"Man ir paziņas, kas līdzcilvēku attieksmes dēļ baidās iet uz veikalu." Vājredzīgas sievietes atklāta pandēmijas pieredze

"Cilvēki, kas ir neredzīgi vai vājredzīgi, jau tā daudz biežāk izjūt vientulību un izolētības sajūtu - globālā pandēmija šim "negatīvajam fonam" ir pievienojusi jaunu komplektu ar fiziskām un psiholoģiskām barjerām neatkarīgas dzīves uzturēšanai.

Covid-19 pandēmijas dēļ ir ieviesta virkne ierobežojumu - tie skar gan distances ieturēšanu, gan cilvēku kapacitātes noteikšanu dažādās iestādēs. Vājredzīgiem cilvēkiem diemžēl nav īstas iespējas adaptēties šiem noteikumiem gluži vienkārši tādēļ, ka mēs neredzam norādījumus. Daudzās iestādēs visā pasaulē norādes tiek atstātas ar pie grīdas pielīmētām lentām - taču mēs tās neredzam.

Šīs zīmes nav saprotamas pavadošajiem suņiem un tās nav iespējams sajust ar "balto spieķīti". Šo iemeslu dēļ neredzīgie ir vāji adaptēti dzīvei sociāli distancētā pasaulē. Tas tiešā veidā noved pie vairākām nepatīkamām blaknēm.

Cilvēki, kuri ievēro noteikumus, visai bieži asi vēršas pret citiem, distances neievērošanu primāri uzskatot par visatļautības vai nekaunības pazīmi. Šajā laikā esmu dzirdējusi neticamu daudzumu ar rupjībām, kas nāk no cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nepamana, ka neesam līdzvērtīgās pozīcijās.

Līdzīga situācija ir arī publiskajā transportā - parasti man atrast brīvu vietu palīdz asistējošais suns, taču viņš nav spējīgs saprast to, ka dažas no vietām ir marķētas un nav paredzētas sēdēšanai. Sunim orientēties tāpat nepalīdz līdzcilvēku sašutums par to, ka esmu apsēdusies tam neparedzētā vietā.

Pat parastākais ceļš līdz veikalam nu ir kļuvis tik nogurdinošs un pat bīstams, ka bieži vien es vienkārši izvēlos palikt mājās.

Daudzi domā, ka publiska kritika nav nekas "tāds" - visiem tomēr ir vieni noteikumi. Problēma ir tajā, ka es nevēlos pārkāpt noteikumus. Esmu aktīva savas komūnas locekle un ļoti vēlos palīdzēt ierobežot vīrusa izplatību - norāžu trūkuma dēļ es diemžēl pakļauju lielākam riskam ne tikai citus, bet arī sevi pašu.

Cilvēki ar redzes problēmām šajā laikā pastiprināti pašizolējas un nespēj pienācīgi komunicēt. Kad tev nav redzes, kā tas notika ar mani pirms 15 gadiem, tu automātiski zaudē lielu daļu sava privātuma un pašautonomijas - tas nozīmē, ka lielā daļā gadījumu mēs esam atkarīgi no līdzcilvēku palīdzības, kas šajā laikā vienkārši ir aizvien grūtāk sasniedzama.

Esmu no veiksminiekiem - man ir vīrs un draugi, kuri var aiziet uz veikalu vai palīdzēt ar transportu. Daudzi no maniem neredzīgajiem draugiem šajā laikā ir saskārušies ar bailēm par situācijām, kurās viņi gluži vienkārši nevarēs nodrošināt sev ēdienu.

Dažiem no cilvēkiem, ar kuriem esmu runājusi, šī situācija ir saistīta ar darba un attiecīgi ienākumu zaudēšanu. Citi vienkārši baidās doties uz veikalu. Daudzi neredzīgie ir sākuši stratēģiski plānot savas maltītes tā, lai pēc iespējas ilgāk nevajadzētu iet uz veikalu.

Protams, mūsdienās ir daudzi pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā ēdiena piegādi, taču jāņem vērā, ka liela neredzīgo komūnas daļa ir tieši seniori, kuriem nereti pietrūkst iemaņu vai ierīču interneta izmantošanai. Arī neredzīgajiem ir pašcieņa un daudziem palīdzības lūgšana katru reizi, kad ir jāpasūta ēdiens, ir pazemojoša pieredze.

Esmu ļoti patecīga par savu suni pavadoni, Daimu, kas ar mani ir jau piecus gadus. Es strādāju universitātē un līdz šim suns ir bijis mans pavadonis itin visās dienas gaitās. Atteikšanās no ikdienas došanās uz darbu nozīmē, ka arī Daimai ir aizvien mazāk, ko darīt - tas sunim rada stresu. Tās pāris reizes kopš pandēmijas sākuma, kurās esam kopā bijušas univeristātē, ir Daimai sniegušas ļoti daudz prieka.

Daudzi nemaz neiedomājas, ka suns-pavadonis bieži vien kalpo kā sociāls katalizators - cilvēki, kuri parasti vienkārši izliekas neredzam vājredzīgus cilvēkus, atveras suņa klātbūtnē.

Kad strādāju klātienē, studenti nereti ieradās vienkārši paspēlēties ar suni. Nu gan Daimai, gan man ir zudušas daudzas iespējas socializēties.

Es tāpat kā daudzi šajā laikā izmantoju videozvanus, lai pasniegtu, taču arī šajā jomā pastāv zināmas barjeras - "Zoom" ir audiovizuāls medijs, kas nespēj cilvēkam ar dzirdes vai redzes traucējumiem aizstāt klātienes kontaktu. Es nekad neieslēdzu savu videokameru - nedomāju, ka tam ir jēga.

Protams, vakcīnas izstrāde ir radījusi cerības par atgriešanos pie "normālas dzīves", taču nav noliedzams, ka var paiet mēneši vai pat gadi, līdz mēs pilnībā varēsim atteikties no sociālās distancēšanās. Glābiņu es rodu kontaktā ar citiem savas komūnas biedriem, kas pašlaik saskaras ar līdzīga veida problēmām.

Man nav ambīciju kļūt par redzes traucējumu "runasvīru", taču šī situācija nepieļauj klusēšanu. Katra nekomfortabla pieredze ir potenciāla iespēja izglītot apkārtējos un paskaidrot, cik ļoti var atšķirties tas, kā piedzīvojam dažādas parādības - mēs ar domubiedriem nu esam izveidojuši radioreklāmu, kurā tiek izskaidrots, ka vājredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem var būt nepieciešama palīdzība korektai ierobežojumu ievērošanai.

Mans lūgums ir tāds - ja esat cilvēks, kuram laimīgā kārtā nav nepieciešama palīdzība, piedāvājiet to kādam, kurš bez tā nespēj funkcionēt.

Ar šo rīcību jūs daudziem palīdzēsiet šajā sarežģītajā laikā sajusties redzētiem un iekļautiem, kas ir burvīgs ieguvums arī laikam pēc pandēmijas beigām.""

Seko mums arī Instagram un uzzini visu pirmais!