"Bez manis tu cietumā neizdzīvosi." Kā ieslodzītā un cietumsargs kļuva par sabiedrotajiem, lai aizbēgtu no Ziemeļkorejas (4)

Jons pusnaktī pamodināja Kimu un veda viņu pa abu izplānoto ceļu. Iepriekšējā vakarā viņš bija sagatavojis divas mugursomas, kurā atradās pārtika, maiņas drēbes, nazis un inde.

Kima centās pierunāt Jonu atstāt ieroci, taču viņš neklausījās un ņēma to līdzi, jo izdzīvot notveršanas gadījumā nebija pareizais variants. Bargs sods šajā gadījumā nederētu, jo Jons, kurš bija cietuma apsargs, bēga kopā ar cietuma ieslodzīto Kimu.

"Es zināju, ka man ir tikai tas viens vakars. Ja es to neizdarītu, es tiktu sagūstīts un nogalināts," stāstīja Jons.

"Ja viņi mani apturēs, es viņus nošaušu un metīšos bēgt. Ja es nevarēšu aizbēgt, tad nošaušu pats sevi," sacīja cietuma apsargs.

Gadījumā, ja arī tas plāns neizdotos, tad viņš sevi sadurtu un izdzertu indi. "Ja es biju sagatavojies nāvei, tad nekas mani nevarēja apturēt."

Abi izlēca pa logu laukā un metās skriešus pāri ieslodzīto zonas sporta laukumam. Priekšā atradās augsts žogs, kuram bija jātiek pāri. tas bija jādara nemanāmi, jo sargsuņi viņus varēja sadzirdēt, kā rezultātā tiktu sacelta pamatīga trauksme.

Pat ja viens no viņiem nespētu tikt pāri žogam, otram tik un tā vajadzēja tikt garām robežsargiem, kas dežūrēja Tumenas upes krastos. Tas bija solis, kas abus šķīra no brīvības.

Kimas pārvietošana no centra uz cietuma nometni bija nenovēršama. Gan Jons, gan Kima apzinājās - nonākšana tur ir kā nāves spriedums.

Tā bija negaidīta draudzība starp cietumsargu un ieslodzīto. Jons un Kima pirmo reizi viens otru ieraudzīja 2019. gada maijā. Viņš bija viens no vairākiem Onsongas cietuma kompleksa sargiem. Jons un viņa kolēģi 24 stundas diennaktī uzmanīja Kimu un daudzus citus ieslodzītos, kuri gaidīja tiesu.

Jona acis piesaistīja kāda sieviete, kura bija tērpusies gana greznās drēbēs - Kima. Viņš apzinājās, ka Kima bija viena no tām personām, kas centās palīdzēt saviem tautiešiem.

Nelikumīgi palīdzēja saviem tautiešiem

Pēc profesijas Kima bija starpnieks. Viņa palīdzēja uzturēt kontaktus starp cilvēkiem, kuri bija aizbēguši, un viņu ģimenēm. Kamēr Kima nelegāli pelnīja naudu un mācījās par dzīvi ārpus Ziemeļkorejas striktā komunistiskā režīma, Jons pēdējos 10 dzīves gadus bija pavadījis armijā. Viņš bija iestrēdzis valsts komunistiska režīma ideoloģijā.

Tas, ko viņi nenojauta - abiem bija ļoti daudz kā kopīga. Abi vēlējās jaunu dzīvi un juta, ka ir pienācis brīdis mesties bēgt.

Pagrieziena punkts Kimas dzīvē bija piespriestais cietumsods. Tiesa, tas nebija sievietes pirmais ieslodzījums. Viņa apzinājās, ka otrais ieslodzījums būs daudz smagāks, jo pret šādiem pārkāpējiem izturas daudz sliktāk.

Ja Kima pēc izciestā soda tiktu laukā dzīva, viņas atgriešanās darbā būtu ārkārtīgi riskanta. 

Pirmo reizi Kima nonāca cietumā, jo veica ārkārtīgi bīstamu starpniecību - viņa palīdzēja tautiešiem aizbēgt uz Ķīnu. Tas ir tas pats ceļš, pa kuru vēlāk bēga viņa un Jons.

"Šis darbs nav īstenojams bez sakariem militārajā nozarē," norādīja Kima.

Viņa piekukuļoja robežsargus, lai tie "skatās citā virzienā". Sešus gadus viņa veiksmīgi darbojās, nopelnot aptuveni 2000 ASV dolāru par katru pārvesto iedzīvotāju. Tas nozīmēja, ka viena cilvēka pārvešana pāri robežai ir līdzvērtīga Ziemeļkorejas vidējai algai.

Galu galā tie paši robežsargi, kuri iekasēja no Kimas naudu, bija tie, kas viņu nodeva. Kimai tika piespriests piecu gadu cietumsods, bet, kad sievieti atbrīvoja no ieslodzījuma, viņa bija apņēmusies ar cilvēku vešanu pāri robežai vairs nenodarboties - pārāk bīstami.

Taču viņa atklāja kaut ko tādu, kas nedeva mieru, un Kima atsāka šo nodarbi. "Es robežsargiem teicu, ka maksāšu tik, cik viņi gribēs. Tā nu es sāku ubagot."

Kamēr Kima atradās cietumā, viņas vīrs bija atradis citu sievieti un apprecējies, līdzi paņemot abas meitas. Kimai bija jāmeklē cits iztikas avots - viņa nolēma piedāvāt zvanīt cilvēkiem uz Ķīnu, par to iekasējot naudu. Ziemeļkorejā ir aizliegts saņemt vai veikt zvanus uz ārzemēm. Tiesa, viņa atkal tika pieķerta un nonāca apcietinājumā.

"Es teicu, ka samaksāšu policistiem tik, cik viņi gribēs. Es lūdzos, bet policists teica, ka ir vairāki liecinieki un viņiem nav citu variantu," stāstīja Kima.

Cietumsarga sūrā dzīve un vēlme tiekties pēc kaut kā labāka

Tajā brīdī Kima apzinājās, ka viņas dzīve ir tikpat kā beigusies. Kad sieviete iepazinās ar Jonu, viņa gaidīja tiesas prāvu un apzinājās, ka gaidāms sarežģīts laiks.

Tikmēr Jons nebaidījās par savu dzīvi, bet bija ļoti vīlies. Viņš bija sācis obligāto militāro dienestu un pildīja ikdienas uzdevumus, piemēram, uzmanīja Ziemeļkorejas dibinātāja statuju. Viņš jau kopš bērnības sapņoja, ka kļūs par policijas virsnieku.

"Tēvs sagrāva visus manus sapņus. Viņš mani apsēdināja un teica, ka tādā profesijā, kādā es darbojos, reāli nav iespējams piepildīt savu sapni," sacīja Jons.

"Lai tiktu augstāk pa karjeras kāpnēm, man nepieciešama nauda. Ar naudu Ziemeļkorejā nekļūst labāk," sacīja Jons.

Cietumsargs atzīmēja, ka arī ar augstāko izglītību un izcilību nepietika, lai varētu piepildīt savu sapni.

Pēc visām skarbajām atziņām no tēva Jons saprata, ka viņa dzīvē kaut kas ir jāmaina. Pirmoreiz satiekot Kimu, ideja joprojām bija tikai sēklas līmenī, taču, kamēr viņi runāja, tā turpināja attīstīties.

Jona un Kimas sadarbošanās

"Ieslodzītajiem nav pat ļauts skatīties uz cietumsargiem," sacīja Jons.

Viņš lūdza, lai Kima runā čukstus caur kameras durvju dzelzs restēm. Cietumnieki zina, kurš no ieslodzītajiem kontaktējas ar citiem, bet sargiem ir jākontrolē šī hierarhija.

Pēc diviem mēnešiem viņu draudzība nonāca krustcelēs - Kima tika notiesāta uz četriem gadiem un trim mēnešiem. Viņa gaidīja brīdi, kad tiks nosūtīta uz Čongori koncentrācijas nometni.

Kima saprata, ka pastāv liela iespēja - viņa vairs neatgriezīsies. Bijušie ieslodzītie stāstījuši, ka Čongori nometnē notiek ļaunprātīga ieslodzīto izmantošana.

"Es biju izmisumā. Bieži domāju par pašnāvību. Es raudāju, raudāju un raudāju," stāstīja Kima.

Jons stāstīja, ka tad, kad ieslodzītais nonāk koncentrācijas nometnē, viņam tiek atņemta Ziemeļkorejas pilsonība.

"Tu vairs neeksistē. Principā tu vairs ne ar ko neatšķiries no dzīvnieka."

Vienā dienā Jons pateica kaut ko tādu, kas mainīja abu dzīves.

"Es jutu, ka starp mums izveidojās īpaša saikne. Es vēlos tev palīdzēt, mās. Cietumā tu bez manas palīdzības neizdzīvosi."

Līdzīgi kā citi Kimas tautieši, arī viņa bija iemācījusies, ka nedrīkst nevienam uzticēties. Sieviete domāja, ka Jons mēģina viņu piemānīt.

Galu galā Jons pateica, ka vēlas, lai Kima palīdz nokļūt Dienvidkorejā, kur dzīvoja viņa radi. Jons parādīja Kimai savas ģimenes fotogrāfijas, kurām aizmugurē bija rakstīta mājas adrese.

Kima sāka lēnām ticēt Jona teiktajam.

"Mana sirds sāka pukstēt arvien straujāk un straujāk. Pirmo reizi Ziemeļkorejas vēsturē cietumnieks un cietumsargs plāno kopīgu bēgšanu."

Īstais brīdis ir pienācis

2019. gada 12. jūlijā Jons saprata, ka ir pienācis īstais brīdis - jābēg. Kimas pārvešana uz koncentrācijas nometni bija nenovēršama. Jona priekšnieks tajā naktī bija devies mājās.

Tumsas aizsegā viņi izlēca pa vienu no cietuma logiem, pārkāpa pāri nožogojumam un devās upes virzienā pāri rīsu laukiem.

Kimai neveicās ar tikšanu pāri žogam, taču galu galā viņai tas izdevās. Tad pēkšņi parādījās gaisma un abi jau nodomāja, ka ir pieķerti. Viņiem par atvieglojumu, tas bija maiņas brīdis robežsargu postenī.

Viņi nogaidīja 30 minūtes un pēc tam devās upē. Problēmas radās brīdī, kad atklājās, ka Kima neprot peldēt.

"Kad nonācām upes vidū, ūdens bija pāri manai galvai un es sāku slīkt," sacīja Kima.

Viņa lūdza Jonam doties atpakaļ, bet Jons norādīja, ka tādā gadījumā viņi abi nomirs. Bēgļi pārguruši izkāpa krastā un nonāca pie pēdējā šķēršļa - dzeloņstieplēm klāta lauka. Tā bija robeža ar Ķīnu.

Pēc nokļūšanas Ķīnā viņi joprojām nebija drošībā, tāpēc nākamās trīs dienas slēpās mežā. Kima sazinājās ar paziņu Ziemeļkorejā, kurš stāstīja, ka valsts valdība, sadarbojoties ar Ķīnu, ir nosūtījusi policiju, lai viņus arestētu.

Pateicoties Kimas vecajiem kontaktiem, viņiem izdevās izkļūt no Ķīnas un nonākt trešajā valstī. Bija skaidrs, ka  Jona un Kimas rīcība īpaši kaitēs viņu ģimeņu sociālajam stāvoklim, jo radinieki tiks pastiprināti uzmanīti un iztaujāti.

"Es jutos vainīga, ka bēgu, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tas salauza manu sirdi," stāstīja Kima.

Jons jutās gluži tāpat. Tad viņš sāka dungot kādu sev zināmu meldiņu, bet pēc tam jau saķēra galvu. Viņš bija bēdīgs, jo sieviete, kura palīdzēja viņam tikt tik tālu, dosies pavisam citā virzienā. Jons nolēma mainīt savus plānus un doties uz ASV nevis uz Dienvidkoreju.

"Dodies man līdzi uz ASV," Jons teica Kimai.

Sieviete atbildēja, ka neprotot angļu valodu. Jons centās Kimu pārliecināt, sacīdams, ka valodu iemācīsies kopā.

"Lai arī kurp tu dotos, neaizmirsti par mani," sacīja Kima.

Tagad viņi abi ir laimīgi, ka izdevies aizbēgt no Ziemeļkorejas striktā režīma. 

"Skatoties atpakaļ, mēs visi Ziemeļkorejā dzīvojām kā cietumā. Mēs nekad nevarējām doties tur, kur vēlējāmies," stāstīja Jons.