Fotogrāfs Mārcis Baltskars jau septiņus gadus dzīvo savā miera oāzē - mežā. Sarunā ar "Apollo.lv" fotogrāfs atklāj, kā rit ģimenes un profesionālā dzīve ārpus allaž kustībā esošās pilsētas un kāpēc dzīvokļa šaurās istabas nomainījis pret dabas plašumiem.

Fotogrāfs Mārcis Baltskars ar ģimeni jau septiņus gadus dzīvo Pierīgā, mežā. Pirms tam mākslinieks 15 gadus dzīvojis Rīgas centrā un katru dienu bijis ierauts pilsētas nerimstošajā kustībā.

Sarunā ar portālu "Apollo.lv" viņš atklāj, ka pārvākšanās no pilsētas uz mežu viņu nav biedējusi, tieši otrādi, kad zemes gabals bijis iegādāts, viņš darījis visu, lai pēc iespējas ātrāk nomainītu pilsētas drūzmu un trokšņus pret mieru un klusumu. 

Kāpēc nolēmāt dzīvot ārpus pilsētas?

Mārcis Baltskars: Piedzima dēls un tad es sapratu, ka viņam nebūs kur iziet izskrieties, jo, ja viņš Rīgā izgāja ārā no mājas, tad nokļuva uzreiz uz ielas ar aktīvu satiksmi. Gribējās, kā jau katram latvietim, to savu pleķīti, pa kuru var paskraidīt. Galvenais lai ir miers un klusums, kad, atbraucot mājās, vari mierīgi pasēdēt un nav pilsētas trokšņi apkārt. Arī, protams, pilsētā, ja kāds pēkšņi piezvanīja, tad es varēju jebkurā diennakts laikā izskriet, taču tagad ir citādi: "Nē, es esmu mājās. Es nekur nebraukšu.". Līdz ar to ir daudz mazāk saraustīts dzīvesveids. 

Kā jūsu profesiju ietekmēja pārvākšanās ārpus pilsētas?

Mārcis: Man vienmēr ir paticis strādāt no mājām. Dzīvojot ārpus Rīgas viss ir daudz mierīgāk, arī darbā. Protams, varbūt vairāk laika nepieciešams, lai kaut kur nokļūtu, bet tas ir vienīgais mīnuss. Rīgā jau teju visur varēja aiziet ar kājām.

Tomēr braukāšanas nav tik daudz un lielākoties darbs rit no mājām, tāpēc tā es varu vairāk izbaudīt mieru un klusumu. Diena visnotaļ ir ražīgāka, nekā strādājot Rīgas centrā.

Ikdienas dzīvē ir pazudis tas, ka kāds var piezvanīt un "izraut" no darbiem. 

Vai jūsu dzīves kvalitāte kopš dzīvojat ārpus Rīgas ir uzlabojusies?

Mārcis: Noteikti. Dzīvei mežā ir tik daudz plusu - bērniem ir vairāk vaļas, var nodarboties gan ar riteņbraukšanu, gan ar skriešanu un to visu var darīt mežā, nevis pilsētā.

Cilvēkiem, kuriem patīk daba šis noteikti ir pareizākais lēmums - nedzīvot pilsētas centrā. 

Kā jau lielākoties visi cilvēki, arī mēs zemi meklējām sludinājumos, braukājām, skatījāmies, kamēr atradām īsto vietu. Bija daudzi draugi un radi, kas teica: "Trakais!". Jo šeit nekā nebija, ne elektrības, ne ūdens, nekas. Pašam visu nācās izveidot, bet mani tas nebiedēja. 

Cik ilgā laikā uzcēlāt māju?

Mārcis: Es jau no sākuma zināju, ka vēlos koka māju. Šobrīd koka mājām ir daudz un dažādi risinājumi, ar kuru palīdzību māju var uzcelt ātrāk. Nav jāgaida divi, trīs gadi. Ilgāks process bija sakārtot visus dokumentus, nekā uzcelt pašu māju. Pusgada laikā māja bija gatava un mēs ievācāmies.

Es darīju visu iespējamo, lai šis process būtu pēc iespējas ātrāks. Pirmos pāris mēnešus gan bija jādzīvo kā Flintstoniem [multiplikācijas filmu varoņi - alu cilvēki], jo nebija pat elektrības, dzīvojām uz ģenerātoriem.

Tomēr viss ir labi, jo vairāk piedzīvojumu dzīvē, jo interesantāk! 

Kā dabas ritums ietekmē ģimenes ikdienu?

Mārcis: No dabas mēs ļoti iespaidojamies. Šorīt piecēlos un bija tāda migla, ka neko nevar redzēt, tikai saules stari laužas tai cauri. Šādi notikumi dod milzīgu enerģiju tālākajai dienas gaitai. Tas arī cilvēkus velk pie dabas, ka no tās var smelties enerģiju. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Mārcis Baltskars (@baltskars_photographer)

Ar kādiem šķēršļiem saskārāties pārvākšanās procesā?

Mārcis: Pirmkārt, es atceros, kad cēlām māju, draugi teica: "Kā jūs dzīvosiet, ka veikals nav jums blakus?". Līdz šim fakts, ka blakus neatrodas veikals nevienā mirklī man nav sagādājis grūtības. Par to daudzi uztraucas, taču es uzskatu, ka tas nav būtiski. Svarīga ir organizēšanas spēja - ja zini, ka vakarā gribēsi kaut ko specifisku apēst, tad veikalā jāiebrauc laicīgi.

Pie ērtībām pierod ātri, bet, dzīvojot mežā, viss ir jāsaplāno, tad arī problēmu nebūs. 

Otrkārt, ir svarīgi saprast, ka zemes pleķītis paņem ļoti daudz laika. Tas nav tā, ka man tagad būs māja un viss būs vienkārši un skaisti. Lai būtu skaisti, ir kaut kas nemitīgi jādara. Neviens sētnieks pagalmā sniegu neizšķūrēs, terasi neviens cits tavā vietā neslaucīs. Pašam vien tas viss ir jādara - zāle jāpļauj, dārzs jāapkopj, tā ir nemitīga kustība. Cilvēkiem, kuri vēlas savu zemes gabalu, bet viņiem nepatīk šādus darbus darīt, es labāk saku "nē", tad labāk dzīvojiet dzīvoklī. 

Vai nākotnē ir plāns papildināt savu saimniecību ar dzīvniekiem?

Mārcis: Bērni visu laiku grib dzīvniekus, bet dzīvnieki ir vēl viens bērns. Šobrīd dzīves ritms ir pārāk straujš. Pagaidām šis jautājums tiek atlikts, bet varbūt kādreiz. Mājdzīvnieku mums nav, bet visriņķī ir zvēri - sākot ar pelēm un beidzot ar lūšiem, stirnām, zaķiem. Es tomēr esmu ievācies viņu teritorijā, man viņi ir jāpieņem un jārespektē. 

Kā jūsu bērnus ietekmē dzīve ārpus pilsētas?

Mārcis: Viņi redz pārmaiņas, kas notiek dabā. Redz, cik skaisti ir vasarā, kad viss ir zaļš un redz, cik skaisti ir ziemā, kad viss ir apsnidzis, kā putni pavasarī ierodas. Pilsētā to nevar izbaudīt, jo, piemēram, pilsētā ziemas sajūta ir tikai brīdī, kad uzsnieg pirmais sniegs, paiet viena diena un viss ir nokaisīts ar sāli un apkārt valda pelēka zampa.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Mārcis Baltskars (@baltskars_photographer)

Mežā ziemas sajūta ir visu ziemu. Kad dzīvo pie dabas, tad visas pārmaiņas ir vieglāk pamanāmas. Ir lietas, kuras, dzīvojot mežā, ir jāpieņem kā pašsaprotamas un ar tām jārēķinās, dzīve mežā ir jābauda. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Mārcis Baltskars (@baltskars_photographer)

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Mārcis Baltskars (@baltskars_photographer)

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Mārcis Baltskars (@baltskars_photographer)

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Mārcis Baltskars (@baltskars_photographer)

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.