"Viss bija labi, līdz mūsu dzimtene viņus nodeva." Krievijā mobilizēto sievas atklāti stāsta par savu vīru nedienām (14)

Šādā situācijā nonākuši 27 vīrieši, lielākoties no Maskavas apgabala. Viņi tika nosūtīti uz frontes līniju bez pienācīgas militārās apmācības, lai gan iesaukšanas birojos viņiem solīja vismaz divu nedēļu apmācības. Patiesība izrādījās tāda, ka septembra izskaņā mobilizētie vīrieši jau 1. oktobrī nonāca Belgorodas apgabala mežos, telšu nometnē. Arī tur viņi netika apmācīti. 14. oktobrī viņus pēkšņi ar minimālu aprīkojumu pārveda uz Svatoves pilsētu Luhanskas apgabalā, kur norit aktīva karadarbība.

Rotu komandēja divi mobilizēti krievi bez kaujas pieredzes, no kuriem viens krita apšaudē, bet otrs tika smagi ievainots.

Divas nedēļas bez sakariem ar tuviniekiem, taču 26. oktobrī viņiem tomēr izdevās sazvanīties ar sievām. Mobilizētie viņām lūdza palīdzību, jo, pēc viņu teiktā, ģenerālis Vladimirs Lugovojs draudēja viņus saukt pie kara tiesas par dezertēšanu.

"Novaya Gazeta Evropa" sazinājās ar trīs Kantemirovskas divīzijas mobilizēto vīriešu sievām, lai noskaidrotu, kas šobrīd notiek ar viņu vīriem.

28. septembrī mobilizēto vīriešu sievas un mātes nosūtīja iesniegumu Maskavas 231. garnizona kara prokuratūrai ar lūgumu palīdzēt viņu tuviniekiem. Savā iesniegumā prokuratūrai sievietes rakstīja, ka pēc majora Nikolajeva pavēles mobilizētie vīrieši no Kantemirovskas divīzijas Jampolskas pulka 6. un 7. rotas tika nosūtīti uz Luhanskas apgabala Svatovi frontes līniju, kur viņi tika pakļauti "spēcīgai Ukrainas bruņoto spēku mīnmetēju apšaudei".

Sūdzības iesniedzējas norāda, ka vadības nāves un sakaru trūkuma dēļ vīri nolēma pamest frontes līniju un atgriezties štābā. Tomēr, pēc viņu teiktā, pavēlniecība sāka viņus iebiedēt un draudēt ar tiesu, ja viņi neatgriezīsies frontē. Sievietes paziņojumā raksta, ka viņu tuvinieki nevar atgriezties frontē, jo nav ekipējuma un atbilstošas komandas. Mobilizēto tuvinieki lūdza prokuratūru nodrošināt pilnvērtīgu apmācību un nodrošinājumu vīriešiem.

Laikraksts citē mobilizēto sievas (vārdi ir mainīti).

Irina, sieva 24 gadus vecam mobilizētajam no Kantemirovskas divīzijas septītās rotas

"25. septembrī mans vīrs tika mobilizēts. Pavēste pienāca dzīvesvietas pastkastītē. Mana vīra politika vienmēr bija: kad pienāks pavēste, viņš nebēgs prom. Kad pienāca pavēste, mēs piezvanījām uz kara komisariātu. Viņi pateica, ka ir tikai jāierodas ar pasi un militāro ID karti uz reģistrāciju. 25. septembrī viņš devās uz iesaukšanas biroju. Iznācis no tā, viņš teica: "Pēc stundas mēs dodamies uz vienību.""

Viņu aizveda uz vienību Narofominskā. 28. septembrī viņš no Narofominskas vienības tika nosūtīts uz Belgorodas apgabalu. Pēdējo reizi viņš man piezvanīja 14. oktobrī, sakot, ka viņu ved uz frontes līniju un nav nekādas papildu informācijas.

Es tikai dzirdēju no citiem cilvēkiem, ka viņš sveiks un vesels. 26. oktobrī saņēmu no viņa zvanu: "Sieva, glāb mūs, tiksim atzīti par dezertieriem. Mūs sūta uz kara tiesu."

Svatovē viņus 12 stundas apšaudīja. Mana vīra rota - visi mobilizētie, kuri gulēja mežā un apšaudes dēļ ij nepacēla galvu. Viņus apšaudīja ar artilēriju un mīnmetējiem. Viņu acu priekšā tika uzspridzināts viens no komandieriem, kurš arī bija mobilizēts. 

Citi guva smadzeņu satricinājumu un bungādiņu plīsumus. Par laimi, mans vīrs ir sveiks un vesels. Otrs komandieris lauza ribas un guva šrapneļa brūces. Viņš pavēlēja karavīriem atkāpties.

Kad palika tumšs, viņi sāka atkāpties. Ievainotais komandieris, protams, tika paņemts līdzi. Puiši ieradās savā štābā, bet viņiem pateica: "Mēs jūs nelaidīsim iekšā, brauciet atpakaļ." Viņi bija vienīgie, kuri bija paņēmuši ievainotos.

Karavīri šobrīd atrodas Luhanskas apgabala Svatoves ciematā. Viņus pameta. Pie viņiem aizbrauca ģenerālis Lugovojs un iebiedēja ar piecu līdz septiņu gadu sodu par dezertēšanu.

Viņus arī vēlas apsūdzēt par komandiera pavēles neievērošanu, jo mobilizētie pameta frontes līniju.

Taču viņi tur atradās bez ekipējuma, bez palīdzības, bez apmācības. Manu vīru vispār neapmācīja. Viņi kopā ir 27 un atsakās atgriezties frontē, jo vēlas dzīvot. Pēc tam, kad viņi atteicās atgriezties, viņiem piedāvāja jaunu ekipējumu, bruņas, ķiveres vai arī viņi tiks notiesāti.

Viņi pateica: "Mēs neatgriezīsimies." Un šobrīd viņi atrodas kādā pamestā mājā. Viņu bankas kartes ir bloķētas, viņi ir bez iztikas līdzekļiem, bez pārtikas, bez ūdens.

Vīrs man pateica, ka nav ēdis jau vairākas ,un mēs nezinām, ko iesākt. Devāmies uz militāro prokuratūru. Mūsu pieteikumu pieņēma, taču tur tikai pateica: "Gaidiet." 

Viņi stāstīja, ka tas ir karš un neviens nezina, kāds tas būs, jo pēdējā mobilizācija notikusi pirms astoņdesmit gadiem."

Jekaterina, sieva 27 gadus vecam mobilizētajam no Podoļskas

"Manu vīru no Maskavas apgabala Podoļskas mobilizēja 27. septembrī, nosūtot viņu uz Kantemirovskas divīziju Narofominskā.

Vīram paziņoja, ka viņš paliks tur divas nedēļas un tiks veikta medicīniskā pārbaude. Taču nepilnu dienu vēlāk, 28. septembrī, vīru ar vilcienu nosūtīja uz Belgorodas apgabala mežu, kas ir netālu no Valujki pilsētas.

VIDEO: Krievu mobilizētais rāda, kādos apstākļos viņiem jādzīvo Penzas apgabalā

В Пензенской области мобилизованных разместили в коровнике.
Жителей России Путин сначала просто доил, а теперь отправил на мясо. pic.twitter.com/FzWGPudYJJ

— Ходорковский Михаил (@mich261213) November 1, 2022

Pirmās divas vai trīs dienas viņi raka tranšejas. Dzīvoja nometnē zem klajas debess. Es pati redzēju nometni, jo aizbraucu uz turieni. Tur bija teltis ar kaut kādiem bunkuriem, kas, pēc mana vīra teiktā, bija caurumaini. Daži vienkārši gulēja zem klajas debess, jo viņiem nebija telšu.

Kopā ar radiniekiem devāmies uz nometni 9. oktobrī, taču tur bija ļoti bīstami, katru dienu notika apšaudes. Kad ieradāmies, izkāpām no mašīnas, vīrieši mūs sagaidīja un teica: "Ja atskan komanda "Gaiss!", gulieties zemē." Kāpēc viņi bija pieraduši pie šīs komandas? Jo viņus nepārtraukti apšaudīja. Tas bija biedējoši, ļoti biedējoši. Tiklīdz mēs aizbraucām, vīrs man piezvanīja un teica: "Paldies dievam, ka jūs aizbraucāt, jo mūs mazliet apšaudīja."

14. oktobrī manu vīru un pārējos rotas karavīrus pārcēla uz frontes līniju.

Pirms tam 7. oktobrī uz frontes līniju devās grupa, kas arī tika apšaudīta. Pēc mana vīra teiktā, šajā grupā bija 96 vīrieši, bet pēc apšaudes atgriezās 20.

Pēc divām nedēļām atkal notika tas pats. 25. oktobrī mūsu vīrus apšaudīja tieši tādā pašā veidā. Vairākas stundas viņi vienkārši gulēja uz zemes un izlikās par mirušajiem viena vienkārša iemesla dēļ: viņiem nebija citu ieroču, izņemot automātus. 

Pret viņiem bija pavērsti mīnmetēji, virs viņiem lidoja droni, un, ja kāds būtu kaut pirkstu pakustinājis, tad pielidotu drons un uzreiz šos iznīcinātu. Ievainotajam komandierim diemžēl joprojām nav pienācīgas medicīniskās aprūpes. Runā, ka nav aprīkojuma.

Covid-19 laikā visās mūsu pilsētās fitnesa centros un bērnu poliklīnikās izveidoja mobilos Covid-19 punktus. Jautājums mūsu valstij: kur ir šādi medicīnas centri [krievu] mobilizētajiem? Protams, esmu ļoti sašutusi, bet saprotu, ka tā ir Krievija un man tas ir jāpieņem.

Mūsu vīri atstāja kara komisariātu smaidīgi, labā noskaņojumā, ar cerību uz uzvaru. Viņi teica: "Mūs aicina dzimtene, tāpēc mums jāiet."

Bet diemžēl šobrīd mēs no viņiem dzirdam pavisam citus vārdus. Tagad viņi saka, ka dzimtene nekādā veidā nepalīdz un cilvēki, kas viņus komandē, uzskata viņus par dzīvu gaļu.

Varas iestādes mobilizēja "dīvāna kartupeļus" bez pieredzes un iemeta viņus gaļasmašīnā. Mans vīrs, aizbraucot no šejienes, teica - ja būs nepieciešams, viņš kritīs par Krieviju. Viņš nekad mūžā nav pametis savu dzimteni.

Šobrīd viņš ir būtiski mainījis savu redzējumu. Vīrs man pateica: "Es esmu gatavs dezertēt, lai mani iesēdina cietumā, taču es nedošos uz frontes līniju. Tā ir vienvirziena biļete." Divas dienas viņi neko neēda, vēlāk ar grūtībām dabūja naudu un nopirka sev vismaz kaut ko ēdamu.

Mēs ar vīru audzinājām bērnu. Mums ir pozitīva ģimene, ļoti jauka, mierīga, laipna. Mans vīrs strādā par dispečeru. Viņš ir ļoti jauks, laipns un maigs. Bet pats svarīgākais ir tas, ka viņš bija apgādnieks. Tagad kaut kāds priekšnieks bez iemesla viņam draud ar kara tiesu par dezertēšanu."

Jeļena, sieva 31 gadu vecam mobilizētajam no Narofominskas

"Es visu laiku klusēju, baidoties nodarīt pāri vīram, taču 26. oktobrī viņš pats man piezvanīja un lūdza palīdzību.

Kad viņu mobilizēja, viņš domāja, ka mēnesi atradīsies karaspēka vienībā Narofominskā, taču patiesībā viņš vienībā pabija divas dienas. Trešajā dienā viņu aizveda uz Belgorodas apgabalā esošo Valujki. Viņi ierīkoja nometni turpat mežā, kur neko nemācīja. Divas reizes aizveda uz šautuvi, un tas arī viss.

14. oktobrī viņš tika aizvests uz frontes līniju pie Svatoves. Divas nedēļas no vīra nedzirdēju ne vārda.

Es, protams, izlauzos caur visiem šķēršļiem un piezvanīju dežurējošajam virsniekam Jampolā, lai uzzinātu, kā klājas vīram. Man pateica - starp mirušajiem un ievainotajiem viņa nav. Es nedaudz nomierinājos.

27. oktobrī vīrs pats man piezvanīja un pateica, ka tur notiek haoss un viņi ir izvietoti kā dzīvais vairogs, kuriem ir tikai automāti. Viņus uz turieni nosūtīja bez ekipējuma un ar diviem pavadoņiem - tādiem pašiem mobilizētajiem, kuri nemaz nebija piedalījušies karadarbībā. Mans vīrs teica: "Ļena, mēs pusi dienas gulējām uz zemes, jo darbojās droni un mīnmetēji."

24.-25. oktobrī sākās mīnmetēju apšaude un, kad viņi sāka virzīties, viens komandieris tika uzspridzināts. Mans vīrs palīdzēja otram komandierim izkļūt no turienes, aizveda viņu uz štābu un atgriezās, lai atvestu pārējos puišus. Kad viņi atgriezās štābā, viņiem tika pavēlēts doties atpakaļ.

Tagad viņi atrodas kādā pamestā mājā Svatoves ciematā.

Uzskatu, ka ir negodīgi atstāt puišus bez aizsardzības, bez ekipējuma, kā dzīvo vairogu. Kā viņi tā var palīdzēt mūsu Krievijai, mūsu valstij? Man nav cita vīra.

Karavīri paši izvēlējās šo profesiju, tas ir viņu darbs, bet mans vīrs ir civilists. Mēs nebēgām no pavēstēm un neslēpāmies. Tagad puiši nevis slēpjas, bet gan tiek saukti par dezertieriem. Viņi nav dezertieri. Viņi neaizbēga. Viņi iznesa ievainotos, riskējot ar savu dzīvību. Tātad mēs dažiem cilvēkiem par šādiem darbiem piešķiram medaļas, bet citiem - dezertēšanu?

Pēc dažām dienām mums brīnumainā kārtā izdevās viņiem aizsūtīt naudu. Viņi atrada kādu vīrieti, kuram mēs ieskaitījām procentus, un viņš viņiem atdeva naudu. Vismaz tā, lai puiši varētu nopirkt ūdeni un pārtiku. Pēc apšaudēm viņiem nekas vairs nebija palicis. Pa visiem kopā bija tikai viens guļammaiss, turklāt tagad ir arī auksts laiks.

Mūsu puiši pieprasa prokuratūrai izmeklēt, kāpēc viņi netika pienācīgi apmācīti, nomainīt komandējošo personālu, uz mēnesi visus atgriezt atpakaļ Krievijā, lai mēnesi tiktu apmācīti kā pienākas - šaušanā un taktikā.

Mans vīrs ir patriots, viņš ticēja mūsu Krievijas armijai, mūsu valstij. Viņš nebēga no pavēstes un ar lepnumu devās aizstāvēt mūsu dzimteni, un viss bija kārtībā, līdz mūsu dzimtene viņu nodeva un iemeta ugunī kā lielgabalu gaļu. Bez nekā.

Viņš stāsta, ka ir vīlies mūsu valstī, mūsu armijā, lai gan, aizejot ar mirdzošām acīm, teica: "Ja palikšu dzīvs un viss būs kārtībā, palikšu dienēt armijā." Tas salauza mana vīra raksturu, un viņš kategoriski atsakās no visa, ko viņš iepriekš teica.

Viņi ir gatavi doties uz cietumu, lai tikai izvairītos no šādas atgriešanās frontē. Es katru dienu noskaidroju vīra nostāju, ja nu gadījumā viņa viedoklis mainītos. Bet nē, tagad viņa nostāja ir skaidra: "Es labāk sēdēšu cietumā, nevis aizstāvēšu savu valsti, kurai nerūp cilvēku dzīvības.""