Evolūcija skaidro, kādēļ vecāki jūt trauksmi pandēmijas laikā

"Es paņēmu no bērniem televizora pulti un apsēdos uz dīvāna, gatavojoties turpmākajam," tā savas 2020. gada marta izjūtas apraksta Nikola Raihani. Tobrīd Apvienotajā Karalistē strauji pieauga koronavīrusa inficēto skaits. Premjerministrs gatavojās izziņot mājsēdi. Skolas un bērnudārzus grasījās slēgt. "Tāpat kā miljoniem citu vecāku, es gatavojos kļūt par savu bērnu skolotāju. Šī doma mani piepildīja ar bailēm."

"Es nebiju vienīgā, kura tā jutās. Tālrunis nepārtraukti lika par sevi manīt, kad skolas "WhatsApp" sarakstes pārpludināja ziņas ar vecāku bažām, kā viņi spēs izpildīt ikdienas pienākumus darbā un tajā pašā laikā izskaidros apstākļa vārdus un matemātikas formulas."

Turpmāko mēnešu laikā daudziem vecākiem pasliktinājās garīgā un fiziskā veselība. Norisinājās vairākas mājsēdes un skolu slēgšanas, kā arī parādījās satraucoša statistika par vecāku stresa, trauksmes un depresijas līmeņa pieaugumu.

"Daudzi sev jautā, kāpēc tas ir tik grūti. Vai mums nevajadzētu būt dabiskai prasmei audzināt savus bērnus bez ārējas palīdzības? Vai galu galā cilvēki agrāk nespēja tikt galā bez skolām un bērnudārziem?"

Cilvēku suga nav gatava nukleārai ģimenei

Lai gan mūsdienu dzīvesveids paredz sabiedrības sadalījumu nelielās ģimenēs, taču  vēsture rāda, ka mūsu senči, kuri dzīvoja daudz lielākās saimēs, vienmēr ir paļāvušies uz citu cilvēku palīdzību bērnu audzināšanā. Spēja sadarboties cilvēkiem sniedz priekšrocību citu pērtiķveidīgo dzīvnieku vidū.

 Šo sadarbības veidu sauc par "kooperatīvo audzināšanu", kuru izmanto ne tikai cilvēki, bet arī, piemēram, surikati, skudras un bites. Kooperatīvā audzināšana mums ir devusi priekšrocības evolūcijā.

Gan cilvēki, gan citi primāti, kā, piemēram, šimpanzes, dzīvo sarežģītās sociālās grupās, taču rūpīgāka izpēte atklāj dažas būtiskas atšķirības. Šimpanžu mātītes savus mazuļus audzina vienas. Tas pats attiecas uz gorillām un orangutaniem. 

Lielāko cilvēces pastāvēšanas daļu mēs esam dzīvojuši lielās saimēs, kurās mātes saņēma palīdzību no citiem attālākiem ģimenes locekļiem. Daudzās mūsdienu sabiedrībās šāds ģimenes modelis vēl pastāv. Bērnu tēvi bieži ir iesaistīti pēcnācēju audzināšanā, lai gan tēva ieguldījums dažādās kultūrās ir diezgan atšķirīgs. Zīdaiņus pieskata arī citi ģimenes locekļi - vecākie brāļi un māsas, tantes un onkuļi, un, protams, vecvecāki. 

Kooperatīvās bērnu audzināšanas priekšrocības

Bioloģijas antropoloģe Ebija Peidža ir daudz pētījusi Filipīnas mednieku-vācēju cilti ar nosaukumu "Agta". Pētniece stāsta, ka tikai tagad mēs pilnībā sākam izprast tradicionālo ģimenes modeli. "Agta" ciltī bērni, kuri ir jaunāki par četriem gadiem, bieži jau tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem ģimenes locekļiem. "Bērnu ieguldījums bieži tiek ignorēts," saka Peidža.  Bērni pasargā savus jaunākos brāļus un māsas no briesmām. Pētniece stāsta par gadījumu, kad viņa sēdējusi kopā ar četrgadīgu zēnu un viņa mazo māsu vienā no ģimenes būdām. Visi trīs sēdēja uz grīdas, kad būdā ierāpoja skorpions.

Peidža no bailēm sastinga, taču zēns zināja, kā rīkoties: "Viņš uzreiz pielēca kājās, paņēma no ugunskura nūju un sadūra skorpionu, un pēc tam dažas reizes pa to palēkāja." Šī vienkāršā darbība, iespējams, izglāba viņa māsas dzīvību.

Šis atgadījums mudināja Peidžu domāt par bērnu aprūpi. Rietumos bērnu aprūpe parasti nozīmē, ka atbildīgais pieaugušais, kurš bieži vien ir bērna vecāks, ne tikai pieskata savu atvasi no malas, bet arī intensīvi iesaistās. Ja vecāki to nespēj sniegt, piemēram, darba grafika dēļ, tad viņi var justies vainīgi atvases priekšā. 

Vecāko bērnu iesaistīšanās jaunāko māsu un brāļu pieskatīšanā ir kooperatīvās audzināšanas galvenā iezīme. Tā var padarīt sugu stiprāku.

Senatnē cilvēki apdzīvoja skarbus reģionus, kur bija grūti atrast pārtiku. Tā bija jāsavāc, jānotīra vai jānogalina. Sadarbība bija priekšnoteikums izdzīvošanai. 

Nedabiskais ģimenes modelis pandēmijas laikā

Ironiski, ka cilvēku vēlme sadarboties, pandēmijas apstākļos var radīt pretēju efektu un pasliktināt gan mentālo veselību, gan ikdienu praktiski.

Mājsēdes laikā mēs bijām atdalīti no atbalsta tīkliem: vecvecākiem, tantēm un onkuļiem, kā arī skolām un bērnudārziem, kas savā ziņā atdarināja senču ģimenes modeļus.  Tika  gaidīts, ka cilvēki spēs dzīvot mazās ģimenēs, taču daudziem tas radīja grūtības. Rietumu kultūra liek lielu uzsvaru uz mātes rūpēm par bērnu, un daudz mazāk tiek ņemts vērā citu ģimenes locekļu ieguldījums. 

Termins "nukleāra ģimene" parādījās tikai pagājušā gadsimta 20. gados. Pati ģimenes struktūra, kuras centrā ir divi vecāki un daži bērni, ir vecāka un var būt saistīta ar industriālo revolūciju, jo pāreja no lauksaimniecības uz rūpniecību cilvēkiem ļāva kļūt neatkarīgākiem. Alternatīvs skaidrojums ir tāds, ka Rietumu baznīcas politika viduslaikos, kas aizliedza laulības starp brālēniem un māsīcām un citiem paplašinātās ģimenes locekļiem, izraisīja ģimenes samazināšanos. Taču, lai gan nukleāra ģimene Rietumos 20. gadsimtā ir populārs jēdziens, taču aizvēstures demogrāfijas pētniece Rebeka Sīra skaidro, ka tas bija diezgan neparasts ģimenes modelis arī Rietumos.

Ar šo atšķirīgo skatījumu uz ģimenes modeli, iespējams, cilvēku gaidas par bērnu audzināšanu pandēmijas laikā būtu bijušas atšķirīgas. Tā vietā, lai pieņemtu, ka bērna vecākiem būtu jānes nasta, mēs, iespējams, būtu atzinuši citu ģimenes locekļu un aprūpētāju izšķirošo lomu. Vēlme pēc citu cilvēku palīdzības nav neveiksme, tieši tā padara mūs par cilvēkiem, stāsta Nikola Raihani.

Seko mums arī Instagram un TikTok – uzzini visu pirmais!