"Kad gribas pulcēties, bet nedrīkst". Ielūkojies fotogrāfa Jāņa Škapara pandēmijas fotoprojektā

Projekta būtība ir vienkārša - radīt ilūziju, ka sabiedriskā dzīve pilsētvidē nav apstājusies. Vairākās pilsētas lokācijās - gan iekšā, gan ārā - Jānis izspēlējis pulcēšanās ainiņas, kurās vienīgā darbīgā persona ir pats fotogrāfs. 

Fotogrāfi nemīl klusumu

"Cilvēks, šķietami intelektuālākais pasaules dalībnieks, ir spiests samierināties ar to, ka radība, kura ar neapbruņotu aci pat nav saskatāma, sagrauj ekonomiku, atņem dzīvības, darbu un iedragā arī cilvēka mentālo veselību, iztukšo parkus, lielveikalus, griķu plauktus, restorānus, krogus, muzejus izklaides un darbavietas. Fotogrāfi nemīl šo klusumu, un katrs šo problēmu risina savā veidā - kāds fotografējot attālināti, konceptuāli risinot problēmas, kāds pievēršot lielāku vērību pilsētvides izmaiņām vai pilnīgi pretēji - fotografējot dabu," stāsta Jānis Škapars. "Radošums ir īpašība, kas vieno fotogrāfus – katrai situācijai meklējot atbilstošu risinājumu. Ņemot vērā, ka situācija valstī ietekmē arī manu darba ikdienu, vēlējos laiku izmantot lietderīgi. Nofotografēt izolāciju, pandēmiju, vīrusu? Jā – tukšās ielas, maskās tērptas cilvēku sejas, repatriācijas reisi – šīs lietas man, tāpat kā citiem, šķiet apnikušas un pelēkas.

Vēlējos izveidot fotogrāfiju sēriju, kura ir interesanta, satīriska un kaut ko liecinās par šo laiku."

"Kādā siltākā vakarā jutu grilētas gaļas smaržu un nolēmu, ka jāsarīko mazie dārza svētki arī sev. Atceroties, ka citus gadus kopā ar draugiem un kolēģiem dārzā esam fotografējušies, joka pēc, gaidot, kamēr gaļa būs izcepusies, sāku fotografēt pats sevi – vēlāk šo fotogrāfiju sēriju apstrādājot, izveidoju vienu attēlu, kurā esmu attēlots dažādās vietās, pozās un ar dažādām grimasēm," idejas impulsu apraksta fotogrāfs. "Ļoti primitīvs, bet situācijā efektīvs tehniskais paņēmiens. Skatoties uz šo fotogrāfiju un redzot, ka manā Facebook kontā tā tiek dāsni novērtēta, sapratu, ka ir jāveido mini fotoprojekts, kurš varētu saukties "Kad gribas pulcēties, bet nedrīkst". Šajā projektā fotografējot pats sevi veicam dažādas aktivitātes, reizēm pārspīlējot aktivitāšu norisi.

Ārpus komforta

"Stāvēšana kameras otrā pusē nav mana mīļākā nodarbe, tāpat arī, esot fotogrāfijas uzņemšanas lokācijā, process tā vērotājam varētu likties visnotaļ amizants. Piemēram, “spēlējot” futbolu, izmisīgi centos simulēt bumbas sitienu pa seju – tas neizdevās ar pirmo reizi un arī ne ar desmito; vai došanās makšķerēt uz parku, jo tas bija pietiekami tuvu, – varat tikai iedomāties cilvēku reakciju, redzot puisi, kurš makšķerē parka upītē, kurā zivju populācija, visticamāk, ir ļoti tuvu nullei; “piketēšanu” pie Saeimas pat nepieminēšu (pirmo reizi mūžā gatavoju plakātus – nākotnei jāatceras rakstīt lielākiem burtiem)," par fotoprojektu stāsta Jānis. "Jāsecina, ka šāds projekts ir labs veids, kā pasmieties par sevi, pārspīlējot bārā vai pirmo reizi kāpjot uz skrituļdēļa."
 

Ar šo fotogrāfiju palīdzību autors vēlas mums pavēstīt, ka arī viņš vēlas būt kopā ar draugiem, radiem un jauki pavadīt laiku, bet, ja ir vēlme pulcēties, tad jādara to vienam – tas nav grūti. Mēs katrs esam atbildīgs par savu veselību, un, ja nerūpēsimies par sevi, mēs varam apdraudēt tos, kuri mums ir tuvi – tikpat tuvi kā mēs paši sev.

Foto: "Kad gribas pulcēties, bet nedrīkst"