"Bērnībā, augot ar dvīņumāsu, jutu sabiedrības spiedienu, ka man ir jābūt tieši tādai pašai kā māsai - lai gan mēs neesam identiskās dvīnes," stāsta Keisija. Tā rezultātā sievietei attīstījās ēšanas traucējumi, kuri ir radījuši saspīlējumu māsu attiecībās līdz pat šim brīdim, vēsta medijs "Insider".
Gadu tūkstoša sākumā, kad Keisija vēl bija skolniece, sabiedrība deva priekšroku tieviem cilvēkiem. Viņa darīja visu, lai kļūtu par "ideālo" sievieti, tādēļ sāka skaitīt kalorijas un katru dienu stundām ilgi sportoja.
Pagāja neilgs laiks, līdz māsa to pamanīja, un tā sākās viņu savstarpējā sāncensība. Dvīnes ēda vienādas brokastis, pusdienas un vakariņas. Viņas pat neapmeklēja restorānu vai kafejnīcu, jo tas mainītu viņu ikdienas ēšanas rutīnu. Brokastīs viņas izēda tasi auzu pārslu, pusdienās tunča konservus un vakariņās - grilētu vistu ar brokoļiem un rīsiem.
Keisija stāsta, ka katras maltītes sākumā abas māsas nosvēra produktus, lai pārliecinātos, ka ēd vienu un to pašu daudzumu. Meitenes ēdienu arī košļāja noteiktu reižu skaitu, lai pārliecinātos, ka ēdiens abām organismā pārstrādāsies vienādi.
"Es vēlējos būt labāka par savu māsu, tādēļ viņas šķīvī slepus ieliku pāris rīsu graudus cerībā, ka viņa zaudēs mazāk svara. Tā bija manipulatīva spēle," Keisija stāsta.
Viņa turpina: "Mēs visu laiku atradāmies kā uz nažiem un centāmies otras šķīvī ielikt vairāk ēdiena vai nodarboties ar papildu vingrinājumiem, kad otra nebija klāt."
Tagad sieviete saprot, ka šāda uzvedība un savstarpējās attiecības nebija veselīgas, taču tajā laikā tas šķita normāli.
Tas pats attiecās arī uz vingrošanu. Dvīnes veica noteiktu vingrinājumu daudzumu, kas parasti sastāvēja no piecu līdz astoņu kilometru skrējiena. Ja māsa veiktu papildu vingrinājumus, tad Keisija "sajuktu prātā". Brīžam viņa prasīja, lai māsa nokāpj no trenažiera, lai viņa uzreiz varētu noskriet to pašu distanci.
Ja dvīne gāja papildu soļus, lai kaut ko paņemtu no citas istabas, tad Keisija viņai sekoja, lai pārliecinātos, ka noieto soļu skaits abām ir vienāds. Keisija arī vēroja, lai māsa no rīta pamostos vienā laikā ar viņu, lai redzētu, kā viņa ēd brokastis.
"Tas bija tik skumjš un grūts laiks manā dzīvē. Man šķiet, ka cilvēki neapzinās ēšanas traucējumu nopietnību, īpaši dvīņu vidū. Sabiedrībā pastāv spiediens, ka sievietēm ir jābūt "tievām"; tā kā esam dvīnes, tas rada papildu spiedienu, ka tev ir jāizskatās tāpat kā brālis vai māsa, un tas var kaitēt," skaidro Keisija.
Neveselīgā konkurence ilga vairāk nekā 10 gadus. Tikai vidusskolas laikā sieviete saprata, ka viņai ir nepieciešama palīdzība. Māsu sāncensība beidzās, kad Keisija mācījās koledžā. Viņa apmeklēja psihologu un beidzot spēja novilkt robežu starp sevi un saviem traucējumiem.
