmenī, lai meklētu palīdzību.

Vairākiem vīriešiem, ar kuriem kopā strādāju, lopkautuve arī nebija vienīgā darba vieta. Viņi pabeidza savu desmit stundu maiņu te un devās uz citu darbu, līdz nogurums ņēma virsroku. Daudziem radās alkohola problēmas, citi kļuva atkarīgi no enerģijas dzērieniem, vairāki no tiem arī mira no sirdstriekas.

Darbs lopkautuvē vairākos pētījumos saistīts ar mentālās veselības problēmām - pētnieki izmanto terminu "posttraumatiskā stresa sindroms", ko izraisa psiholoģiskā slodze un vainas sajūta. Es pats cietu no depresijas, ko izraisīja garās maiņas stundas, nepārtraukts darbs un apkārtesošā nāve. Pēc kāda laikam man sāka uzmākties pašnāvnieciskas domas.

Nezinu, vai darbs kautuvē rada šīs problēmas, vai tā vieta piesaista cilvēkus ar jau esošām problēmām, bet katrā ziņā tas ir izolējošs darbs un ir grūti meklēt palīdzību. Kad stāstīju cilvēkiem, ar ko nodarbojos, saskāros vai nu ar riebumu un nepatiku, vai ar ziņkārīgu jokošanu. Līdz galam nevarēju viņiem atvērties, tāpēc bieži vien jokoju kopā ar viņiem par govs nodīrāšanu un iekšu turēšanu rokās. Pārsvarā gan es neteicu neko.

Reiz darbā kāds kolēģis sāka izteikt dīvainus komentārus par to, ka viņš "pēc sešiem mēnešiem vairs šeit nebūs".

79

Viņam patika jokot, tāpēc visi par to smējās un domāja, ka viņš vienkārši gatavojas nomainīt darbu. Viņa izteicieni man lika justies neomulīgi, tāpēc es pasaucu viņu kabinetā un jautāju, ko viņš ar to domā. Viņš salūza un teica, ka viņu nomocījušas domas par pašnāvību un vairs nav iespējams ar tām sadzīvot.

Ar ģimenes ārsta iesaisti man izdevās viņam palīdzēt un es sapratu, ka man jāpalīdz arī pašam sev. Jutu, ka šausminošās lietas, ko ikdienā redzu, ir aizmiglojušas manu uztveri un es esmu dziļā depresijā. Tas likās kā liels solis, bet man vajadzēja tikt no turienes ārā.

Kad aizgāju no darba lopkautuvē, pasaule sāka radīties gaišākās krāsās. Pilnībā mainīju darba sfēru un sāku strādāt ar mentālās veselības organizācijām, lai mudinātu cilvēkus stāstīt par savām sajūtām un meklēt profesionāļa palīdzību - pat, ja viņi uzskata, ka viņiem tas nav nepieciešams.

Dažus mēnešus pēc manas aiziešanas bijušais kolēģis atklāja, ka viens no darbiniekiem, kura uzdevums bija dīrāt liemeņus, ir izdarījis pašnāvību.

79

Reizēm es atceros laiku lopkautuvē - salīdzinu to ar plašu okeānu, kurā visi kuļas, neredzot sauszemi. Reizēm, aizverot acis, es redzu kā uz mani skatās simtiem acu pāru.