"Es domāju par pacientiem, kas tajā dienā ir nomiruši." Medmāsa, kuras darba pienākumos ir izslēgt dzīvību uzturošās iekārtas (3)

"Izslēgt ierīces, kas pacientu tur pie dzīvības, ir emocionāli grūti, pat sāpīgi. Dažreiz šķiet, ka es esmu atbildīga par viņu bojāeju," atzīst medmāsa Huanita Nitla.

Huanita ir dzimusi Indijā, bet jau 16 gadus strādā Lielbritānijas Nacionālajā veselības dienestā kā vecākā medmāsa intensīvās aprūpes nodaļā vienā no Londonas lielākajām slimnīcām.

"Kad ir pienācis laiks izslēgt ventilācijas iekārtu, tas man ir jādara, tas ir viens no maniem darba pienākumiem," norāda 42 gadus vecā Nitla.

Pirmā nāve

Aprīļa sākumā vienu dienu, kad Huanita ieradās slimnīcā uz savu rīta maiņu, nodaļas vadītājs norādīja, ka viņai būs jāpārtrauc ārstēšana kādam Covid-19 slimniekam, kurš atrodas intesīvajā aprūpē, pieslēgts pie mākslīgās plaušu ventilācijas iekārtas.

Izrādās, ka konkrētā paciente arī bijusi medmāsa - sieviete ap 50 gadiem. Huanitai nācās paskaidrot pacientes meitai, kas notiks tālāk.

"Es gribēju pārliecināt meiteni, ka māte nejutīs sāpes."

Intenīvās terapijas nodaļā Covid-19 slimnieki guļ cieši viens otram blakus, bieži mirstošajiem pacientiem blakus guļ tie, kuri ir nākamie rindā uz "aparātu atslēgšanu".

"Viņa gulēja palātā, kur bija vēl septiņas gultas, visi pacienti bija smagi slimi. Es aizvilku aizkaru un izslēdzu skaņu iekārtām, kas viņu turēja pie dzīvības," Huanitai tajā mirklī šķitis, ka palātā iestājies stings klusums.

Tad viņa ir pasniegusi sievietei telefonu, kur klausules otrā pusē viņas meita mātei teica pēdējos atvadu vārdus.

"Man tas bija parasts telefona zvans, bet viņas ģimenei tā bija brīnišķīga iespēja. Protams, meita vēlējās video zvanu, bet tie diemžēl ir aizliegti intensīvās terapijas nodaļās."

Vērot, kā izdziest dzīvība

Pēc radinieku ieteikumiem Huanita palātas televizorā iepretim Covid-19 slimnieces gultai ieslēdza mūzikas video klipu un tikai tad izslēdza dzīvību uzturošo iekārtu.

"Es sēdēju blakus un turēju roku līdz viņa nomira," pastāstīja medmāsa.

Lēmums par kāda pacienta ārstēšanas pārtraukšanu tiek pieņemts vairāku ārstu konsīlijā, rūpīgi izpētot veselības stāvokli, vecumu, slimību vēsturi un iespējamību atveseļoties.

Nitlas gadījumā - paciente nomira piecas minūtes pēc tam, kad tika izslēgti viņas dzīvību uzturošie aparāti.

"Es redzēju, kā monitorā sāk strauji mirgot brīdinājums, tad īsi pēc tam kardiogramma pārtapa par taisnu līnīju... Tajā mirklī mana sirds pārstāja pukstēt līdz ar viņas."

Nāve vienatnē

Vienlaikus pacientes meita nezināja, kas ir noticis telpā un telefonā viņa turpināja atvadīties no mātes un skaitīt lūgšanas. Nitlai diemžēl nācās paņemt telefonu un pateikt, ka viss jau ir beidzies.

Huanitas pienākums nav tikai pavadīt pacientu viņa pēdējā gaitā, bet arī apkopt viņu pēc nāves.

"Ar kolēģu palīdzību es viņu nomazgāju, ievietoju speciālā apvalkā, bet pirms tam ar pirkstu uzvilku viņai uz pieres krustu," stāsta medmāsa.

Pirms jaunā koronavīrusa pandēmijas radiniekiem bija iespēja lemt, vai slimnieku atstāt pie dzīvību uzturošajiem aparātiem vai nē. Radinieki arī drīkstēja atrasties blakus slimniekam mirklī, kad iekārtas tiek izslēgtas. Nu tas vairs nav iespējams.

"Ir skumji noskatīties, kā cilvēki mirst vienatnē," noteic Nitla.

Gultas vietu trūkums

Sakarā ar straujo Covid-19 uzliesmojumu Lielbritānijā slimnīcā, kur strādā Huanita, intensīvās terapijas nodaļa tika palielināta - no 34 guļvietām uz 60. Šobrīd tās visas ir aizņemtas.

175 medmāsu "armija" strādā ar Covid-19 pacientiem.

"Parasti uz medmāsu bija viens pacients, tagad tie ir vidēji trīs. Ja viss turpināsies kā līdz šim, tad tie būs seši pacienti uz vienu medmāsu."

Dažām Huanitas kolēģēm arī parādījušies Covid-19 simptomi, tāpēc viņas devušās mājas karantīnā.

"Pirms katras maiņas mēs sadodamies rokās un skaitām mantru: "Viss ar mums būs labi!". Mēs ieskatāmies viena otrai acīs, pārliecināmies, vai ir uzvilkts viss nepieciešamais aizsargekipējums un dodamies strādāt," pastāsta Nitla.

Slimnīcā arī sāk trūkt nepieciešamā aprīkojuma Covid-19 slimnieku glābšanai, tāpat kā sāk pietrūkt aizsarglīdzekļu slimnīcas darbiniekiem.

Vidēji intensīvās terapijas nodaļā ik dienu nomirst viens pacients, kas ir daudz biežāk nekā pirms pandēmijas.

"Šis ir ļoti nomācoši," Huanita atzīst. "Es nevaru aizmigt, man rādās murgi, man ir bail inficēties, tāpat kā maniem kolēģiem."

Pagājušajā gadā medmāsa Nitla saslima ar tuberkolozi, no kā atguvās vien pēc pāris mēnešiem, tāpēc viņa sevi uzskata par riska grupu.

"Kolēģi man bieži saka, ka es pandēmijas laikā nedrīkstētu strādāt, bet es to neņemu galvā, man ir jādara mans darbs."

"Vienmēr, kad es beidzu savu maiņu, es domāju par pacientiem, kas tajā dienā ir nomiruši. Protams, es cenšos "pārslēgties" un domāt par kaut ko citu, bet bieži tas neizdodas."