"It kā mana dzemde teiktu: "Atvainojiet, kas tas ir, un kāpēc šeit atrodas bez manas atļaujas?"" Transpersonas ceļš līdz otrajai grūtniecībai (10)

2021. gada sākumā pārciests spontānais aborts, kam sekoja nesekmīga mākslīgās apaugļošanas procedūra. Vīrietis nav neauglīgs, un procedūrā izmantotie embriji bija "augstas kvalitātes". Šai procedūrai vajadzēja būt veiksmīgai, taču viss izvērtās pavisam pretēji - ķermenis to noraidīja. Izteiktajam apgalvojumam nav zinātnisku pierādījumu, taču vīrietis domā, ka tā ir imūnsistēmas reakcija.

Tā it kā mana dzemde teiktu: "Atvainojiet, kas tas ir un kāpēc tas šeit atrodas bez manas atļaujas?"

Pēc tam, kad otrā mākslīgās apaugļošanas procedūra neizdevās, vīrietis atradās stadijā, kuru varētu raksturot kā "mākslīgās apaugļošanas ārstniecības krīze". Aprīlī tieši bija pagājis gads bez testosterona, un mērķi nebija sasniegti. Vīrietim likās, ka dzīve ir apstājusies, un bez iemesla katru dienu tika ciests no dzimuma dismorfijas.

Tāpēc es darīju to, ko darītu jebkurš vidusšķiras, baltādains tētis: es nopirku kemperi. Es parasti neesmu impulsīvu lēmumu piekritējs. 34 gadu vecumā man nekad nebija piederējis transportlīdzeklis un nebiju ļāvies atpūtai ārzemēs, kas nepārklātos ar studijām tur.

Vīrietis stāsta, ka neauglības ārstēšana ar cilvēkam dara dīvainas lietas. Kad otrais apaugļošanas mēģinājums izgāzās, viņa draugs bija dabūjis braukšanai furgonu. Drauga lielais žests bija domāts, lai apklusinātu vīrieša nemitīgās pārdomas galvā un palīdzētu tikt galā ar eksistenciālo krīzi. 

View this post on Instagram

A post shared by Freddy McConnell (@freddy.mcconnell)

Es neiegādājos furgonu viens pats. Naudu kemperī ieguldīju kopā ar vecākiem - jūs zināt - kā jau pienācīgs pieaugušais. Plāns bija dalīties tā lietošanā un dažreiz arī iznomāt svešiniekiem, izmantojot AirBnB. Es cerēju, ka tas sniegs nelielus papildu ienākumus.

Ilgus gadus Fredijs bija taupījis naudu, ilgi sevī turot kluso sapni par furgonu. Šo naudu viņš netērēja neauglības ārstēšanai, jo, lai gan vēlējās pilnvērtīgu ģimeni, viņš tikpat ļoti gribēja tālāk turpināt dzīvot, neliedzot savam esošajam bērnam Sīdžejam visus piedzīvojumus un atmiņas.

Es atturējos no domas, ka varētu tērēt tik daudz laika un naudas, lai radītu brāli vai māsu, ka tas varētu laupīt pilnvērtīgu dzīvi kopā ar bērnu, kas man jau bija.

Vīrietis cerēja, ka cita veida ārstēšanas metodi viņa ķermenis varētu uztvert pozitīvi. Tajā pašā mēnesī viņš ar nepacietību gaidīja intrauterīnās inseminācijas (IUI) procedūru, kad donora sperma tiek ievadīta tieši dzemdē, un ķermenis to "paņem" no turienes. Vienīgais medikaments, ko viņš lietoja naktī pirms procedūras, ir hCG hormons, lai pārliecinātos, ka ovulācija norit pareizajā laikā.

Aprīļa vidū klīnikas medmāsa viņu izsauca uz Londonu, lai veiktu "HyCoSy" testu. "Kas tas ir?" viņš pārsteigts jautāja. "Es tādu nekad agrāk neesmu veicis."

Medmāsa paskaidroja, ka viņa spiedīs šķidrumu caur dzemdi un olvadiem, lai pārbaudītu iespējamos aizsprostojumus, kas varētu kavēt olšūnas un spermas tikšanos. Blokāde var attīstīties jebkurā laikā, tāpēc, lai gan IUI procedūra bija lieliski strādājusi pirms četriem gadiem, kad vīrietis palika stāvoklī ar Sīdžeju, taču šoreiz tā var nenotikt. Fredija iepriekšējai klīnikai vajadzēja veikt "HyCoSy" testu pirms IUI veikšanas.

"Cik tas maksā?" vīrietis apdomīgi jautāja.

"450 sterliņu mārciņu," skanēja atbilde.

Vīrietis iekšēji ievaidējās. Rēķins pēkšņi kļuva par vairāk nekā 50 procentiem lielāks nekā gaidīts. Atkal parādījās naudas taupīšanas instinkti: bez zinātniskiem pierādījumiem par procedūras iedarbīgumu, tā likās kā naudas izšķiešana. Fredijam šķita, ka viņa olvadi ir tīri, taču kļūda var izmaksāt dārgi - veselas IUI procedūras izmaksas. Ja, nu, šoreiz, tāpat kā lielākajā daļā gadījumu, lietas ir sarežģītākas, nekā gaidīts?

Aprīļa vidū caur Fredija olvadiem tika izskalots 450 sterliņu mārciņu vērts šķidrums. Tā bija vienīgā auglības veicināšanas procedūra, kas jebkad izraisījusi stipras sāpes, pēc tam sekojot sliktai dūšai un galvassāpēm. Vēlāk tika gaidīts nākamā cikla sākums, kas praktiski sakrita ar mēneša pirmo pusi.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Freddy McConnell (@freddy.mcconnell)

Sestdien, 8. maijā, mazo, bet, Fredija acīs, lielisko transportlīdzekli uz mazo ieliņu nogādāja draudzīgi cilvēki, kuri to bija pārveidojuši no astoņvietīga minivena par četrvietīgu mikroautobusu. Nākamajā dienā Fredijs ar to brauca uz Londonu, uz IUI procedūru, kas viņa cerībās rezultētos ar otru bērnu.

Šādos brīžos ir grūti nepieļaut sevī tādas domas kā, vai šī nav pēdējā reize, kad eju caur šīm durvīm... Vai šī ir pēdējā reize, kad es redzēšu māsas seju… Vai šī ir pēdējā reize, kad dzeru ūdeni...

Šīs domas man joprojām nāk prātā, neskatoties uz to, ka cenšos tās nepieļaut. Tas jau ir mans trešais mēģinājums, tādēļ atnāk doma, vai šī būs pēdējā reize...

Varbūt tas bija mans iekšējais karš, kas mani novērsa no tā, lai es dzeru pietiekami daudz ūdens. Es biju svētdienas pēdējais pacients, tāpēc tad, kad medmāsa pārbaudīja manu urīnpūsli, viņa noteikti nodomāja, ka ļoti grib nokļūt mājās.

Kad atnāca ārsts, donora sperma bija gatava, un medmāsai bija jāuzliek īpašs spiediens uz vēdera, lai iegūtu skaidru priekšstatu par ultraskaņas ekrānu. Fredijs sāka klusi krist panikā, ka lielais spiediens pārtrauks IUI darbību. Viņš domāja: "Tas atturētu spermu peldēt augšup vai olu lejup?"

Gandrīz precīzi mēnesi vēlāk, divas nedēļas pēc daudziem pozitīviem grūtniecības testiem (testu bija tik daudz, jo viņš nespēju noticēt grūtniecības faktam), Fredijam bija agrīna pārbaude Londonā, lai apstiprinātu grūtniecību.

Gandrīz tieši pirms četriem gadiem es veicu grūtniecības testu, kas beigās noveda pie Sīdžeja piedzimšanas. Toreiz mana sākotnējā reakcija bija klusa, un to vislabāk varētu raksturot kā neticību. Nebija asaru, nebija atvieglojuma - tikai šoks. 

Priecīgā, dzīvi mainošā informācija sastapās ar smagām psiholoģiskām bruņām, kuras vīrietis bija izveidojis, sagatavojot sevi sliktākajam. Iepriekšējā spontānā aborta pieredze darīja vīrieti piesardzīgu un iesēja ieradumu emocionāli galvā pilnīgi "apstrādāt" notikumus ilgi pēc tam, kad tie jau beigušies.

Vairāk nekā gadu pēc tam, kad pirmo reizi vīrietis mēģināja atkal palikt stāvoklī, viņš bija piepildījis savu mērķi. Kad Fredijs izgāja ārā no slimnīcas rokās satvēris sliktas attēla kvalitātes ultraskaņas izdruku, kurā praktiski nav redzams it nekas, viņā pēkšņi ielauzās cita doma: "Nez, vai šī ir pēdējā reize, kad es šeit esmu".

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!