26. aprīlī aprit 35 gadi kopš pasaules smagākās kodolkatastrofas – Černobiļas atomelektrostacijas avārijas. Sprādziens Černobiļas AES reaktorā atstāja Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas smagi piesārņotas un noveda pie zemju un cilvēku dzīvju iznīcināšanas. Portāls "Apollo.lv" aplūko, kas Černobiļā notiek šodien.

Klaiņojoši mājdzīvnieki un citi zvēri  

Černobiļā atstātie dzīvnieki kā filmās par apokalipsi vieni klīst pa pamestajām pilsētām slēgtajā zonā - teju trīs tūkstošu kvadrātkilometru plašajā teritorijā vēl joprojām ir augsts radiācijas piesārņojums.

Pēdējās desmitgadēs slēgto teritoriju arī sākuši apdzīvot savvaļas dzīvnieki, piemēram, vilki, aļņi un mežacūkas. Klaiņojošie suņi ir daļa no dzīvnieku populācijas atjaunošanas operācijas šajā zonā, kur nedzīvo gandrīz neviens cilvēks.

Foto: Klaiņojošie suņi un citi zvēri 

Kā vēsta portāls "Business Insider", zinātnieki apgalvo, ka savvaļas dzīvnieku skaits šajā apgabalā ir lielāks nekā pirms 33 gadiem.

Černobiļā ir manīts arī Eiropas brūnais lācis, kurš šajā reģionā nebija redzēts vairāk nekā gadsimtu.

Tie cilvēki, kuri dodas ekskursijā uz kodolkatastrofas izpostīto Černobiļu, tiek aicināti nemīļot Černobiļas suņus un kucēnus. Kucēni pamestajā teritorijā ir ļoti draudzīgi un vēlas apmeklētāju uzmanību un pieskārienus, taču to kažokā ir radioaktīvas daļiņas, kas nopietni kaitē cilvēka veselībai.

"Trakumsērga ir bīstama gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Vakcinējot klaiņojošos suņus, mēs pasargājam aptuveni 3500 atomelektrostacijas darbiniekus, kuri ar tiem saskaras katru dienu," norāda fonda pārstāve Džūlija Sandersa.

"Ja suņi ir veseli, darbinieki var par tiem parūpēties un nodrošināt suņu labturību. Tas ir svarīgi, jo suņu skaits palielinās, bet to dzīvību apdraud barības un pajumtes trūkums, it īpaši bargās ziemās," stāsta Sandersa.

Portālam "France 24" Deniss Višņevskis, Černobiļas apgabala dabas rezervāta zinātniskais vadītājs, norādīja, ka paradoksālā kārtā šī ir unikāla iespēja saglabāt bioloģisko daudzveidību, jo Černobiļā ir arī patvērums daudziem savvaļas zirgiem.  

Pareizos apstākļos Ukrainas ganāmpulku varētu palielināt līdz 300 vai pat 500 dzīvniekiem.

Černobiļā augošās sēnes var "apēst" radiāciju

2020. gada februārī zinātnieki nākuši klajā ar paziņojumu, ka Černobiļā augošās sēnes spēj baroties ar radiāciju.

Zinātnieki par šādas sēnes eksistenci un citiem līdzīgiem ekstremofiliem organismiem, kas spēj baroties no radiācijas, zina jau kopš 2007. gada. Zinātniskajā žurnālā "Nature" 2007. gadā rakstīts, ka šīs sēnes augot tiecas pretī visradioaktīvākajām vietā, līdzīgi kā parasti augi tiecas pretī Saulei.

Kā šīs sēnes apstrādā radiāciju? Pateicoties tam, ka šīm sēnēm ir neskaitāmi ļoti tumši melanīna pigmenti, kas absorbē radiāciju, tā spēj pārstrādāt to enerģijā. Zinātnieki uzskata, ka šo mehānismu varētu izmantot, lai izgatavotu substances, kas bloķē radiāciju un pārvērš to par enerģiju.

Foto: Černobiļa mūsdienās 

Černobiļa ir īpaši bīstama vieta, kur joprojām valda ekstrēms radiācijas līmenis, kas apdraud katru, kurš nonāk tur. Tieši tāpēc tāda tērpa izstrāde, kas pilnībā bloķētu radiāciju, varētu būt risinājums daudzām problēmām.

Vai radiācija ir ietekmējusi bērnus?

1986. gadā Černobiļas atomelektrostacijas avārija nekavējoties nogalināja vairākus strādniekus, un nākamajās dienās nedēļās bojāgājušo skaits pieauga. Šodien, 35 gadus pēc katastrofas, zinātnieki un pētnieki turpina novērot Černobiļas katastrofas pārdzīvojušo cilvēku veselību, sākot no tuvējo pilsētu iedzīvotājiem un beidzot ar likvidatoriem, kuri palīdzēja likvidēt Černobiļas AES reaktora atstātās sekas.

Kliedējot ilgstošas bažas par to, kā katastrofa varētu ietekmēt nākamās paaudzes, lielākais šāda veida pētījums, kas jebkad ir veikts, publicēts neilgi pirms Černobiļas 35. gadadienas. Abos pētījumos ir uzsvērts, cik daudz mūsdienu sasniegumi DNS ir uzlabojuši vēža izpēti.

Kā vēsta žurnāls "National Geographic" pirmajā pētījumā netika atrasti pierādījumi tam, ka radiācijas iedarbība uz cilvēkiem radīja ģenētiskas izmaiņas no vecākiem uz bērnu. Turpretī otrajā pētījumā tika dokumentētas ģenētiskās izmaiņas cilvēku audzējos, kuriem vairogdziedzera vēzis attīstījās pēc tam, kad bērni bija pakļauti avārijas radītajai radiācijai.

Laika posmā no 2014. līd 2018. gadam ASV Nacionālā vēža institūta pētnieki pētīja 130 bērnus, kuri tikai ieņemti pēc Černobiļas avārijas un dzimuši no 1987. līdz 2002. gadam. Pētījumā galvenā uzmanība tika pievērsta ģimenēm, kurās vismaz viens no vecākiem bija atradies 45 kilometru attālumā un cilvēki, kuri palīdzēja likvidēt Černobiļas sekas.

Pētnieki cerēja vairāk izpētīt radiācijas mutācijas bērniem, kuru vecāki tika pakļauti lielākai radiācijas devai, taču zinātnieku komanda ģimeņu DNS analīzēs šādas mutācijas nekonstatēja.

"Ja ir kaitīga mutācija, tā notiks reti. Mēs nevaram teikt, ka tas nekad nenotiks, taču mēs to neuzskatām par kopēju sabiedrības veselības krīzi," sacīja abu pētījumu vecākais zinātnieks Stīvens Šanoks, ASV Nacionālā vēža institūta epidemioloģijas un ģenētikas nodaļas direktors.

Kā šodien izskatās Černobiļas aizliegtā zona?

2020. gada nogalē fotogrāfs Deivids Makmilans devās apskatīt Černobiļas teritoriju un iemūžināja unikālus kadrus, nokļūstot pat dažu metru attālumā no bojātā kodolreaktora, ziņo portāls CNN.

Šīs ekspedīcijas laikā fotogrāfs Deivids Makmilans iemūžināja fotogrāfijas, kurās redzamas pamestās ēkas, aizaugušie rotaļu laukumi un pamesti transportlīdzekļi.

Foto: Černobiļas aizliegtā zona 

Fotogrāfs devās uz Černobiļu vairāk nekā 20 reizes, kā rezultātā viņš 200 labākās fotogrāfijas publicēja grāmatā "Izaugsme un pagrimums: Pripetes un Černobiļas aizliegtās zonas".

"Tā droši vien bija skaista pilsēta," par Pripetes apmeklējumu sacīja Makmilans, kurš pētījis arī apkārtnes arhīva attēlus.

Fotogrāfs novēroja un secināja, ka daba ir atguvusies, taču ir liela dzīvnieku pārapdzīvotība.

Atgriezās uz dzīvi Černobiļā

Lai gan aizliegtā zona tiek uzskatīta par pārāk piesārņotu cilvēku dzīvesvietai gaisa un ūdens kvalitātes dēļ, tas nav atturējis dažus cilvēkus atgriezties savās mājās – Černobiļā.

2019. gadā raidorganizācijas BBC žurnālists devās uz Černobiļu, lai satiktu arī vietējos iedzīvotājus. Intervijā ar vietējo iedzīvotāju Mariju, tika noskaidros, ka aizliegtajā zonā kopumā dzīvo apmēram 200 cilvēku.

Gandrīz katrai ģimenei, kas bija spiesta atstāt Černobiļu, tika piešķirts dzīvoklis tuvējā apkārtnē. Tomēr Marijas ģimenes mājas Černobiļā nespēja aizstāt neviena cita dzīvesvieta, tādēļ atgriezusies atpakaļ.  

"Dzīve nav viegla. Es jūtos dzīves pilna, kad bērni mani apciemo. Pretējā gadījumā šeit nav tik interesanti dzīvot. Bet tā ir mūsu zeme – mūsu dzimtene. Tā ir neaizstājama," sacīja Marija.

Černobiļas katastrofas neredzamie cilvēki

Liela daļa jaundzimušo tika atdoti tā saucamajām internātskolām, kur tie kļuva par "neredzamajiem bērniem". 

Fotogrāfe savā grāmatā norāda, ka internātos bieži vien ir acīmredzami trūkumi aprūpes sistēmā - to iedzīvotājiem tiek piedāvātas minimālas izglītības, fizisko aktivitāšu un izklaides iespējas, netiek ievērotas tiesības uz privāto dzīvi un romantiskas attiecības ir aizliegtas.

Integrācija vietējā sabiedrībā praktiski neesot iespējama, jo šīs iestādes atrodas lauku apvidos, kur nav pieejama sabiedriskā transporta satiksme. Pat tās ģimenes, kuras vēlas uzturēt kontaktu ar savu bērnu, kurš atrodas internātskolā, to nevar izdarīt.

Tūkstošiem baltkrievu, noslēpti no pārējās sabiedrības acīm, internātskolās pavada visu savu dzīvi. Visbiežāk tie ir cilvēki, kurus vecāki "atdevuši valstij" uzreiz pēc dzimšanas.

Pēc internātskolu apmeklējuma Brontē radīja dokumentālu fotoprojektu "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" ("Invisible People of Belarus"). Māksliniece caur šo projektu vēlējusies izstāstīt stāstu par Černobiļas bērniem, kuri nu jau ir pieauguši.

"Izrādās, mūsu ētiskais novērtējums mainās, kad mēs zinām, kad un kāpēc fotogrāfija tika uzņemta. Baltkrievijas projekta pamatā bija mana izpratne par Černobiļas katastrofas vēsturi un tās sekām - uz to es koncentrējos katru reizi, kad paņēmu rokās kameru," stāstīja māksliniece.

Fotogrāfe stāstīja, ka iestādēs, ko apmeklēja, dzīvojošie cilvēki ir brīnišķīgi, stipri un skaisti cilvēki.

"Ar savu pieeju es vēlējos parādīt, ka arī cilvēki ar invaliditāti var mācīties, strādāt, veidot nopietnas attiecības un sniegt pienesumu sabiedrībai. Manuprāt, lielākajā daļā manu portretu ir tāds skarbs prieks," sacīja māksliniece. 

Kas tieši notika liktenīgajā 26. aprīlī?

Naktī no piektdienas uz sestdienu bija paredzēts veikt eksperimentu, kura mērķis bija noskaidrot, kā nodrošināt ātrāku elektrības piegādi reaktora dzesēšanas sistēmai reaktora ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Eksperimentu veica AES nakts maiņas darbinieki, kas nebija pienācīgi sagatavojušies tā veikšanai un kuri pieļāva arī būtiskus drošības noteikumu pārkāpumus.

Eksperimenta gaitā bija plānots samazināt ceturtā reaktora jaudu, taču kļūdas rezultātā tā tika samazināta krietni vairāk par plānoto, kas reaktoru padarīja nestabilu. 

Rezultātā reaktors pārkarsa un izraisīja tvaika eksploziju, kurai mirkli vēlāk sekoja vēl viens sprādziens un ugunsgrēks.​​

Foto: Černobiļa toreiz un tagad 

​​

Pirmajā sprādzienā atvienojās aptuveni 1000 tonnu smagais pārsegs, kura mērķis bija aizsargāt reaktora kodolu. Šā sprādziena rezultātā notika radiācijas noplūde un tika pārtraukta dzesēšanas šķidruma ieplūšana reaktorā. 

Tam sekoja krietni jaudīgāks otrais sprādziens, kas daļēji saspridzināja reaktora ēku un izkaisīja grafīta un reaktora kodola detaļas reaktora ēkā un tās tuvumā, izraisot vairākus ugunsgrēkus.

Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc atombumbas sprādziena Japānā Otrā pasaules kara laikā.

Šajos darbos tika iesaistīti arī vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju. Radiācija ir nopietni ietekmējusi viņu veselību, un daudzi jau ir miruši.

Daudzās Ukrainas pilsētās šajās dienās notiek piemiņas pasākumi, atgādinot par traģisko Černobiļas atomspēkstacijas katastrofu. Pirms trīsdesmit gadiem notikušā kodolreaktora sprādzienā gāja bojā 30 cilvēki, bet simtiem iedzīvotāju un katastrofas seku likvidatoru mira vēlāk no radiācijas izraisītām slimībām.

Lielākais posts bija pirmajā nedēļā

Černobiļas reaktora sprādziena brīdī 1986. gada aprīlī tā tuvumā bija aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Tie, cilvēki, kuri tika pakļauti radiācijai, vidēji saņēma 45 zīvertus lielu starojumu.

Lai cilvēkam rastos tā saucamais radiācijas nelabums, kas rodas aptuveni 200 zīvertu liela apjoma gadījumā, pie 45 zīvertus liela starojuma vēža risks palielinās par 1,8%.

Jau piecpadsmit minūtes pēc sprādziena radiācijas līmenis bija nokrities līdz vienai ceturtajai daļai no tās sākotnējā līmeņa, bet pēc vienas dienas līmenis bija jau viena piecpadsmitā daļa. Savukārt pēc trīs mēnešiem radiācijas līmenis bija nokrities līdz 1% no sākotnējā līmeņa.

Foto: Vēsturiski kadri no Černobiļas 

Sprādziens kodolreaktorā bija milzīgs, tomēr lielākais posts, ko nesa radiācija, norisinājās pirmās dažas nedēļas pēc sprādziena. Radiācija ir kā granātas šrapnelis, kas pēc eksplozijas lido prom no sprādziena centra.

Ukraina tūristiem atvērusi katastrofas epicentru

2019. gada nogalē, reaģējot uz milzīgo tūristu pieplūdumu Černobiļā, valdība atvēra vēstures liecību kārotāju acīm bēdīgi slavenā 4. reaktora vadības paneli, kas ir vēsturē vissmagākās kodolkatastrofas epicentrs.

Šajā telpā 1986. gada aprīlī padomju inženieri testa ietvaros izslēdza dzesēšanas sūkņus, izraisot eksploziju un ugunsgrēku, kas nogalināja vismaz 54 cilvēkus un simtiem tūkstošus pakļāva radioaktīvam starojumam.

Tagad ļaudis, kas ir pietiekami drosmīgi vai neprātīgi, var īsu brīdi paskatīties uz pasaules lielākās kodolkatastrofas epicentru.

Aptuveni 200 tonnas radioaktīvās degvielas joprojām atrodas arvien nestabilajos tērauda un betona sarkofāgos, ko negadījumu "likvidatori" uzcēla virs ceturtā reaktora.

Bailes no radiācijas ir tik lielas, ka 2016. gadā ap reaktoru tika apjozts 108 metru augsts un 36 000 tonnas smags kupols, kas ir pasaulē lielākā pārvietojamā metāla konstrukcija.