Lobotomija ir metode, ko 20. gadsimtā izmantoja smagu psihisku traucējumu ārstēšanā un kuras vēsture ir sarežģītāka par pašu procedūru. Par to, kāda bija viena no bēdīgi slavenākajām pagājušā gadsimta ķirurģiskajām procedūrām, raksta raidsabiedrība BBC.

Mūsdienās tas šķiet neticami, taču lobotomija savulaik tika pasludināta par brīnumlīdzekli, ko ārsti un plašsaziņas līdzekļi attēloja kā procedūru, kura ir "vieglāka nekā zobu sāpju ārstēšana".

Laika posmā no 1940. gadu sākuma līdz 1970. gadu beigām Lielbritānijā tika veiktas vairāk nekā 20 000 lobotomijas. Procedūra parasti veica pacientiem ar šizofrēniju, smagu depresiju vai obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT), bet dažos gadījumos arī cilvēkiem ar mācīšanās grūtībām vai agresijas kontrolēšanas problēmām.

Lai gan tikai daļa cilvēku pēc lobotomijas novēroja simptomu uzlabošanos, daži nespēja runāt, staigāt vai paēst vēl ilgu laiku pēc tam. Bija vajadzīgi daudzi gadi, lai medicīnas speciālisti saprastu, ka negatīvā ietekme ir lielāka nekā ieguvums.

Jautājums par lobotomiju tika aktualizēts pēc dažu rakstnieku un režisoru mākslasdarbiem, kuros procedūra atspoguļota, piemēram, "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (One Flew Over the Cuckoo’s Nest).

Neizpētīti uzskati par smadzenēm

Tomēr patiesība ir sarežģītāka. Ķirurgi, kuri veica lobotomiju, bieži bija progresīvi reformatori, kurus vadīja vēlme uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.

Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados smagi psihiski slimiem cilvēkiem nebija efektīvas ārstēšanas. Ārsti bija eksperimentējuši ar insulīna šoka un elektrokonvulsīvo terapiju, kuriem bija ierobežoti panākumi. Tika eksperimentēts arī ar karavīriem, kuriem nebija cerību uz izārstēšanos.

Tieši šī iemesla dēļ portugāļu neirologs Egass Monizs 1935. gadā izstrādāja lobotomiju jeb leikotomiju, kā viņš to nosauca. Procedūra ietvēra pāris caurumu izurbšanu galvaskausā un asu instrumentu iespiešanu smadzeņu audos.

Tad viņš instrumentus virzīja no vienas smadzeņu puslodes uz otru, lai pārrautu savienojumus starp frontālajām smadzeņu daivām.

"Procedūra bija balstīta uz neizpētīto, vienkāršoto uzskatu par smadzenēm, ka tās ir vienkāršs mehānisms. Šīs procedūras mērķis bija apturēt mokošās un obsesīvās pacientu domas," sacīja neiroķirurgs un rakstnieks Henrijs Māršs.

"Patiesībā smadzenes ir ļoti sarežģītas, un mēs nezinājām, kā smadzeņu puslodes ir savstarpēji saistītas," Māršs sacīja.

1

Egass Monizs apgalvoja, ka viņa pirmie 20 pacienti piedzīvojuši krietnu uzlabojumu. Monizs ar savas ārstniecības prakses komandu pirmo lobotomiju ASV veica 1936.gadā.

Lobotomiju uzskatīja par "zālēm" pret visu

Neirologs Valters Frīmans bija ļoti pārsteigts par Moniza sasniegumiem. Strādājot Svētās Elizabetes slimnīcā Vašingtonā, lielākajā psihisko traucējumu ārstēšanas slimnīcā, Frīmans bija šausmās par to, ko tur redzēja.

Viņš gribēja palīdzēt pacientiem izkļūt no slimnīcas un izvirzīja sev mērķi padarīt lobotomiju ātrāku un lētāku.

1946. gadā viņš izdomāja "transorbitālo lobotomiju", kuras laikā tērauda instrumenti tika iegrūsti smadzenēs caur trauslajiem kauliem acu dobumu aizmugurē. Operācijas laiks tika krasi samazināts, un pacientiem nebija nepieciešama anestēzija, jo pirms operācijas tika izmantots elektrošoks.

Sākotnēji Frīmans raksturoja to kā pēdējo iespēju psihiatrijas pacientiem, kuriem citi ārstēšanas veidi bija neefektīvi. Pēcāk Frīmans sāka pasniegt lobotomiju kā zāles pret visu, sākot no nopietnām psihiskām slimībām līdz pēcdzemdību depresijai, smagām galvassāpēm, hroniskām sāpēm, nervu un gremošanas traucējumiem, bezmiegu un uzvedības grūtībām.

Lai arī Frīmanam daudzi pacienti un viņu ģimenes bija pateicīgas, sūtot vēstules un Ziemassvētku kārtītes, daudzos gadījumos operāciju rezultāti bija katastrofāli.

Frīmana pacientu vidū bija Rozmarija Kenedija, bijušā ASV prezidenta Džona Kenedija māsa. Pēc lobotomijas veikšanas 23 gadu vecumā viņa vairs nespēja skaidri runāt.

Karjeras laikā Frīmans veica lobotomijas apmēram 3500 pacientiem, tostarp 19 bērniem. Jaunākajam pacientam bija tikai četri gadi.

Var veikt par sešās minūtēs

"Šī nav laikietilpīga operācija. Kompetenta komanda labi organizētā slimnīcā var veikt četras šādas operācijas divās līdz divarpus stundās," Frīmans sacījis.

Frīmans teicis, ka šo operāciju pareizi apmācīts ķirurgs var veikt sešās minūtēs, un tā reti aizņem vairāk nekā 10 minūtes.

1

Kā medicīnas students 70. gados Henrijs Māršs sāka strādāt psihiatriskajā slimnīcā par aprūpētāja palīgu. Tur viņš pirmo reizi ieraudzīja lobotomijas izraisītās sekas.

"Man bija sāpīgi apzināties, ka vispār nav notikusi pienācīga šo pacientu novērošana," Māršs sacīja.

Pēc tam, kad Māršs bija kvalificējies kā neiroķirurgs, vēl tika lietota procedūras modifikācija, kas pazīstama kā limbiskā leikofija. Māršs to raksturo kā sava veida mikroskopisku lobotomijas versiju, kādas cilvēki veica daudzus gadus agrāk.

Viņš pats veica šo operāciju ducim pacientu ar smagiem OKT līdz pat 1990. gadam.

Sešdesmito gadu sākumā Apvienotajā Karalistē katru gadu tika veiktas apmēram 500 lobotomijas. Līdz 1970. gadu vidum šis skaitlis bija samazinājies līdz 100-150 gadā, gandrīz vienmēr veicot precīzu mērķauditorijas atlasi.

Ar 1983. gada psihiskās veselības likuma ieviešanu tika ieviesta arī stingrāka kontrole un lielāka uzraudzība šīm operācijām. Mūsdienās psihoķirurģiskās operācijas tiek veiktas reti.

Procedūra ir pielīdzināma šāvienam galvā

Horvards Dulijs, kuram Valters Frīmans 12 gadu vecumā veica lobotomiju, saka, ka cenšas izvairīties no domām par to, cik atšķirīga varētu būt viņa dzīve, ja psihiskās problēmas viņu regulāri pārņemtu.

"Es neeju pie cilvēkiem un nesaku: "Sveiki, man tika veikta lobotomija!" Ja es tā darītu, cilvēki ilgi nebūtu ap mani," viņš sacīja.

Arī pēc sešdesmit gadiem viņš šo operāciju var atcerēties līdz mazākajam sīkumam.

Vīrieitis atminas, kā ārsti caur acs dobumu izdūra cauri kaulam un "grozījuši olu putotātajam līdzīgu priekšmetu".

"Man tas šķiet vājprāts. Mēs runājam par smadzenēm. Vai tur nevajadzētu būt kaut kādai precizitātei?"

Lobotomijai jau no paša sākuma tika veltīta kritika, un pretinieku pulks kļuva kuplāks, kad kļuva redzami sliktie operāciju rezultāti.

Frīmans sākotnēji apgalvoja, ka lobotomijas panākumu līmenis ir 85%. Pēc veiktiem pētījumiem atklājās, ka tie ir vien 15%.

1

Kad ārsti izmeklēja pacientu ilgtermiņa rezultātus, tika konstatēts, ka tikai viena trešdaļa varētu tikt uzskatīta par tādu, kas piedzīvo zināmu uzlabošanos, savukārt otra trešdaļa bija ievērojami sliktākā stāvoklī.

Kāds bijušais lobotomijas aizstāvis paziņoja, ka lobotomija ir pielīdzināma šāvienam galvā.

Pirms piecpadsmit gadiem grupa ārstu un lobotomijas upuru rīkoja kampaņu, lai Egasam Monizam atņemtu Nobela prēmiju medicīnā, kuru viņš ieguva 1949. gadā par lobotomijas izgudrošanu. Bet Nobela fonds, kura hartā tika teikts, ka tā apgalvojumus nedrīkst atsaukt, atteicās atsaukties aicinājumam.