Intervija ⟩ Igauņu mediķis par sprādzienu Bahmutā: Ir mazliet biedējoši, ka tevi piemin Prigožins (12)

Kopš pagājušā gada pavasara jūs atradāties Ukrainas frontē no Harkivas līdz Odesai. Laiku pa laikam jūs mierīgi dodaties mājās, lai atgūtu spēkus. Vai tagad jūs ieradāties Igaunijā, lai te paliktu?

Mana ģimene vēlas, lai es palieku mājās. Pats personīgi nejūtu, ka esmu pabeidzis, ka spēki izsīkuši.

Kad esi tur bijis tik bieži un kopā ar visiem šiem cilvēkiem principā kļuvis par ģimeni, tas ir kā atstāt vēl vienu ģimeni. Tas ir smags un grūts lēmums.

Kad būsiet gatavs palikt mājās un vairs nejutīsiet nepieciešamību doties uz Ukrainu?

Tikai tad, kad beigsies karš, nekā citādi.

Kad beigsies šis karš?

Cerams, ka pēc iespējas ātrāk. Bet, esot uz vietas, jūs to novērtēsiet citādi.

Pēc izglītības esat elektriķis. Ko jūs darāt Ukrainā?

Kad [Igaunijas NVO, kas palīdz Ukrainai] "Slava Ukraini" sāka palīdzēt mediķiem frontē, es jau no agra pavasara piegādāju dažādus materiālus Ukrainas frontes mediķiem. Sadraudzējos ar šiem cilvēkiem, un no tā laika kļuva skaidrs, ka viņiem trūkst ne tik daudz medicīniskā aprīkojuma, bet gan cilvēku, kas to varētu izmantot. Karavīri nezina, kā to darīt, savukārt trūkst mediķu, kuri zinātu, kā apmācīt karavīrus. Viena lieta noveda pie otras.

Jūs ir apmācījuši gan vācieši, gan amerikāņi. Ko jūs šodien varat darīt kā mediķis?

Es noteikti varu ievietot kanulu, novērtēt sākotnējo situāciju, vai ir ko darīt, kur tērēt resursus. Šie ir visgrūtāk pieņemamie lēmumi, un tie sākas, vēl pirms izkāpjat no mašīnas.

Ar cik sarežģītām situācijām esat saskāries?

Viss ir vienlīdz sarežģīti, bet arī vienlīdz vienkārši. Nešaubieties par sevi, atstājiet savas emocijas mājās. Man tas ir izdevies.

Sarežģītākais ir atstāt cilvēkus, kuriem nevari palīdzēt. Tu zini, ka viņiem, iespējams, ir palikušas 2, 5, 10 minūtes, tu neko nevari darīt un tev ir jāreaģē uz cietušo, kura dzīvību var izglābt. Šādas lietas zināmā mērā kļūst nomācošas...

VIDEO: Krievijas armijas uzbrukums 2. februārī

2. februārī jūs pārdzīvojāt krievu raķešu uzbrukumu. Kāda bija situācija?

Grūta, jo Bahmutā tagad ir grūti. Visa pilsēta praktiski ir ielenkta. Visas ielas ir krievu karaspēka trieciena zonā. Strādājot tur, jūs vairs nezināt, no kuras puses varētu notikt uzbrukums. Tas ir ļoti mainījis mūsu situāciju šajā vietā. Mēs izmantojam taktiskos gājienus, lai pēc iespējas drošāk veiktu savu darbu, bet tas jau kļuvis diezgan neiespējami.

Mēs saņēmām ziņojumu, ka uzbrukts civiliedzīvotāju automašīnai. Bija cietušie un ievainotie, un mēs reaģējām. Nolēmām doties pa galveno ceļu, kas bija vistiešākais ceļš. Mēs zinājām, ka krievu karaspēks atrodas aptuveni divu kilometru attālumā no šīs vietas. Pieņēmām, ka varēsim ātri nokļūt pie ievainotajiem un pārvietoties uz drošāku vietu, lai stabilizētu pacientus.

Tiklīdz atskanēja sprādziens, sapratu, kas noticis. Man galvā bija vistumšākās domas, jo es redzēju, kā automašīna pašķīda uz visām pusēm.

Pēc tam automašīnas gaisa spilveni trāpīja man pa seju, un es zaudēju vizuālo kontaktu ar savu ekipāžu. Tās dažas sekundes biju diezgan pārliecināts, ka esmu palicis vienīgais, jo tas viss notika tik tuvu un varēja sajust trieciena vilni. Tas notiekošais bija tik brutāls un caururbjošs, ka man aizsitās elpa. Divās sekundēs var daudz ko pārdomāt.

Cik upuru bija šajā negadījumā?

Līdz šim ir zināmi trīs, bet oficiāli paziņots par diviem. Vietējie iedzīvotāji nevēlas sabiedrības uzmanību, jo viņi to saņem katru dienu. Plašsaziņas līdzekļi tur atrodas visu laiku un burtiski jau kaitina viņus, tāpēc viņi cenšas no tā izvairīties, ļoti ātri savācot savus mirušos. Tā kā viens no bojāgājušajiem bija amerikānis, viņi nevarēja to noslēpt no sabiedrības.

Vai tika nogalināts mediķis?

Viņš nebija no mūsu organizācijas, taču tā organizācija dara tieši to pašu darbu. Mēs diezgan labi iepazinām viens otru šajā īsajā laikā.

Kā šis uzbrukums bija iespējams? Jo saskaņā ar starptautisko konvenciju Sarkanā Krusta automašīnas nedrīkst apšaudīt.

Tie ir plānoti uzbrukumi, kur pirms tam notiek kāds negadījums, uz kuru reaģē vai nu ātrās palīdzības mašīnas, vai glābēji. Mūsējais noteikti nebija ne pirmais, ne pēdējais šāda veida "negadījums". Tas ir kļuvis diezgan populārs sliktā nozīmē. Vēlāk uzzinājām, ka tieši tas pats notika uz tās pašas ielas dienu iepriekš, tikai informācija mūs sasniedza jau pēc incidenta.

Šim automobilim, iespējams, uzbruka tieši ar tāda paša tipa ieroci - prettanku ieroci "Kornet". Tas nozīmē precīzu mērķēšanu. Šāda veida ierocis tiek nomērķēts ar lāzeriem. Tas nozīmē iepriekšēju novērošanu, kuras laikā var pārliecināties, kas atrodas automašīnā.

Tiek organizēts negadījums ar civiliedzīvotāju upuriem, ir zināms, ka brīvprātīgie reaģēs, jo 99% gadījumu militārie spēki nereaģē uz civiliedzīvotāju upuriem. Viņiem pašiem ir daudz cietušo un maz mediķu. Viņi [armija] zina, ka šādas lietas tiek organizētas. Tas pakļauj viņu pašu mediķus, kuru jau tā trūkst, lielam riskam. Tāpēc šāds darbs neoficiāli tiek uzticēts brīvprātīgajiem.

Vai jūs zināt, no cik liela attāluma tika veikts šis uzbrukums?

Nevaru spriest, taču nedēļu pēc mūsu negadījuma visa pilsēta tika slēgta, jo Ukrainas armija oficiāli paziņoja, ka Bahmutā jau darbojas diversanti, kuri veic dažādus uzbrukumus. Kāds, kurš mūs "iezīmēja", droši vien atradās ļoti tuvu.

Ko jūs šodien darītu citādāk?

Mēs esam domājuši par to, ko darām, cik daudz esam gatavi riskēt. Kurus riskus ir vērts uzņemties, kurus ne. Sarežģītākais ir tas, ka cilvēki, kuriem mēs palīdzam, ir tie paši, kuriem mēs sešus mēnešus piedāvājam iespēju aizbraukt, izmitināšanu drošās vietās.

Kādā brīdī ir jāizvērtē savas komandas drošība salīdzinājumā ar to, cik daudz mēs varam tur palīdzēt. Šobrīd mēs uz laiku esam pārtraukuši palīdzēt civiliedzīvotājiem.

Atgriežoties pie šī uzbrukuma. Ko jūs darījāt tālāk?

Visi bija apjukuši, pirmā doma bija vienkārši paslēpties. Skrēju ap mašīnu uz mājas stūri, lai paslēptos, tas bija 10-15 metru attālumā no sprādziena. Ieraudzīju, ka no bieza dūmu mākoņa iznirst Simons un Sandri (organizācijas biedri - red.). Sandri bija smagi ievainots, viņam bija grūti paiet. Mēs ar Simonu palīdzējām Sandri tikt pāri betona blokiem, ar kuriem Ukrainas armija ierobežoja piekļuvi dažādām ielām.

Tā kā es biju spējīgākais no visas komandas, devos meklēt pagrabu netālu no nelielās ēkas, kur paslēpties.

Kamēr apstaigāju ēku, Simons un Sandri bija pazuduši, un es tur atrados pavisam viens. Tas bija šoks, ka kaujas laukā esmu viens pats. Pa to laiku jau bija atskanējuši nākamie sprādzieni. Apkārtne, māja, viss tika bombardēts no divām pusēm vairāk nekā 20 minūtes.

Bija ātri jāatrod pēc iespējas spēcīgāka betona konstrukcija, kur paslēpties. Pirmā piecstāvu paneļu ēka atradās aptuveni 50 metru attālumā. Durvis uz kāpņu telpu bija vaļā, pa tās logu bija samērā skaidrs skats uz visu notikuma vietu. Varu teikt, ka uz brīdi sastingu. Gaidīju, vai ieraudzīšu biedrus. Apjukums bija diezgan liels, ko darīt. Vai doties atpakaļ un paskatīties, vai viņi vienkārši panikā kaut kur slēpjas un neuzdrošinās kustēties.

Uzbrukums pastiprinājās, tā patiesībā bija viena no intensīvākajām dienām Bahmutā. Visa pilsēta tika diezgan spēcīgi apšaudīta.

Vai jūs bijāt dusmīgs uz viņiem?

Nē, absolūti ne. Drīzāk biju dusmīgs uz sevi. Man nav kauns par to runāt, tā ir sava veida vainas apziņa, kad esi kādu pievīlis. Klīdu no vienas mājas uz otru, visu laiku cenšoties virzīties uz pilsētas centru, kur, kā zināju, atradās mūsu bāze, kur bija vietējie brīvprātīgie.

Visa pilsēta ir sarežģīta tādā ziņā, ka pilsētas centrs atrodas uz kalna, mājas ir zemas. Uz austrumiem, no kurienes notiek uzbrukumi, ir salīdzinoši atklāta teritorija. Tas bija ļoti sarežģīti tādā ziņā, ka nebiju tur staigājis un nepazinu pilsētu.

Tā kā mēs strādājam pagrabos, kur ikdienā slēpjas cilvēki, mana pirmā doma bija sameklēt kādu kontaktpersonu un ar savu elementāro krievu valodu mēģināt paskaidrot, uz kurieni man jātiek.

Par laimi, es atradu kādu ģimeni. Viņu pagrabā varēju novilkt bruņuvesti un visu pārējo, lai atvilktu elpu. Viņi tur bija nodzīvojuši sešus mēnešus, un tajā brīdī es tur jutos droši - ja viņi varēja izturēt sešus mēnešus, tad es varu izturēt desmit minūtes. Joprojām  raizējos, kas noticis ar manu komandu, un pirmais, ko pajautāju, - kā nokļūt bāzē. Viņi teica, ka tā atrodas apmēram viena kilometra gājiena attālumā, taču tas ir ļoti, ļoti bīstami, jo ir daudz atklātu vietu, šķērsojot dzelzceļu.

Kā jums izdevās pieveikt šo kilometru?

Par laimi, šī ģimene palīdzēja. Viņi bija labsirdīgi, es pat nevaru pateikt, vai viņi bija proukrainiski vai prokrieviski noskaņoti. Šādas aizdomas būs vienmēr. Viņi man palīdzēja atrast ēku, kurā slēpās militārā vienība. Šī militārā vienība patiesībā atradās diezgan pamatīgas raķešu apšaudes epicentrā.

Man bija jāskaidro armijniekiem, kas es esmu, bet, par laimi, man līdzi bija pase. Tas atrisināja ļoti lielu uzticēšanās problēmu. Mums bija neliela saruna ar komandieri, kurā viņi man uzdeva ļoti detalizētus jautājumus, lai pārliecinātos, vai es tiešām esmu devies uz turieni vai nāku no austrumiem. Bija nepieciešams nedaudz laika, lai veidotos uzticība. Viņi apsolīja, ka vēlāk mēģinās ātri izvest mani ārā no centra.

Neviens nezināja, kur es atrodos, un viņu sejas izteiksmes, kad es iegāju, ir kaut kas tāds, ko es atcerēšos visu savu dzīvi.

Vai jūsu biedri tur bija?

Sandri un Simonu salīdzinoši ātri evakuēja daži žurnālisti, kas mums bija sekojuši, neprasot mūsu atļauju.

"Wall Street Journal" ir arī daži attēli, kas, iespējams, mazliet ilustrē to, kā jutās cilvēki, kad sāka krist raķetes. Tas bija brīdis, kad visi patiešām saprata, kāds ir ienaidnieka plāns attiecībā uz mums. Tas ir diezgan smagi. 

Vai, ierodoties galvenajā mītnē, jūsu pirmā doma bija, ka vēlaties doties mājās?

Šī doma noteikti ir man galvā... Kad esmu atbraucis uz Ukrainu, tas nav kā ar prieku doties kaut kur komandējumā.

Ir nemitīgas ilgas, sāpes par atrašanos prom no mājām.

Gribētu to visu labot, mainīt, un vienīgais veids ir ātri atgriezties mājās. Tomēr tā var glābt tikai savu dzīvību, bet zinu, ka mana pašsajūta būtu daudz sliktāka, ja uz dienu visu pamestu. Ilgtermiņā justos tikai sliktāk.

Par Bahmutā notikušo ziņoja arī Krievijas plašsaziņas līdzekļi.

Mēs to atklājām plašsaziņas līdzekļiem, jo mums todien bija skaidrs, ka tas ir kara noziegums. Gaidīju, kad tikšu pie sava telefona. Pieņēmām, ka automašīnas videoreģistrators joprojām ir uz vietas. Kad trešajā dienā mēs šīs abas lietas saņēmām, uzreiz sapratām, ka notikušo publicēsim. Mans videoieraksts bija īss, divas sekundes, un tas radīja daudz neatbildētu jautājumu. Zinājām, ka to izmantos Krievijas propaganda.

“You have an expectation that the firer is going to have the ability to differentiate between a medical worker and a combatant,” said @marcgarlasco, a war crimes investigator who said that on its face the event was a “potential war crime.” pic.twitter.com/vt3BCZibfK

— Malachy Browne (@malachybrowne) February 14, 2023

Apturētajā kadrā bija redzams raķetes lidojums.

Tāpēc mēs nolēmām videoklipu publicēt divos dažādos posmos. Ja pēc pirmā videoklipa kāds sāktu apgalvot, ka tas ir viltojums vai kaut kas cits, mēs to varētu atspēkot ar otro videoklipu. Ka tā vairs nebija Holivuda, tā bija īsta dzīve.

Mēs apspriedāmies ar Pita (bojāgājušā amerikāņa) sievu, un viņa nolēma, ka vēlas spert pirmo publisko soli un par to visu runāt.

Pagāja 20 minūtes pēc viņas "Instagram" ieraksta, kad pirmie krievu troļļu konti ar ļoti lielu sekotāju skaitu bija izmetuši ziņu, ka ārvalstu leģiona karavīrs ir iznīcināts jeb "denacificēts". Tad sāka izskanēt, ka mēs esam leģionāri, mēs ārstējam ukraiņu karavīru. Lai vēlāk to visu atspēkotu, nolēmām publicēt otro video un pārējo informāciju nedaudz vēlāk.

Jūs pats arī nonācāt plašsaziņas līdzekļos.

Diemžēl Krievijas medijos.

Reizēm tas ir mazliet biedējoši, bet reizēm ne, ka tevi piemin "lielais šefs" Prigožins. Bailes un bagāta iztēle mani nedaudz ietekmē, bet tajā pašā laikā nelielas bailes netraucē par to runāt, jo par to ir jārunā. Par visu, ko "Vagner" grupa ir sarīkojusi pret mediķiem un civiliedzīvotājiem.

No kurienes viņš uzzināja jūsu vārdu?

Vārdu uzzināja no CNN, jo sniedzu viņiem interviju un failus. CNN arī lūdza viņam komentāru pēc tam, kad fragments tika publiskots, ko bandas vadonis domā par šo incidentu. Prigožinam bija ļoti skaidrs viedoklis, ka tas ticis "inscenēts sadarbībā ar Ukrainas Aizsardzības spēkiem", kur es biju īpaši ielikts, tā sakot, filmētāja lomā, jo citādi jau man nevarētu būt kamera un gatavība to precīzi fiksēt, nofilmēt.

Toreiz tika teikts, ka krievu armijas raķetes to vietu nemaz nesasniedz, jo priekšā ir daudzstāvu ēkas. Patiesībā tur, kur mēs atradāmies, ir tikai nelielu vasarnīcu rajons. Tad viņi apgalvoja, ka atrodas piecu kilometru attālumā no notikuma vietas, lai gan tās pašas dienas rītā viņi paši apgalvoja, ka atrodas 1,5 kilometra attālumā.

Vienkārši tīrās muļķības, kā to visu laiku dara Krievijas mediji. Ja viņu stāstīto apgriezīsiet otrādi, jūs uzzināsiet, kāda ir patiesība.

Sliktā nozīmē tas ir pat mazliet biedējoši, kad jūs jau no tik augsta amata piemin ar vārdu un uzvārdu, ka jūs neesat vienkārši brīvprātīgie, jūs esat mediķi. Tas mazliet parāda, ka viņi ir informēti par notikušo un arī par intervijām, ko es sniedzu.

Saprotu, ka jūs drīz atkal dosieties uz Ukrainu. Jūs gatavojat automašīnu.

Atjaunot organizācijas darbību. Tomēr vienmēr ir bijis tā, ka tukšām rokām nebrauc, tāpēc mani lielie atbalstītāji jau ir nosūtījuši uz Ukrainu daudz mašīnu. Viena no mūsu mašīnām tur bija ļoti smagi cietusi, un ātrās palīdzības mašīnas ir nepieciešamas visu laiku, tāpēc varbūt šī notikuma ēnā cilvēki sapratīs, cik svarīgi ir, lai tur būtu mediķi, bet mediķis bez mašīnas neko nevar izdarīt, jo attālumi ir lieli.