"Mana mazuļa pirmais vārds bija "maska"." Pandēmijas laika zīdaiņi (3)

Viņas meitai bija tikai pieci mēneši, kad pēc globālā Covid-19 uzliesmojuma 2020. gada martā "aizslēdza" Lielbritāniju.

"Ne atbalsta grupas, ne ārstu mājas vizītes vairs nebija iespējamas. Tā vietā mēs sazinājamies pa tālruni, taču mani bija pārņēmusi panika," viņa atceras.

Bērnudārzi bija slēgti, viņa nevarēja satikt ģimeni, un katras dienas pamatlietu izpildīšana bija milzīga cīņa.

"Tas bija pagrimums, un no tā nevar izkļūt - jūs domājat, ka visiem ir labāk bez jums," saka 34 gadus vecā Līna.

"Neredzamie mazuļi"

Salīdzinot ar līdz šim piedzīvoto, jaunajiem vecākiem, zīdaiņiem un maziem bērniem pandēmijas laikā tika sniegts mazs atbalsts.

Arvien vairāk ģimeņu saskārās ar tādām problēmām kā nabadzība, garīgās veselības problēmas un vardarbība, mudinot labdarības organizācijas paust bažas par ietekmi uz bērnu attīstību.

Šomēnes publicētajā labdarības organizāciju ziņojumā "Neviens nevēlas redzēt manu mazuli" tika izteikts brīdinājums, ka ģimeņu vajadzības joprojām netiek apmierinātas, un teikts, ka ir jāpalielina finansējums tādiem pakalpojumiem kā veselības aprūpe.

Tika konstatēts, ka dažos apgabalos vairs nedarbojas ne bērnu aprūpes grupas, ne veselības aprūpi iespējams saņemt klātienē - tikai pa tālruni vai virtuāli.

"Ja pakalpojumi tiek sniegti attālināti, daudzi no šiem mazuļiem ir neredzami un viņu vajadzības netiek ņemtas vērā," saka "Parent Infant Foundation" pārstāve Sallija Hoga.

"Visi garām palaistie "pirmie notikumi""

Līna sāka justies labāk pagājušajā vasarā, kad dzīve kaut nedaudz atgriezās vecajās sliedēs un viņas vīrs paņēma atvaļinājumu, taču viņa uzskata, ka ietekme uz viņas meitu Mailiju, kurai tagad ir divi gadi, ir bijusi dziļa.

"Viņa nepavisam nav sabiedriska – viņa nesatika nevienu citu, izņemot mūs, līdz bija gandrīz vienu gadu veca.

Visas šīs garām palaistās aktivitātes, fotogrāfijas, visi tie "pirmie"," žēlojas Līna.

Kad viņa beidzot aizgāja uz pirmo grupas nodarbību klātienē, visām māmiņām uz sejas bijušas maskas.

"Mana mazuļa pirmais vārds bija maska," viņa stāsta.

Arī 31 gadu vecā Nikola Džounsa jutās ļoti sarūgtināta par atbalsta trūkumu, ko viņa un viņas bērniņš piedzīvoja pēc priekšlaicīgas piedzimšanas 2020. gada martā. 

Pēc dzimšanas Dilans divas dienas pavadīja īpašā aprūpē ar dzelti, vēl nedēļu slimnīcā, bet piektajā "lokdauna" dienā beidzot ieradās mājās.

Taču viņa pirmajā dzīves gadā nebija neviena cita veselības aprūpes speciālista apmeklējuma, neskatoties uz pastāvīgajām problēmām.

"Mēs nesaņēmām nekādu atbalstu - mums pat nepiedāvāja zvanu," stāsta Nikola.

"Nepiedodami"

Pēc mēnešiem ilgām kolikām un vemšanas Dilanam septiņu mēnešu vecumā tika diagnosticēta piena alerģija. Nikola par to šobrīd jūtas vainīga.

"Tas bija ļoti saspringti un nepiedodami," viņa saka.

"Es esmu sociālais darbinieks, kam regulāri bija klātienes kontakts ar cilvēkiem. Kāpēc to pašu kāds nevarēja sniegt manam dēlam?"

Mediķi, kas dodas uz mājām, gan vainu neuzņemas. Viņi ir atbildīgi par mazuļa veselības un attīstības pārbaudi piecos punktos līdz divarpus gadu vecumam, taču pandēmija to realizēt nav ļāvusi. Programmas izpilddirektore Elisona Mortone saka, ka joprojām pastāv lielas atšķirības attiecībā uz to, cik lielā mērā pakalpojumi ir atgriezušies normālā stāvoklī, atkarībā no cilvēku dzīvesvietas. 

Kamēr atsevišķos reģionos jaundzimušā apraudzīšanu mājās saņem tikai katra ceturtā jaunā māmiņa, citur pakalpojums atgriezies pilnībā, liecina jaunākie valdības dati.

Mortones kundze gan pauž bažas par "pāreju uz virtuālo piegādi" - telefona zvani un pat anketu sūtīšana pa pastu. Viņa saka, ka milzīgais pieprasījums pēc veselības aprūpes mājās arī nozīmē to, ka tiek sasniegts tikai "pats aisberga gals".

"Esmu sarūgtināta."

"Lokdauns" arī nozīmēja, ka svarīgi un visu mūžu gaidīti notikumi nebija realizējami - piemēram, Dilana pirmā tikšanās ar vecvecākiem notika caur logu, un viņam bija trīs mēneši, kad vecvecāki mazdēlu pirmo reizi turēja rokās.

Nikolai pietrūka iespējas pievienoties vietējām mazuļu dienas grupām, lai satiktu citas jaunās māmiņas.

Pat viņa pirmajā dzimšanas dienā nebija iespējas sarīkot ballīti.

"Tas vienmēr būs laiks, par kuru jutīšos sarūgtināta. Tāda bija mana pieredze," viņa saka.

Viņa uztraucas par visiem vecākiem, kuri pandēmijas laikā nav tikuši apciemoti. Viņa domā par to, kā viņi un viņu mazuļi tiek galā.

Nikola uzskata, ka pirmajos divos mēnešos ir nepieciešama vismaz viena mājas vizīte, un, lai gan visu ir iespējams izrunāt pa tālruni, tos nekad nevajadzēja pārtraukt pilnībā.

"Ja jums ir patiešām grūti, jūs nemaz nevarēsiet pacelt klausuli," saka Nikola.

Dodaties svaigā gaisā!

Dvīņu mammai Emmai Juniorei ir daži padomi jaunajiem vecākiem, kuri jūtas izolēti.

Pēc tam, kad pagājušajā vasarā piedzima dvīņi Sjenna un Sebastjans, 31 gadu vecā Emma bija "iestrēgusi", nespējot ne doties ciemos, ne uzņemt viesus.

Tad viņa atrada vietni ar apmācītiem brīvprātīgajiem, kas var atbalstīt ģimenes. Viņa pievienojās pastaigu grupai, lai sarunātos ar pieaugušajiem, taču tas ļāva socializēties viņas bērniem ar citiem tāda paša vecuma cilvēkiem.

Viņa arī iesaka pieņemt palīdzību, kad tā tiek piedāvāta, veltīt laiku sev un, kad vien iespējams, doties ārā.

Dvīņiem tagad ir 15 mēneši, un Emma pauž, ka daudzās mazuļu aprūpes grupas un regulārie ģimenes ārsta apmeklējumi ir pagātne. Tas varētu būt tas, ko daži ārsti sauc par "Covid trauksmi" vecāku vidū - ārsti saņem daudz vairāk sūdzību nekā parasti, bet ne par smagi slimiem bērniem, kuriem tiešām nepieciešama neatliekamā palīdzība.

Covid-19 mantojums var būt psiholoģiskas pārmaiņas un nepieciešamība pēc pārliecības, atzinusi Līna.

Viņa ir pametusi advokātes darbu un tagad pārkvalificējas par garīgās veselības medmāsu, "lai palīdzētu citām māmiņām, tiekoties klātienē".

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!