"Ja pieaug neziņa, pieaug arī stress." Kā Covid-19 jaunā realitāte ietekmē topošos pieaugušos? Saruna ar psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu (2)

Jautāts, kā jaunieši izjūt pandēmiju, Konstantinovs bilst, ka visai dažādi, bet liela daļa pusaudžu izjūt pamatīgu stresu. "Ja pirmais pandēmijas vilnis bija tāds, ka auga stress un trauksme, tad tagad es novēroju, ka

jauniešiem notiekošais sāk izraisīt depresiju, nomāktību, aizkaitināmību, jo neviens nezina, kad viss šis beigsies."

Speciālists izšķir divas lietas, ko viņš ir novērojis darbā ar pacientiem, kas visbiežāk nomāc jauno cilvēku prātus - attālinātā mācīšanās rada grūtības skolā un socializēšanās trūkums.

"Lielākajai daļai veikties grūtāk ar skolu, jo, protams, šāds mācīšanās formāts ilgstoši nav īpaši piemērots. Ja jaunietim ir problēmas skolā, tad viņā aug trauksme un stress. Lai šo spriedzi mazinātu, jauniešiem ir svarīgi satikties ar draugiem un citiem cilvēkiem. Tā ir viņu attīstības vajadzība šajā vecumā un šobrīd viņi to nevar darīt, un tas rada tādu negatīvu fonu," uzsver psihoterapeits, piebilstot, ka pa lielam "jaunieši tiek galā", un, ka par īsto pandēmijas ietekmi mēs varēsim runāt pēc vairākiem mēnešiem.

Kā kompensēt socializēšanās trūkumu?

"Es teikšu godīgi - nav tādu instrumentu, kas varētu aizvietot socializēšanos," bilst Konstantinovs, jo "katrā vecuma posmā cilvēkam ir savas vajadzības".

"Pavisam mazam bērnam ir nepieciešams, lai mamma vai kāds pieaugušais viņu tur rokās un baro, un mēs to nevaram citādāk kompensēt. Ja bērnam šīs rūpes netiks sniegtas, tad radīsies attīstības problēmas un citi sarežģījumi."

Līdzīgas nepieciešamības ir arī pusaugu vecumā - jauniešiem ir svarīgi tikties ar cilvēkiem ārpus ģimenes, veidot attiecības.

"To nevar nekādā veidā kompensēt. Tas, ko mēs varam darīt - radīt drošas vietas un drošākus veidus, kā viņi šo vajadzību var apmierināt.

Drošas telpas, kur viņi var pulcēties, vai vietas, kur viņi var kopīgi nodarboties ar sportu vai tamlīdzīgi. Es šaubos, vai var atrast citus veidus, kā kompensēt socializēšanos. Nu piemēram, ar kādām digitālām tehnoloģijām," pauž Konstantinovs.

Speciālists skaidro, ka šobrīd zinātnieki un psihoterapeiti daudz domā par to, kā novērst pandēmijas ietekmi uz jauniešiem, jo pieredze rāda, ka tādas var būt.

"Mūsu psihe ir veidota tā - ja pieaug neziņa, tad pieaug arī stress, kas var atstāt sekas uz veselību.

Pārsvarā tas ir saistīts ar mentālo veselību, piemēram, nomākts vai tieši pretēji - ļoti uzbudināts un trauksmains garastāvoklis. Šī neziņa var izpausties arī, kā ļoti depresīvas sajūtas," stāsta psihoterapeits. Viņš norāda, ka bieži vien cilvēki nezina, kā tikt galā ar šīm negatīvajām emocijām, tāpēc meklē mierinājumu narkotiskās vielās vai alkoholā.

"Visas šīs lietas varētu kaut kādā veidā sekot vai pieaugt pēc Covid-19 pandēmijas. Nevis paša vīrusa dēļ, bet tieši ierobežojumu dēļ.

Jaunieši vismazāk izjūt slimību, bet viņi visvairāk cieš no ierobežojumiem. Viņu vajadzība pēc socializēšanās šobrīd ir vislielākā un tā ir nepieciešama arī smadzeņu attīstībai un labsajūtai.

Eksperts uzsver, vai pandēmija patiešām atstās kādas sekas uz jauno paaudzi, viņš nevar precīzi paredzēt, bet tas ir ļoti iespējams, ka "jaunajiem pieaugušajiem saasināsies mentālās veselības problēmas".

Kādi būs jaunie pieaugušie?

"Spriežot pēc tā, kādi viņi ir tagad, viņi būs ļoti, ļoti dažādi un šīs atšķirības tikai pieaugs," uzsver Konstantinovs.

"Iespējams, būs tādas cilvēku grupas, kas nav veidojušas reālas attiecības jau no bērnības, un viņi dzīvos fantāziju pasaulē vai virtuālajā realitātē.

Būs arī tādas sabiedrības grupas, kas būs pat ļoti klātesošas - politiski un sociāli aktīvas -, kas veidos dažādas kopienas. Es domāju, ka šīs grupas un veidi, kā cilvēki dzīvos, kļūs tikai dažādāki. Man ir tādas aizdomas, ka starp šīm grupām pat nebūs veidu, kā viņiem savā starpā komunicēt vai saskarties," prāto speciālists.

Jautāts, vai starp jauniešiem, kuri piedzims "jaunajos normālajos" apstākļos, un viņu vecākiem veidosies fundamentāla plaisa, Nils Sakss Konstantinovs uzsver, ka "plaisas starp paaudzēm veidojas jebkurā gadījumā".

"Protams, tad, kad ir lieli izrāvieni sabiedrībā, tad tās plaisas ir fundamentālākas," uzsver eksperts. "To var redzēt arī tagad. 100 gadus atpakaļ, iespējams, mazmeitai bija lielāka iespēja pastāstīt vecāmātei, ko viņa dara, sirmgalve to varēja, protams, neatbalstīt, bet viņa saprata, par ko ir runa."

"Šobrīd, piemēram, mazdēls var teikt vectēvam, ka viņš ar klases biedriem ies šaut amerikāņus "twitchā" vai vēl kaut kur... (Smejas.) Un šīs lietas vairs nav saprotamas vecākajai paaudzei.

Šādas atšķirības jau pastāv, ka dažreiz vecāka gadagājuma paaudzei nav vairs īsti skaidrs, par ko tie jaunie cilvēki runā," pauž psihoterapeits. "No otras puses, pieredze rāda, ka sabiedrība veidojas tādā kā mijiedarbībā. Nav tā, ka tikai viena sabiedrības daļa vai paaudze aptver jaunās tehnoloģijas. Visticamāk, nākotnē mēs redzēsim, kā viss sakombinējas jaunos dažādos veidos."

Kara laika bērni. Padomju bērni. Pandēmijas bērni?

"Manuprāt, kara laika bērni un padomju laika bērni atšķiras tāpēc, ka tas bija tāds viens liels notikums, kas aizņēma ļoti lielu vēstures daļu, bet tas, ko mēs redzam tagad - šie notikumi mainās diezgan ātri," pauž psihoterapeits.

"Mēs nerunājam, piemēram, par 11. septembra bērniem, kaut vai tīri teorētiski varētu. Manuprāt, tas, kas notiek pašlaik, visi notikumi ļoti ātri mainās.

Protams, ja pandēmija ievilksies uz vairākiem gadiem, tas tad būs citādāk, bet man ir aizdomas, ka cilvēki neidentificēsies ar vienu notikumu tik ļoti,

bet, protams, ka būs un ir jau bērni, kuri nav izdzīvojuši fundamentālas dzīves pieredzas," uzsver Konstantinovs. 

"Piemēram, būs viena paaudze, kurai nebija skolu izlaidumu vai būs viena paaudze, kura nepiedzīvoja jaunieša dzīves raksturīgās lietas.

Piemēram, negāja uz ballītēm, kas tajā vecumā šķiet vissvarīgākais. Es domāju, ka šādu pieredžu trūkumi noteikti ietekmēs bērnu dzīves uztveri un to, kā viņi atcerēsies savus jaunības gadus."