Kāds varētu būt sliktākais scenārijs Baltijas jūrai, ja cilvēce nesāks nopietnāk pievērst uzmanību tās saudzēšanai un glābšanai? To portāls "Apollo.lv" centās noskaidrot sarunā Latvijas Hidroekoloģijas institūta hidroķīmijas laboratorijas pētnieci Ritu Poikāni un Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magdu Jentgenu.

Pēdējo 100 gadu laikā Baltijas jūras stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies. Cilvēku darbības rezultātā (pārzveja, piesārņojums, pieaugošās klimata pārmaiņu sekas u.c.) mainās ekoloģiskais līdzsvars, samazinās pieejamie resursi, pārsniedzot to dabiskās atjaunošanās iespējas. Papildus visam - Baltijas jūra ir viena no visintensīvāk izmantotajām jūrām uz planētas, liecina 2010. gadā veiktais Pasaules Dabas fonda pētījums

FOTO: shutterstock.com

Kas notiks ar Baltijas jūru, ja nekas netiks darīts lietas labā?

Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Rita Poikāne norāda, ka Baltijas jūras piesārņojumu var iedalīt dažādās kategorijās, tostarp ķīmiskajā piesārņojumā un mikrobioģiskajā piesārņojumā. Dažas lietas, kas attiecas uz mikrobioloģiju, cilvēki sākot izjust ātrāk nekā reaģēt uz ķīmisko piesārņojumu.

Viens no mūsu jūras piesārņojuma avotiem ir elementārā piesārņošana ar visādām biogēnajām vielām.

"Tie ir fosfāti, nitrāti, tās barības vielas, kas mums ir nepieciešamas, kuras mēs mēslojam arī dārziņos, kā arī daudzas komposta kaudzes ir bagātīgs fosfora avots un bagātīgi varētu būt arī nitrāti. Šīs barības vielas jūrā nonāk pa upēm, arī pa lauksaimniecības zemēm un te ir runa par "jūras pārbarošanu". Attīstās, piemēram, aļģes, ziļaļģes. Jo vairāk to aļģu rodas, jo it kā pirmajā brīdī rodas skābekļa pārprodukcija, taču uzreiz nākamajā mirklī iestājas aļģu mineralizācija, kad tās momentā kā komposta kaudze sāk segmentēties jūras dibenā," stāsta Poikāne.

Pētniece norāda, ka aļģēm degradējoties, ir nepieciešams papildus skābeklis, kura rezultātā veidojas tā saucamās "bezskābekļa zonas" jūras dibenā.

"Ja ir šādas zonas, tas nozīmē, ka reti kurš dzīvais organisms var tur izdzīvot. Tām pašām mencām ir nepieciešams konkrēts skābekļa daudzums ūdenī, lai viņu ikri varētu sākt attīstīties, jo citādāk tie vienkārši iet bojā. Līdz ar to daudzām citām zivīm ir tas pats - ja parādās "bezskābekļa zona" tā uzreiz zivis vairs neattīstās, nav nākamās paaudzes,"

12

skaidro Poikāne.

Pie šīs kategorijas pieder arī kruīzu kuģu piesārņojums, taču Baltijas jūrā likums nosaka, ka šos sadzīviskos atkritumus ir jānodod ostā, nevis jāielaiž jūras ūdeņos.

Otrs piesārņojuma avots ir lauksaimniecības "ķīmija". Par tādu var uzskatīt, piemēram, vielas, kas tiek izmantotas, lai apkarotu kaitēkļus, nezāles, kā arī tās, kas veicina augšanas procesu augiem.  

Ķīmiskās vielas jūrā nonāk gar upju notecēm, bet pakāpeniski - arī atmosfērā, kad vēja erozijas rezultātā tiek uzcelti putekļi. Arī rūpniecība dod savu "ieguldījumu" bīstamo vielu izplatībā - piemēram, krāsu, šķīdinātāju un akumulatoru ražošana.

Šobrīd diezgan liela problēma esot arī farmaceitiskās vielas.

"Daudziem cilvēkiem ir nepieciešami medikamenti, taču visi medikamenti pilnībā neuzsūcas organismā. Tie tiek izvadīti no organisma un tā tie nonāk attīrīšanas iekārtās. Attīrīšanas iekārtas vismaz mums Latvijā daudzās piejūras pilsētās šos attīrītos ūdeņus izlaiž gan Rīgas līcī, gan Baltijas jūrā.

Lieta tāda, ka šīs attīrīšanas iekārtas nav tik efektīvas, lai varētu aizturēt šīs medicīniskās vielas. Tāpēc var būt tā, ka kaut kāda daļa no farmaceitiskajām vielām nonāk ūdenī," saka Poikāne.

Pētniece norāda, ka Latvijā nav pētījumu, kas pasaka, cik lielā daudzumā šīs vielas uzkrājas zivīs, ieskaitot arī tās, kuras cilvēki lieto pārtikā.

"Protams, mēs nezinām, kāda būs konkrēto sugu reakcija uz šīm bīstamajām vielām.

Piemēram, ja cilvēkam dilles ir ļoti veselīgas, tad papagailim tā ir inde. Te var būt līdzīga situācija - kas vienam veselīgi, tas citai sugai var būt nāvējoši, tādejādi izjaucot barības ķēdi. Ja ir izjaukta barības ķēde, mēs nezinām to nākamo scenāriju - kuri dzīvnieki izmirs, kuri neizmirs. Nevaram zināt, vai mēs turpmāk ēdīsim mencu no Baltijas jūras,"

12

saka Poikāne.

Pētniece uzsver, ka šobrīd nav zināms, kāda būs perspektīva pēc Covid-19 pandēmijas, kā tā ietekmēs, piemēram, Latvijas reņģu krājumus.

"Cilvēki pastiprināti lieto medikamentus un tie, iespējams, varētu uzkrāties zivīs. Man nav datu, cik daudz, bet viss ir iespējams," min Poikāne.

Kā visjaunākais piesārņojuma avots tiek minēts mikroplastmasa. Pētniece norāda, ka "šobrīd izskatās, ka cilvēks varētu noslīkt savos atkritumos."

"Plastmasa degradējas, bet tā nepazūd. Tas nozīmē, ka tā plastmasa šķeļas arvien mazākos un mazākos gabaliņos. Mēs vairs nezinām, cik tālu tā plastmasas šķelšanās varētu ietekmēt dzīvo dabu.

12

Tā ir tikai interpretācija, bet varbūt zivju kuņģī arvien vairāk nonāks mikroplastmasa, tāpēc tās jutīsies paēdušas un neķers savus medījumus, vai arī negribēs ēst, jo sāpēs kuņģis un radīsies kādas citas slimības, varbūt samazināsies peldspēja," uzskata pētniece. 

Poikāne arī norāda, ka daudziem dzīvniekiem ir ļoti svarīgs ūdens virsmas spraigums. Nevar zināt, kā šīs vielas ietekmēs virsmas spraigumu, varbūt pēc kāda laika kukaiņi, kas pa ūdens virsmu pārvietojas, nemaz nevarēs šādi pārvietoties un slīks nost.

"Ja mēs neko nedarīsim, tad tā pasaule ap mums diezgan smagi mainīsies. Varbūt pēc kāda laika būs tik ļoti saindēts ūdens un tas būs tik ļoti piesārņots, ka nedrīkstēsim šīs jūras zivis izmantot pārtikā."

12

"Ja nemaldos, tad Zviedrijā grūtniecēm nerekomendē ēst zivis, jo tās ir piesārņotas ar dzīvsudrabu. Tas nav tā, ka aizliegts ēst, bet nerekomendē, jo lielas zivis satur vairāk dzīvsudrabu. Tāpat ir arī ar treknākām zivīm. Bet tas katram cilvēkam ir jāizvērtē individuāli. Cilvēkiem ir nepieciešamas Omega-3 taukskābes un tieši jūras dzīvnieki un zivis ir vieni no bagātākajiem ar šīm vielām. Šeit cilvēkam jāizvērtē - uz vieniem svara kausiem ir Omega-3 taukskābes, bet uz otriem ir dzīvsudraba vai dioksīna piesārņojums," skaidro pētniece.

Cits avots ir daudziem labi zināmais naftas piesārņojums. Naftas produkti plānā slānīti nostājas ūdens virspusē un lielu daļu var noēnot.

Ūdensputni apķep ar šiem naftas produktiem. Viņiem samazinās peldspēja un viņi var noslīkt. Ja viņi tīra sevi, tad visus tos produktus ierij gremošanas traktā. Nafta var arī vēlāk nogrimt un sāk ietekmēt dzīvo radību, kas dzīvo uz jūras grunts. Arī dažādas gliemenes nebūs ēdamas - tās ies bojā vai pa barības ķēdi piesārņojums aizies tālāk. Tas ietekmē arī dzīvniekus, kas atrodas jūras krastā, piemēram, roņus. 

"Roņiem naftas piesārņojums ieķeras, piemēram, spalvā, un uzreiz var mainīties šī dzīvnieka siltumizolācija. Viņš var ūdenī vienkārši nosalt," saka pētniece.

Vēl Poikāne min, ka pastāv arī jūras piesārņojums no svešzemju sugām, kas ievestas no citām jūrām.

FOTO: Reuters/ScanPix

Savu "ieguldījumu" Baltijas jūras piesārņojumam diemžēl sniedz arī sekas pēc Otrā pasaules kara beigām. Liels baltā fosfora daudzums nonācis Baltijas jūrā Latvijas rietumu piekrastes tuvumā padomju militāristu neapdomīgas rīcības rezultātā - spridzinot apgaismošanas bumbas Papes poligonā, kā arī, aprokot kāpās neizmantoto bumbu saturu. Tā kā ūdenī ilgu laiku pabijis baltais fosfors izskatās ļoti līdzīgs dzintaram, cilvēki var kļūdīties un paņemt šo vielu rokās vai ielikt kabatā. Nonākot siltumā, fosfors aizdegas, izraisot smagus nelaimes gadījumus.

Vai pastāv risks, ka Baltijas jūras piesārņojuma dēļ rodas situācija, ka cilvēks nemaz nevarētu peldēties Baltijas jūrā, lai nedabūtu kādu kaiti? Piemēram, atsevišķās Latvijas ūdenstilpnēs ik pa laikam ir fiksēti "peldētāju niezes" gadījumi...

"Tā nevajadzētu būt. Vienīgā problēma ir tā, ka šādi plastmasas atkritumi ir papildus substrāts, uz kura virsmas var vairoties dažādi mikroorganismi. Lai gan "peldētāju nieze" nav saistīta ar plastmasu, to pārnēsā ūdensputni. 

Runājot par mikroplastmasu - tas varētu būt papildus substrāts, piemēram, zilaļģēm, uz kuru virsmas varētu palielināties peldspēja mikroorganismiem, kas varētu ietekmēt cilvēka veselību, ja viņš šo ūdeni iedzertu. Tas varētu radīt kādas alerģiskas reakcijas.

"Mums pašiem jau liekas neestētiski un negribas peldēties vietās, kur blakus redzami plastmasas maisiņi, ausu kociņi, izsmēķi un citi atkritumi. Pludmales smiltīs vien var atklāt, ka uz vienu kvadrātmetru ir ļoti daudz makroplastmasu un mikroplastmasu," saka pētniece.

Šobrīd tiek pētīts, kā pludmales tiek piesārņotas ar šiem plastmasas atkritumiem.

Pētniece skaidro, ka cilvēku plastmasas atkritumu piesārņojums nevar apdraudēt, taču viņu mājdzīvniekiem var gadīties kādas traumas. Arī savvaļas dzīvniekus apdraud piesārņojums - piemēram, kaijas, apēdot, piemēram, korķīšu "riņķi", vai tad, ja tas sapinas ap knābi, dzīvnieki var sapīties tīklos vai auklās un tā viņi burtiski tiek nolemti nāvei. Līdzīgi atklājumi ir arī ar zivīm.

"Ja nemaldos, Latvijā bija noķerta viena zivs, kas tolaik būdama maziņa, ar vēderu uzķērās uz šī pudeles riņķīša un, augot lielumā, sāka izskatīties pēc "astoņnieka", min pētniece.

Pasaules Dabas fonds: Baltijas jūras piesārņojums radītu zaudējumu ekonomikai, kas mērojams miljardos

Lai noskaidrotu Baltijas jūras piesārņojuma ietekmi vēl no cita aspekta, portāls "Apollo.lv" sazinājās ar Pasaules Dabas fona Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magdu Jentgenu.

Pirms pāris gadiem Pasaules Dabas fonda pārstāvji no Latvijas piedalījās programmā "Baltic Sea Eco-region Programme" saistībā par situāciju Baltijas jūrā, kurā piedalījās arī pārējās ar šo jūru saistītās valstis.

Tika veikts pētījums, kurā skatījās, kāda būtu atšķirība starp Baltijas jūru labā stāvoklī un Baltijas jūru, kas būtu "pilnīgi sabojāta". 

FOTO: The Boston Consulting Group

No finansiālā skatpunkta atšķirība būtu bijusi 32 miljardi eiro katru gadu. Ja Baltijas jūra būtu ekoloģiski labā stāvoklī, tad šāda situācija jūras reģionā varētu radīt aptuveni 500 000 darbavietu. Lielā finansiālā atšķirība lielākoties ir tūrisma nozares dēļ. 

"Interesanta nianse, ka finansiālā atšķirība no Baltijas jūras "sliktākā scenārija" principā gandrīz tāda pati, kāda ir šī brīža situācija. Tas nozīmē, ka finansiāli mēs jau tagad esam nonākuši pie tā sliktākā scenārija," atklāj Jentgena.

12

"Ja skatāmies no Helcom datiem, kuri regulāri monitorē eitrofikācijas līmeni, mēs redzam, ka jau principā visa Baltijas jūras teritorija ir ietekmēta. Gandrīz trešdaļa no jūras ir "mirušās zonas", kur neviena dzīva radība nedzīvo.

Tas principā ir "trends", ar ko mēs virzāmies kā uz vissliktāko scenāriju - ka "mirušās zonas" ir nevis 27%, bet šis procents sāk arvien vairāk palielināties. Tas nozīmē, ka nekas jūrā vairs nevar dzīvot, nekādas zivju sugas un citas radības. Principā tajā brīdī tikai dažas baktērijas var dzīvot un viss..." turpina Jentgena.

Ja jūra ir "mirusi", tad cilvēki zaudē arī no ekonomikas viedokļa, piemēram, ļaudis vairs nevēlētos tik bieži atpūsties pie jūras.

"Tas ir ne tikai finansiāls, bet arī kulturāls zaudējums šim reģionam," saka eksperte.

12

VIDEO: Eitrofikācija Baltijas jūrā (angļu valodā)

Kā pasargāt Baltijas jūru? Skaidro Latvijas dabas aizsardzības fonds

Mājās un vasarnīcās:

  • Parūpējies, lai vasarnīcas un pirts notekūdeņi tiek attīrīti pirms to nonākšanas augsnē vai ūdenskrātuvēs.
  • Izveido bioloģisku sauso tualeti pie vasarnīcas.
  • Dārzā neizmanto sintētiskos kaitēkļu apkarošanas līdzekļus un mākslīgo mēslojumu, jo daļa no tā nonāk jūrā.
  • Veido kompostu no organiskajiem atkritumiem.
  • Dedzini tikai ar sintētiskām vielām neapstrādātu koksni, uzmanot, lai pelni nenonāk ūdenī. 

Virtuvē:

  • Izvēlies ekoloģiski tīrus, veģetārus, vietējas izcelsmes produktus.
  • Iegādājies savvaļā, nevis zivju audzētavā augušas zivis. Neiegādājies nepieaugušas zivis.
  • Centies neēst nārsta laikā – rudenī – nozvejotās mencas un savvaļas lašus.
  • Dod priekšroku asariem, līdakām, Baltijas siļķēm.

Kustībā:

  • Nebraukā pa kāpām ar motorizētu transporta līdzekli!
  • Cieni vārīgo jūras piekrastes dabu. Centies neplūkt puķes, netraucēt dzīvniekus un pastaigām izmantot takas.
  • Pavasarī un agrā vasarā neuzturies putnu ligzdošanas vietās.
  • Lai nokļūtu piekrastē, izmanto autobusu vai vilcienu.
  • Lai nokļūtu darbā, brauc ar velosipēdu, ej ar kājām vai izmanto sabiedrisko transportu.
  • Brauc ar vilcienu, nevis lido, – klimata pārmaiņas veicina jūras aizaugšanu.

Kuģojot:

  • Burā un airē, nevis brauc ar motorlaivu!
  • Izvairies no pārlieku biežas vizināšanās ar ūdens motociklu un braukāšanas ar ūdensslēpēm, tā samazinot piesārņojumu un troksni.
  • Centies krasta tuvumā neradīt lielus viļņus.
  • Uz motorjahtas tualetes atkritumus uzglabā atbilstošā konteinerā un iztukšo to tikai ostā ar speciāli tam paredzētām ierīcēm.

Ievērojot tīrību:

  • Atceries – jūra nav tualete!
  • Neizmanto jūru, ezerus un upes, lai mazgātos pats vai tajā mazgātu automašīnu, jo mazgāšanas līdzekļu sastāvā esošās vielas veicina ūdens aizaugšanu.
  • Neizlej sadzīves notekūdeņus tieši jūrā. Labāk tos izlej uz zemes pietiekamā attālumā no krasta.
  • Mājās neizmanto fosfātus saturošus mazgāšanas līdzekļus, jo daļa no tiem paliek notekūdeņos un nokļūst jūrā.

Apsaimniekojot atkritumus:

  • Jūra nav izgāztuve! Neizlej jūrā sadzīves notekūdeņus, neizmet atkritumus un jebko citu, kam tur nav īstā vieta.
  • Centies samazināt atkritumu daudzumu, izvēloties mazāk iepakotas preces vai videi draudzīgu iepakojumu.
  • Savāc dabā izmestos atkritumus.
  • Neizmanto vienreizlietojamos galda piederumus.
  • Ejot pēc iepirkumiem, ņem līdzi savu iepirkumu maisiņu. – Salabo, nevis izmet un pērc jaunu!