"Es visu laiku iztēlojos, ko pēdējos dzīves brīžos viņš piedzīvoja!" Sieviete dalās sirdi plosošā stāstā par to, kā noslīka viņas dēls (3)

Kristofers Nelsons bija 24 gadus vecs, kad viņš 2015. gadā Amsterdamā paslīdēja, iekrita kanālā un gāja bojā.

Viņa māte Dona nespēja trenēties, lai piedalītos izaicinājumā Svētās Marijas ezerā. 50 gadus vecajai sievietei, ieejot ūdenī, sākās panikas lēkmes un atmiņas par dēla bojāeju.

Lai gan peldēšana ir fiziski grūta, Donai tā bija garīga un emocionāla cīņa pašai ar sevi, kas šo izaicinājumu padarīja vēl grūtāku.

"Es nevarēju iegremdēt galvu zem ūdens, kad sāku trenēties pagājušajā gadā. Atklātos ūdeņos to izdarīt bija vēl sarežģītāk," atminējās Dona.

"Ūdens bija tik melns un es visu laiku iztēlojos viņa noslīkšanu. Es visu laiku domāju: "Ūdens ir tik melns, vai arī Kristoferam tā bija? Bija tik stindzinoši auksti - vai tā bija arī Kristoferam?"," stāstīja Dona.

Nelaimes gadījums notika novembrī plkst. 6. "Tajā laikā noteikti vēl bija tumšs, un par to es arī visu laiku domāju. Man visu laiku bija panikas lēkmes un es tur neko nevarēju padarīt."

Dona stāstīja, ka pēc divu stundu peldēšanas viņas rokas kļuva pilnībā nejūtīgas. Drošības apsvērumu dēļ viņu visu laiku uzmanīja Stīvens Nelsons, kurš bija dibinātājs organizācijai "Beyond Boundries East Lothian".

"Es zināju, ka nedrīkstu padoties un teicu Stīvenam, lai neuzdrošinās man pieskarties, jo tad es tiktu diskvalificēta.

Viņš man nemitīgi sacīja, lai elpoju, kad sākas panikas lēkmes. Bez viņa es to nebūtu paveikusi," atminējās sieviete.

"Es neredzēju finišu, jo šķita, ka tas ir tik tālu. Šķita, ka ar katru mirkli es arvien vairāk tuvojos Kristoferam," atklāja Dona.

Kad sieviete tuvojusies krastam, tas bijis īpaši emocionāls brīdis. Viņa dzirdēja cilvēku uzmundrinājumus un apsolīja sev, ka sasniegs finišu.

Ezers atrodas Skotijas pierobežā, kur izkaisīti Kristofera pelni. Dona, kurai ir divas meitas un divi mazbērni, nopeldēja divus kilometrus, bet cita ģimene un draugi veica 25 kilometru distanci.

Dona piedalījās labdarības izaicinājumā, lai piesaistītu ziedotājus Edinburgas Bērnu slimnīcai, kas atbalsta Karalisko bērnu un jauniešu slimnīcu, jo Kristofers bērnībā ar dažādām traumām nonāca tieši šajā slimnīcā.

Liktenīgajā dienā Kristofers bija Amsterdamā, lai satiktos ar savas līgavas Stefānijas Kolrosas draugiem. Pāris aptuveni gadu bija dzīvojis Vācijā.

Kad Dona uzzināja, ka Kristofers ir pazudis, viņa nekavējoties kopā ar vīrus Skotu lidoja uz Amsterdamu, lai viņu meklētu.

Viņi noalgoja privātu izmeklētāju komandu ar suņiem, kuri Kristofera mirstīgās atliekas atrada divas nedēļas vēlāk. 

"Suņi mūs aizveda tieši uz vietu, kur viņš iekrita ūdenī. Nirēji viņu atrada zem vienas no laivām, kas atradās kanālā," atminējās Dona.

Stefānija atminējās, ka liktenīgajā dienā Kristofers bija ticis pie jauniem "Nike" zīmola sporta apaviem. Tajā dienā ar jaunajiem apaviem vīrietis vairākas reizes jau bijis paslīdējis.

"Viņš bija ļoti neveikls un, visticamāk, paslīdēja un atmuguriski pārkrita pāri margām," sacīja Kristofera līgava Stefānija.

Policijas ziņojumā bija teikts, ka Kristofera asinīs netika konstatētas narkotiskās vielas vai alkohols. Viņš naktī nespēja aizmigt un devās pastaigā pirms brauciena atpakaļ uz Skotiju.

Pēc dēla nāves Dona pameta savu darbu - labdarības organizācijas izpilddirektores amatu, un kļuva par jogas skolotāju.

"Man ļoti viņš pietrūkst. Zinu, ka Kristofers mani par to nogalinātu, taču viņš tiešām bija mammas dēls," sacīja Dona.

Ģimene Kristoferu atminas kā siltu, labsirdīgu un draudzīgu cilvēku. Neilgi pirms nāves Kristofers bija bildinājis savu draudzeni un grasījās pārvākties atpakaļ no Vācijas uz Skotiju.