"Kaut es šo reisu būtu nokavējis." Britu pieredzes stāsti, bēgot no Uhaņas pandēmijas sākumā (3)

Kopš Uhaņā pirmo reizi 2019. gada nogalē tika reģistrēts jaunais koronavīruss, pilsētā noteica bargus ierobežojumus vīrusa izplatības samazināšanai, bet cilvēkus pilsētu aicināja pamest.

Repatriācijas reisam Lielbritānijas iedzīvotāji un viņu ģimenes bija jānogādā drošībā, taču Ravs atzīst, ka jūtas apkrāpts uz aizvilināts, balstoties uz tukšiem solījumiem.

Turklāt viņš šajā reisā nemaz negrasījās būt, jo sākotnēji tajā piedāvāja uzņemt vien Lielbritānijas pilsoņus, kas nozīmētu, ka Ravam nāktos atstāt savu sievu, Ķīnas pilsoni, Uhaņā, tāpēc viņi nolēma no Ķīnas neaizbraukt.

Nākamajā dienā vīrietis plānoja doties palīdzēt būvēt slimnīcu, tāpēc jau bija sagatavojis savu instrumentu kasti, taču viņa plānus izmainīja ziņa, ka repatriācijas reisā tomēr tiks uzņemti ne tikai Lielbritānijas pilsoņi, bet arī viņu ģimenes locekļi, tāpēc Ravs ar savu sievu četros no rīta paķēra vien dažas lietas un steidzās uz lidostu. 

Atskatoties uz pagājušo gadu, Ravs atzīst, ka "labāk šo reisu būtu nokavējis".

"Viņi mums meloja. Viņi mūs aicināja mukt uz Lielbritāniju solot, ka nonāksim drošībā, taču realitātē tieši Uhaņā mēs būtu jutušies droši un brīvi.

Ķīnā aizslēdza pilsētas, un tā ir pareizā lieta, ko darīt," stāsta Ravs.

Savukārt cita lidmašīnas pasažiere Lianga Duana atzīst, ka viņu satraukuši šī reisa drošības pasākumi, precīzāk - to trūkums. 

Pirmkārt, lidojums jau tā esot bijis satraucošs, jo galvā visu laiku maisījušās domas par vīrusa nesaķeršanu, kā arī lidmašīnā esot valdījis kapa klusums. 

"Es centos no visiem turēties pa gabalu un ne mirkli nenoņemt sejas masku, taču es nevarēju pienācīgi paelpot, kas, protams, bija nogurdinoši," viņa stāsta.

Lidmašīnā neesot ielaisti divi vīrieši ar paaugstinātu temperatūru, taču Lielbritānijas lidostā notiekošais viņu ne pa jokam mulsinājis.

Neskatoties uz to, ka valstī jau bija reģistrēti pirmie Covid-19 gadījumi, kā arī ielidoja reiss no Covid-19 epicentra, neviens darbinieks lidostā neesot ievērojis piesardzības pasākumus.

"Es viņus brīdināju, ka esam atgriezušies no Uhaņas, lai atkāpjas, taču nevienu tas neinteresēja," viņa atminas.

Tomēr visi ar reisu atlidojušie policijas pavadībā tika nogādāti līdz slimnīcai, kur viņiem karantīnā bija jāpavada divas nedēļas. 

Ravs atceras, ka 290 kilometru garais brauciens bijis visai mokošs, taču viņš galvenokārt brīnījies par busiņa vadītāju, kuram nerūpēja pat tik daudz, lai kaut vai uzvilktu sejas masku.

Esot galā, visi izmitināti darbinieku istabās aiz slimnīcas, taču virtuve gan bijusi kopīga.

Ravu ģimene šīs nedēļas pavadīja istabā kopā ar vēl kādu sievieti un viņas divgadīgo meitiņu, taču vīrietis stāsta, ka kopumā pieredze bijusi pozitīva.

"Mediķi šajā slimnīcā ir nepārspējami. Viņi mūs aprūpēja, un viņu apņēmība ir tiešām apbrīnojama," stāsta Ravs.

Viņaprāt, karantīnu pārciest palīdzēja arī briesmīgie laikapstākļi aiz loga.

"Es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi Lielbritānija bija tik riebīgs laiks. Es vispār nevēlējos doties ārā," viņš atminas.

Arī slimnīcas galvenā ārste Nikija Stefensone atzīst, ka ir ļoti lepna ar savu komandu.

"Mums bija tikai 48 stundas, lai sagatavotos cilvēku atbraukšanai, taču visi ar dzīvošanas apstākļiem bija apmierināti un mājās aizbrauca laimīgi," viņa stāsta.

Pēc 14 dienām Duana atgriezās Londonā un, lai arī karantīna bijusi "īpaša" pieredze, viņa bijusi laimīga atgriezties mājās. Viņa stāsta, ka tagad Uhaņā palikušie radinieki uztraucas par sievietes ikdienu Lielbritānijā.

Savukārt Ravs stāsta, ka, atgriežoties atpakaļ ikdienā, nācies saskarties ar uzbrukumiem internetā, kas turpinoties vēl šodien, jo cilvēki uzskata, ka par Covid-19 ievešanu Lielbritānijā atbildīgi tieši pirmā repatriācijas reisa pasažieri.

"Tādas cilvēku domas patiešām lauž manu sirdi. Mēs negribējām šo vīrusu savās pilsētās, neviens to negribēja. Mēs šogad no mājas izgājuši esam vienu reizi," viņš stāsta.

Tomēr arī atgriezties Uhaņā Ravs nevar, jo viņa māte sirgst ar atmiņas traucējumiem, un stingrā karantīna, kas jāievēro, iebraucot Ķīnā, viņa mātei būtu pārāk liels pārbaudījums.

"Vismaz viņi neko nedara pa pusei. Cepuri nost!" teic Ravs.

Viņš bilst, ka nožēlo lēmumu tomēr steigties uz repatriācijas reisu, jo daudz ērtāk būtu bijis palikt Uhaņā. 

"Mums būtu bijis neērti mazajā dzīvoklī, taču jau pēc pāris mēnešiem mēs būtu atgriezušies normālā dzīvē. Kaut es būtu palicis," viņš stāsta, jo, pat atrodoties savās mājās, savā pilsētā, viņš jūtas iesprostots.

"Šis ir mūsu cietums," bilst Ravs.