Pašmāju eksperta padomi ⟩ Ilggadēji pāri atklāti par to, kā nezaudēt dzirksteli attiecībās

96 gadus vecie Klemence un Lamberts ir precējušies jau 76 gadus

"Es viņā iemīlējos no pirmā acu skatiena, es to nespēju kontrolēt. Es biju labs Klemences brālim, tā kā mēs bieži viens otru satikām," Lamberts atminas jaunības dienas, kad ieskatījās savā mīļotajā sievā. "Un vienā dienā es viņai izrādīju savas jūtas."

Klemence vēl šodien atceras kāzu dienu, it kā tas būtu noticis vakar. "Mēs apprecējāmies kara laikā, tāpēc iztikām bez lielām svinībām. Tāpat bija komandantstunda no pulksten 18 - neko mēs nevarējām tur iesākt," stāsta sirmgalve.

Lamberts atceras, ka jaunībā viņš daudz strādāja, lai aprūpētu viņu piecus bērnus. "Es devos prom pulksten 7 no rīta un atgriezos tikai ap pusnakti. Laiks, ko pavadījām naktīs gultā, bija vienīgais, kas mums bija kopā," stāsta vīrietis.

Klemence atklāj, ka viņa ļoti novērtē to, ka, kļūstot vecākiem, pāris var vairāk laika pavadīt kopā. "Novecošana kopā ļāva mums abiem sevi atklāt no jauna. Cilvēki mūs apsveic ar ilgo kopdzīvi, bet mums tas neliekas nekas īpašs - tas mums ir likumsakarīgi. Kopš kāzām nav pagājusi neviena diena, kad mēs būtu bijuši šķirti viens no otra."

74 gadus vecā Margrieta-Marija un 77 gadus vecais Hosē ir precējušies 58 gadus

Jautāti, kādi ir pāra mehānismi, lai nenogurtu no otra, Hosē atklāj, ka tas ir iespējams "ar saprātu un analizējot strīdus un nesaprašanās". "Mēs esam ķildojušies diezgan nopietni, bet salabšanas pēc konfliktiem ir tikai stiprinājušas mūsu attiecības. Mēs arī mēdzam atpūsties viens no otra," pastāsta sirmgalvis.

"Es neprecējos, domājot, ka tas ilgs tikai desmit gadus. Varbūt mums paveicās nedaudz vairāk kā citiem. Mēs esam kļuvuši labāki viens otra dēļ. Iepriekš es biju nedaudz konservatīva. Tagad es vairāk esmu anarhiste - to es ieguvu no viņa," atklāj Margrieta-Marija.

Vaicāti, kā ir mainījusies attieksme vienam pret otru fiziski, sirmgalve stāsta, ka pāris iepazinies, kad Margrieta-Marija bijusi vien 17 gadus veca. "Mēs uzreiz pievilkāmies viens pie otra kā magnēti.

Es nezinu, kas ir mīlestība no pirmā acu skatiena, bet, kad es viņu ieraudzīju, mana sirds sāka pukstēt straujāk.

Kad mēs satikāmies, viņš nebija tik resns kā tagad, bet kuram gan galu galā nepatīk "mīlas rokturīši". Man jāsaka godīgi, ka novecot galu galā nemaz nav tik slikti. Nav tā, ka vienā dienā viņš bija jauns, izskatīgs un atlētisks vīrietis, un nākamajā dienā izmainījās."

Uz jautājumu, kā pāris tiek galā ar ideju par nāvi, Hosē bilst, ka viņš par to bieži domā. "Es dzīvi uztveru kā notikumu virkni, kas veido tādu kā ķēdi. Mēs zinām, ka mēs mirsim. Es ceru, ka tas būs pēc iespējas vēlāk, un vislabākajā veidā," norāda vīrs.

"Mēs zinām, ka mēs neesam nemirstīgi un kļūstam vecāki. Es negribu palikt viena. Ja Hosē aizietu pirms manis, man nebūtu ar ko strīdēties! Es domāju, ka es kaut kur piekārtu viņa attēlu un kliegtu uz to," smejas sieva.

71 gadu vecā Mišela un 75 gadus vecais Žans ir precējušies 43 gadus

Pāris iepazinušies caur Jehovas lieciniekiem. "Mišela bija tikko atgriezusies no Itālijas, esot stāvoklī, aizbēgusi no sava bijušā - vienos zilumos. Es biju precējies. Kad piedzima viņas meita, mēs kļuvām par kaimiņiem. Viņas meita mani sauca par "papa Žan-Žan", lai gan mēs ar Mišelu nebijām kopā," atceras vīrietis.

"Manai meitai bija nepieciešams tēvs. Es pat skatījos iepazīšanās sludinājumus, lai ar kādu iepazītos, lai gan tas Jehovas lieciniekiem bija aizliegts," atceras Mišela. "Kādu vakaru Žans uzlika savu roku man uz pleca un jautāja, vai es meklēju kādu kā viņš. Tieši tad mēs sajutām dzirksteli starp mums, un no tā brīža mūsu jūtas tikai pieņēmās spēkā."

Viņi reliģisko uzskatu dēļ pārtrauca tikties, jo Žans bija precējies. Pagāja laiks un viņš sāka šķiršanās procesu. "Pāris gadus vēlāk Mišela man atsūtīja vēstuli, ka viņa mani joprojām gaida. Kad es to izlasīju, es sāku raudāt. Mēs aizgājām iedzert kafiju viesnīcas lobijā un nolēmām veidot attiecības. Mēs apprecējāmies divus mēnešus vēlāk, lai mums nebūtu problēmu ar Jehovas lieciniekiem, un mēs pārgulējām tikai pēc kāzām. Šodien mēs esam precējušies 43 gadus un pametām organizāciju pirms 25 gadiem," stāsta vīrietis.

Uz jautājumu, kā pāris raksturotu savas attiecības, Mišela saka, ka viņi ir uz "viena viļņa pat, kad ir paisums". "Kad viens no mums kļūst vājš, otrs kļūst stiprāks un otrādāk. Neviens cits mani nevar saprast tā kā viņš. Dažreiz tikai nopūta vai konkrēta kustība norāda uz to, ka kādam no mums kaut kas nav labi. Ja mums ir bijis konflikts, mēs par to diskutējam. Ir ļoti svarīgi runāt, paskaidrot un dažreiz atvainoties," norāda sieviete.

Vaicāti, kā gadu laikā ir mainījusies mīlas dzīve, Mišela pauž, ka pāris "turpina dalīties priekā, bet bieži pienāk brīži, ka vienam no mums tīri fiziski ir mazāk vēlēšanās vai vajadzība pēc seksa". "Tā ir mīlestība, kas ir palikusi.

Seksuāli mums ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, taču šobrīd mūsu attiecības nav saistītas tikai ar seksu. Neviens no mums vairs nevar nodarboties ar akrobātiku. Ir daudz artrīta," smejas Mišela.

"Iespējams, mums bija 25 skaisti fiziskās mīlestības gadi. Vēlāk tas pāriet - tas arī viss. Krūtis ir samazinājušās, un viss ir nokarājies. Bet mēs to pieņemam. Katrā ziņā pamati sen jau ir nostiprināti, lai mūsu attiecības būtu tik stipras, cik vien tas ir iespējams," norāda Žans.

Kā nepazaudēt vai no jauna atrast dzirksteli attiecībās?

"Ja cilvēkiem ir bijusi mīlestība un viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir kopā, tā dzirkstele nekur nav pazudusi. Cilvēkiem jūtas, iespējams, ir transformējušās, un tā mīlestība ir kļuvusi par labu draudzību, kopā būšanu, rūpēm, atbildību. Bet, ja jūtas ir bijušas, tad tās vēl aizvien pastāv," sarunā ar portālu "Apollo.lv" norāda pārmaiņu treneris un seksologs Arturs Šulcs.

Seksologs uzsver, ka iespēja brīvi veidot attiecības un runāt atklāti par savām jūtām ir dāvana, ko mums ir sniegušas mūsdienas. "Agrāk atklāta runāšana par savām jūtām nebija tik bieži sastopama. Vairāk domāja par saderību. Neviens līdz 1940. gadam neaizdomājās, vai šis puisis mīl to meiteni, vai viņiem ir siltas jūtas vienam pret otru, jo lielākoties attiecību veidošana notika pragmatisku iemeslu dēļ - vai viņa būs laba saimniece, vai vīrs būs labs strādnieks, zemes stūris viņam ir pietiekami liels un tamlīdzīgi."

Jautāts, vai attiecībās, kas veidotas aiz aprēķina, var uzplaukt romantiskas jūtas, speciālists norāda, ka tas ir iespējams: "Viss ir iespējams, ja cilvēki strādā viens ar otru."

"Viens no mehānismiem, kā starp diviem cilvēkiem var rasties jūtas, ir dejošana," uzsver Šulcs.

"Dejojot, gribot negribot, sāc ar otru cilvēku burzīties, un tas ir tikai likumsakarīgi, ka rodas emocijas, sajūtas un jūtas. Un šie cilvēki kādā mirklī var saprast, ka būtu labi arī pamosties vienā gultā un zem vienas segas," stāsta Šulcs, piebilstot, ka dejošana ļoti bieži ir atslēga uz jaunu attiecību rašanos vai jau esošas kopdzīves uzlabošanu.

Otrs mehānisms, kas rada un atjauno jūtas, ir tūrisms - gari pārgājieni, kāpšana kalnos, ilgstoša dzīvošana teltīs, jebkas, kur ir jāpārvar kādas grūtības nezināmā vidē kopā.

"Tas ir tikai likumsakarīgi, ka otrs cilvēks, ar ko tu esi piedzīvojumā, kļūst tev tuvs," izceļ seksologs.

"Ir svarīgi, lai pāris arī kopīgi kaut ko veidotu. Ja viņi kopā kaut ko dara, viņiem arī rodas kopīgas emocijas un sajūtas," stāsta Šulcs. "Mēs jau nevaram viens otru atklāt, ja mēs atrodamies nostatus viens no otra, sēžam un neko nedarām. Taču, ja pāris, piemēram, kopīgi izlasa vienu grāmatu - viņiem uzreiz ir kopīga kultūras pieredze un veidojas kopīgas emocijas."

Eksperts norāda, ka attiecībām jābalstās uz abpusēju vēlmi strādāt pie kopdzīves un uzsver, ka fiziskais kontakts ir ļoti svarīgs. "Dzīvā daba no nedzīvās atšķiras ar to, ka tai ir kairināmība, neskatoties uz to, vai tu esi amēba, kukainītis, dzīvnieks vai cilvēks. Mums ir vajadzīgs kairinājums. Apskāviens, tas ir tā kā resurss, līdzīgi kā dzert ūdeni katru dienu.

Mums vajag uzņemt tik un tik olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus, un tāpat mums ir nepieciešami apskāvieni. Ja tā nav, cilvēks iet bojā," izceļ Šulcs.

"Cilvēkam vajag tuvību, šeit nav runa par seksu. Ir runa par sajūtām un juteklību," uzsver eksperts, piebilstot, ka cilvēkiem vajag pieskārienus, lai justos labāk.

"Pāri, kuri ir harmoniski, viņi nepārtraukti burzās, ejot viens otram garām, viens otru nobučo uz kakla, noglāsta, iekniebj dibenā. Tā ir dabiski jutekliska kultūra," stāsta Šulcs, uzsverot, ka pieskāršanās kultūra, protams, daudzviet pasaulē atšķiras.

"Par šādām lietām pāriem ir jāpiedomā, kā viņi veido savu juteklisko dzīvi. Sabučot, samīļot, apskauties ikdienā - tā ir cieņa pret savu partneri. Var teikt, ka tā ir mīlestība," stāsta Šulcs.

"Ir jādomā, kā mēs sagādājam prieku viens otram. Nevajag neko lielu vai neko dārgu, pietiek ar šo mazo uzmanību.

Piemēram, puķes nav pasniedzamas tikai 8. martā. Manā skatījumā tām ir jābūt regulāri. Svētki nav tikai tad, kad kāds datums ir iekrāsots sarkanā krāsā, svētki ir tad, kad mēs esam dzīvi un veseli, mēs varam to nosvinēt.

Svētki ir vajadzīgi ne jau tāpēc, lai atskaitītos ārpasaulei, bet, lai izbaudītu savu dzīvi."