"Es gribu dzīvot, tāpēc rakstu šo tekstu." Kremļa vajātās kara žurnālistes stāsts par saindēšanas mēģinājumu (2)

Sākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, Jeļena kā avīzes "Novaja Gazeta" ("Новая Газета") korespondente devās uz Ukrainu un publicēja vairākas reportāžas no karadarbības plosītajām teritorijām. Tās kļuva par nozīmīgu avotu kara notikumu dokumentācijai, kā arī Krievijas armijnieku kara noziegumu fiksēšanai.

2022. gada marta beigās Novaja Gazeta apturēja savu darbību kriminālvajāšanas draudu dēļ. Izdevums izņēma žurnālistes reportāžas, bet tās pārpublicētas citviet, piemēram, "Meduza". 

Kopš tā brīža nav publicēta neviena jauna Kostjučenko reportāža. Drīz pēc tam, kad viņa pārcēlās uz Vāciju, Jeļenu skāra nopietnas veselības problēmas. Pēc "The Insider" veiktās izmeklēšanas, tika īstenoti mēģinājumi viņu saindēt. Šis ir Jeļenas Kostjučenko stāsts par to, kas ar viņu notika pēc 2022. gada pavasara.

Jeļenas stāsts no viņas skatpunkta

"Šī teksta rakstīšanu es atliku uz ilgu laiku. Man joprojām ir nepatīkami, bail, kauns.

Es nevaru uzrakstīt visu, ko zinu, jo man ir jāaizsargā tie cilvēki, kas izglāba manu dzīvību.

2022. gada 24. februārī mana valsts iebruka Ukrainā. 24. februārī pēc "Novaja Gazeta" pasūtījuma devos uz Ukrainu, kur biju strādājusi pēdējos 17 gadus.

Polijas-Ukrainas robežu šķērsoju naktī uz 26. februāri. Četru nedēļu laikā, pateicoties neticamai palīdzībai no ukraiņiem, es varēju sagatavot četrus ziņojumus – no robežas, Odesas, Mikolajivas un Hersonas.

Hersona bija okupēta. Lai tur nokļūtu un vēlāk pamestu pilsētu, es divas reizes šķērsoju frontes līniju. Tolaik Krievijas militārpersonas Hersonā nolaupīja un spīdzināja cilvēkus. Man izdevās izsekot un atrast tos cilvēkus, kuri bija piedzīvojuši spīdzināšanu. Salīdzinot viņu pieredzes stāstus un veicot lauka pētījumus, atradu vietu, kur tika turēti nolaupītie cilvēki. Tas bija bijušais aizturēšanas centrs. Man izdevās noskaidrot arī 44 upuru vārdus un nolaupīšanas apstākļus. Publicēju reportāžu un informāciju par nolaupīšanu nodevu Ukrainas prokuratūrai.

Nākamā pilsēta, kurp es devos, bija Mariupole.

Mariupole joprojām pretojās. Notika smagas cīņas. Daudzas dienas pagāja bez humānās palīdzības koridora atvēršanas. Vienīgais dažkārt izbraucamais ceļš veda cauri Zaporižjai. Tas regulāri tika apšaudīts, un, tuvojoties Mariupolei, pa ceļam sāka parādīties Krievijas uzstādītie kontrolpunkti. Neskatoties uz šiem apstākļiem, cilvēki gandrīz katru dienu  devās pa šo ceļu, lai mēģinātu glābt savus radiniekus no pilsētas, kas tika iznīcināta. Brīvprātīgie strādāja, lai braucējus sakārtotu kolonnās, un es nolēmu doties viņiem līdzi.

28. martā iebraucu Zaporižjā. Kamēr es gaidīju kontrolpunktā (kur teritoriālās aizsardzības darbinieki pārbaudīja manu pasi un preses akreditācijas datus), es sāku saņemt ziņas no draugiem.

"Nelieši", "Pagaidiet!", "Sakiet man, ja jums nepieciešama palīdzība," tajās tika rakstīts.

Tā es uzzināju, ka "Novaja Gazeta" ir pārtraukusi savu darbību. "Novaja Gazeta" bija saņēmusi otro brīdinājumu gada laikā no valsts cenzora (Roskomnadzor), kas draudēja ar licences atņemšanu. Es to biju gaidījusi jau kopš iebrukuma sākuma, bet nezināju, ka tas tik ļoti sāpēs."

Pirmie aizturēšanas (slepkavības) mēģinājumi

"Nolēmu, ka tomēr došos uz Mariupoli. Publicēšu iegūto reportāžu, kur vien būs iespējams.

29. martā tikos ar brīvprātīgajiem un dažiem cilvēkiem, kuri gatavojās doties uz Mariupoli, lai mēģinātu glābt savus tuviniekus. Atradu vīrieti, kurš piekrita mani vest savā mašīnā, neskatoties uz manu Krievijas pasi. Sarunājām, ka izbrauksim 31. datumā.

30. martu, dienu pirms brauciena, pavadīju viesnīcā. Mēģināju atpūsties, uzkrāt spēku, kad man piezvanīja kolēģe no "Novaja Gazeta". Viņa jautāja, vai es braucu uz Mariupoli.

Es biju pārsteigta un satraukta. Tikai divi cilvēki redakcijā zināja par manu došanos turp – galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs un redaktore Olga Bobrova. Es teicu: "Jā, es turp došos rīt."

Viņa teica: "Ar mani sazinājās mani informācijas avoti. Viņi zina, ka jūs dodaties uz Mariupoli, un saka, ka kadiroviešiem ir dota pavēle tevi atrast."

Kadirovieši, Ramzana Kadirova Nacionālās gvardes karaspēka pulks no Čečenijas, aktīvi piedalījās Mariupoles aplenkumā. Viņi arī stāvēja kontrolpunktos ārpus pilsētas. To es zināju.

Kolēģe teica: "Viņi tevi neaizturēs. Viņi tevi nogalinās. Tas viss ir saskaņots."

Tas bija kā sitiens ar galvu pret sienu. Manas ausis aizsērēja, un pasaule uz brīdi kļuva pilnīgi balta. "Es neticu," es teicu.

Viņa atbildēja: "Es arī viņiem teicu, ka neticu. Un viņi man atskaņoja audio ierakstu, kur jūs runājat ar kādu cilvēku pārrunājat braucienu uz Mariupoli. Es atpazinu tavu balsi."

Kad viņa nolika klausuli, es apsēdos gultā. Mans prāts bija tukšs. Es vienkārši tur sēdēju.

Pēc 40 minūtēm man piezvanīja mans avots no Ukrainas militārā izlūkdienesta.

Viņš sacīja: "Mums ir informācija par "Novaja Gazeta" žurnālista slepkavības plānu Ukrainā. Jūsu apraksts ir pārsūtīts uz katru Krievijas kontrolpunktu."

Pēc stundas man piezvanīja Dmitrijs Muratovs. Viņš teica: "Jūs vairs nevarat doties uz Mariupoli. Jums tūlīt jāpamet Ukraina."

Bet es nevarēju piespiest sevi aizbraukt.

Nākamajā rītā es pamodos no "Novaja Gazeta" redaktora ziņas. Krievijas ģenerālprokuratūra un Roskomnadzor bija pieprasījuši, lai avīze no savas tīmekļa vietnes izņemtu manus Ukrainas reportāžas, pretējā gadījumā visa vietne tiktu bloķēta.

Avīze piekāpās viņu prasībām. Kaut kādu iemeslu dēļ tas mani pilnībā sagrāva. Es izplūdu asarās un nevarēju beigt raudāt. Bet tad asaru vietā mani pārņēma dusmas.

Tālāk es mēģināju atrast jaunu ceļu uz Mariupoli, izvairoties no Krievijas kontrolpunktiem. Bet šāds ceļš neeksistēja, visur notika cīņas. Vienīgais ceļš bija ceļš cauri Zaporižjei. Un tieši uz tā ceļa viņi mani gaidīja.

Es nevarēju samierināties ar savu bezpalīdzību. Racionāli argumenti nedarbojās.

Viena doma, kas mani apturēja, bija jautājums par to, kas notiks ar cilvēku, kurš būtu piekritis vest mani savā automašīnā? Ja viņi mani nogalinās, es domāju, viņi arī šo cilvēku nesaudzēs."

"Tu nevari atgriezties Krievijā. Tevi šeit nogalinās."

"2. aprīļa naktī izbraucu no Ukrainas.

Brīdī, kad aizbraucu, biju ļoti sliktā stāvoklī. Man bija utis, kā arī parotīts un posttraumatiskā stresa sindroms. Draugi mani uzņēma. Tad atbrauca mana draudzene Jana. Viņa parūpējās par mani un pārliecinājās, ka es ēdu un guļu.

Es gribēju atveseļoties, pabeigt grāmatu, ko rakstīju, un atgriezties mājās, Krievijā Tur bija mans darbs, visa mana dzīve, mana mamma un mana māsa. Jo briesmīgākas kļuva ziņas no manas dzimtenes, jo vairāk es jutu, ka mana vieta šobrīd ir tur.

Jo vairāk es domāju par plāniem mani nogalināt, jo vairāk mans prāts nomierinājās. Tagad es jūtos smieklīgi un kauns atcerēties to, kas tajā laikā notika manā galvā.

Es nezināju, kas devis šo pavēli. Manuprāt, mani iespējamie slepkavas bija vienkārši "viņi".

Es domāju, ka tas noteikti bija emocionāls lēmums. Karš nenotiek tā, kā viņi bija gaidījuši. Es tikko biju atgriezusies no Hersonas, paslīdēju viņiem tieši zem deguna. Tas viņus noteikti sarūgtināja.

Viņi sāka izmeklēt, ko es darīšu tālāk. Tā viņi uzzināja, ka es dodos uz Mariupoli. uz pilsētu, kas bija pārvērsta par vienu lielu kara noziegumu, un tāpēc viņi mēģināja to novērst, izmantojot savas ellišķīgās metodes.

Starp pēdējo ukraiņu un pirmo Krievijas kontrolpunktu bija vairāki kilometri, kurus neviens nekontrolēja vispār. Krievu militāristi varēja teikt, ka es līdz viņu kontrolpunktiem pat netiku.

Kara laikā cilvēki visu laiku pazūd. Kas zina, viņi pēkšņi varēja apgalvot, ka varbūt Ukrainas militāristi mani nogalināja? Es tomēr esmu krievu žurnāliste, un visi zina, ka "ukraiņi ienīst krievus".

Es sev teicu: viņi mani nenogalināja, tāpēc viss ir kārtībā.

28. aprīļa vakarā man piezvanīja Muratovs. Viņš runāja ļoti maigi: "Es zinu, ka vēlies doties mājās."

"Bet tu nevari atgriezties Krievijā. Tevi šeit nogalinās."

Noliku klausuli un sāku kliegt. Es stāvēju uz ielas un kliedzu.

Mēs ar Muratovu satikāmies pēc mēneša. Viņš teica, ka, ja mani nogalinātu, "tas būtu izskatījies pēc naida nozieguma".

"Labējais spārns ienīst lesbietes, un jūs esat lesbiete."

Tālāk es turpināju strādāt pie savas grāmatas. Es rakstīju un domāju tikai par to, ko rakstu. Manā galvā nebija vietas nekam citam, izņemot tekstu, un tās bija brīnišķīgas dienas.

Septembra beigās vēlreiz sazinājos ar Muratovu. Es lūdzu viņu noskaidrot, vai tagad varu atgriezties Krievijā.

Pēc dažām dienām viņš atzvanīja ar atbildi: "Nē. Nē. Un vēlreiz – nē."

Es atradu dzīvokli Berlīnē un pārcēlos uz turieni. 29. septembris bija mana pirmā darba diena "Meduza". Mēs bijām nolēmuši, ka mans pirmais komandējuma brauciens būs uz Irānu.

Esmu bijusi Irānā un zināju, kā ir tur strādāt. Atradu cilvēkus, kas man otrā pusē palīdzēs, saņēmu vīzu, nopirku drēbes. Mēs plānojām, ka pēc Irānas atgriezīšos Ukrainā. "Meduza" man lūdza noformēt Ukrainas vīzu pirms došanās uz Irānu."

Esmu Eiropā, tātad – drošībā

"Vietne, kurā parasti var pieteikties Ukrainas vīzai un norunāt tikšanos vēstniecībā, neļāva man to izdarīt. Kad zvanīju uz Ukrainas Ārlietu dienesta uzticības tālruni, viņi man skaidroja, ka vietne ir uzlauzta un neko nav iespējams darīt, kamēr tas nav novērsts.

Sāku meklēt kontaktus vēstniecības iekšienē. Beidzot man izdevās vienoties, ka mani uzņems Minhenes konsulātā.

Lai cik tas ir absurdi, es sarunāju savu tikšanos Minhenē, izmantojot "Facebook Messenger". Šī platforma nav droša, to es zināju.

Bet es nebiju Krievijā. Es biju Vācijā. Man pat prātā neienāca neviena doma par pamata drošības pasākumiem, ko biju praktizējusi gadiem ilgi.

Uz Minheni izbraucu 17. oktobrī vakarā, braucot ar nakts vilcienu. Ceļojot ekonomiskajā vagonā, es saritinājos pāri sēdekļiem un aizmigu. Man garām gāja citi cilvēki. Viņi skāra manas kājas, es tās pacēlu, saliecu un turpināju gulēt.

No rīta ierados Minhenē. Es devos pie draudzenes un mēģināju pasnaust pirms došanās uz konsulātu. Ierodoties tur, darbinieki man jautāja, ko es darīšu Ukrainā.

Viņi pieņēma manus dokumentus, taču arī viņu pašu iekšējā sistēma bija saskārusies ar tehniskām problēmām, un es nevarēju pieteikties vīzai uz vietas. Vienojāmies, ka nākšu vēlreiz.

Draudzene mani savāca netālu no konsulāta, un mēs devāmies pusdienot. Mēs ēdām restorānā, sēdējām ārā. Kamēr mēs sēdējām, divas reizes pie galda pienāca viņas paziņas – vīrietis un divas sievietes.

Nodomāju – cik maza pilsēta ir Minhene. Izrādās, visi viens otru pazīst. Piecēlos, aizgāju uz tualeti un atgriezos pie galda. Nedomāju ne par ko citu, izņemot savu vīzu. Iespēja to iegūt bija niecīga, bet varbūt viss izdosies...

Tad tā pati draudzene mani aizveda uz staciju. Kad piebraucām pie stacijas, viņa teica: "Zini, tu slikti od. Es iešu pameklēt dezodorantu."

Dezodorants netika atrasts. Es atceros, ka mani pārsteidza viņas vārdi. Viņa ir taktisks cilvēks un neko neteiktu, ja vien es tiešām nebūtu šausmīgi smirdējusi.

Vilcienā es atradu savu vietu un uzreiz devos uz tualeti. Es samērcēju papīra dvieļus un sāku slaucīt sevi. Izrādījās, es biju ļoti nosvīdusi.

Sviedru smaka bija asa un dīvaina. Tie oda pēc sapuvušiem augļiem.

Es apsēdos savā vietā un sāku lasīt savas grāmatas manuskriptu. Pēc kāda laika es sapratu, ka atkal un atkal uz riņķi lasu vienu un to pašu rindkopu. Es ieklausījos sevī, savā ķermenī. Man sāpēja galva.

Trīs nedēļas pirms tam man bija Covid. Es uztraucos, vai atkal esmu saslimusi?

Es piezvanīju Janai un pateicu, ka nejūtos labi. "Es ceru, ka tas nav Covid," es viņai teicu, "citādi – kā es došos uz Irānu?"

Mēģināju atgriezties pie grāmatas korektūras, bet kļuva arvien sliktāk. Galvassāpes pastiprinājās. Es turpināju svīst. Atkal devos uz tualeti, lai noslaucītos ar salvetēm."

Pirmie simptomi

Kad vilciens ieradās stacijā, es sapratu, ka nezinu, kā tikt līdz savai mājai. Zināju, ka man jāpārsēžas uz metro, bet nezināju, kā to izdarīt.

Izdomāju, ka varētu iziet ārā un izsaukt taksi, bet šausmas izraisīja jau pati doma, ka būtu jāorientējas aplikācijas kartē, jāmēģina tajā atrast īstās ielas. Nodomāju: tas ir pārāk sarežģīti, es netikšu galā.

Nonākot uz perona, nevarēju saprast, kurā virzienā man vajadzētu doties. Es izplūdu asarās. Citi pasažieri man palīdzēja nokļūt vajadzīgajā vilcienā.

Mans dzīvoklis atradās piecu minūšu attālumā no metro stacijas. Man vajadzēja mūžību, lai tur nokļūtu. Ik pēc pāris soļiem noliku zemē somu, kas šķita neciešami smaga, lai atpūstos.

Uz kāpnēm man pēkšņi aptrūkās elpas. "Sasodītais Covid," es nodomāju. Nokļuvusi dzīvoklī, es uzreiz gāju gulēt, cerot, ka pēc snaudas jutīšos labāk. Tā vietā es pamodos ar vēl sliktāku pašsajūtu.

Pamodos ar sāpēm vēderā. Tas bija dīvainas – ļoti spēcīgas, bet ne asas. Bija sajūta, ka kāds tās it kā izslēgtu un ieslēgtu, izmantojot slēdzi.

Es mēģināju piecelties sēdus, bet uzreiz atkal atkritu atpakaļ gultā. Šķita, ka istaba ap mani griežas, un man kļuva arvien sliktāk ar katru tās "apgriezienu". Es paspēju aiziet līdz vannas istabai un izvēmos.

Rakstīju ziņas irāņiem. Es raudāju. Pirmais komandējums jaunā darbā, un notiek šis, es domāju.

Mans vēders sāka sāpēt arvien vairāk. Sāpēja pat tikai pieskarties ādai. Tajā un nākamajās naktīs es gandrīz vispār negulēju. Tiklīdz miegs mani pārņēma, sāpes uzreiz mani pamodināja.

Mana galva sagriezās ikreiz, kad es apsēdos vai piecēlos. Trešajā dienā kļuva skaidrs, ka es nedošos komandējumā.

Un arī – tas nav Covid.

Dzīvojot Berlīnē, nav viegli tikt pie ārsta tieši tad, kad tas ir nepieciešams. Mana vizīte varēja notikt tikai 10 dienas vēlāk – 28. oktobrī.

Tā bija tipiska vietējā klīnikā manā rajonā. Abi dežurējošie ārsti uzreiz teica, ka tie ir novēloti Covid simptomi.

"Tie var ilgt līdz sešiem mēnešiem. Ja pēc sešiem mēnešiem sajūta neuzlabojas, atgriezieties, nāciet vēlreiz."

Vēdera dobuma ultraskaņa izskatījās labi. Es pārliecināju viņus veikt dažas asins analīzes. Jūtoties mazliet mierīgāk, es atstāju klīniku. Galu galā tas nebija nekas nopietns, un es drīz jutīšos labāk.

Asins analīze atklāja drūmu ainu. Mans ALAT un ASAT aknu enzīmu līmenis bija piecas reizes augstāks nekā parasti. Manā urīna paraugā bija asiņu pēdas.

Ārsti to vairs neuztvēra ar vieglu prātu. Mani nosūtīja pie cita speciālista, kurš teica, ka, visticamāk, tas ir kaut kāds vīrusa hepatīts. Es varēju to mierīgi atvest no kara zonas. "Izmeklēsim to, lai mēs varētu jūs sākt ārstēt"

Hepatīta analīze izrādījās negatīva.

Simptomi mainījās. Vēders vairs nesāpēja tik ļoti, arī galva reiba mazāk. Man bija nulle enerģijas. Seja sāka pietūkt. Pēc tam arī uz pirkstiem parādījās tūska.

Ar lielām grūtībām noņēmu gredzenus, bet vairs nevarēju tos uzvilkt atpakaļ. Pirksti izskatījās pēc desām. Pēdas arī sāka pietūkt.

Tūska kļuva lielāka, pazuda mana žokļa līnija, mana seja vairs nebija mana seja. Spoguļa priekšā man vajadzēja laiku, lai atpazītu sevi.

Šad un tad mana sirds sāka pukstēt tik ātri, it kā es skrietu. Dažkārt sāka degt plaukstas un pēdas – tās kļuva sarkanas un spīdīgas.

Mani viss nogurdināja. Bija grūti nokāpt pa kāpnēm. Reizēm ar Janu izgājām ārā pastaigāties. Pēc 15 – 30 minūtēm es jutos tik izsmelta, ka nācās atgriezties. Es pārtraucu gulēt, bet ne sāpju dēļ.

Likās, ka smadzenes būtu aizmirsušas, kā aizmigt. Es stundām ilgi gulēju gultā, cenšoties nepamodināt Janu, skatījos griestos un prātoju – kas ar mani notiek?

Aknu enzīmu līmenis turpināja pieaugt. Urīnā joprojām bija asinis.

Es turpināju doties pie ārstiem, kuri izvirzīja dažādas versijas, pārbaudīja tās un ierosināja jaunas.

Autoimūnas slimības, nieru mazspēja, sistēmiskas slimības. "Meduza" sazinājās ar ārsti, kurai redaktori uzticējās. Ārste ieteica atkārtot hepatītu vīrusu testu. Arī otro reizi tie bija negatīvi.

Atgriežoties mājās no viņas klīnikas, pamanīju, ka viņa man atsūtījusi ziņu: "Vai pastāv iespēja, ka esat saindēta?"

"Nē. Es neesmu tik bīstama," es atbildēju.

Par ārsta teoriju mājās pastāstīju Janai, un abas labi pasmējāmies. "Protams, tu esi krievu žurnāliste, tātad tā noteikti ir saindēšana!" Mums tas šķita ļoti smieklīgi."

Otra iespēja

"12. decembrī kārtējo reizi biju klīnikā. Atkārtotas analīzes un pārbaudes, visi rādītāji sliktāki nekā iepriekš, ALAT līmenis tagad septiņas reizes pārsniedz normu.

Sēdējām kabinetā pie ārstes, kura klusi pārlūkoja papīrus uz sava galda.

Tad viņa teica: "Jeļena, ir tikai divas iespējas. Pirmā – jūsu lietotie antidepresanti, iespējams, ir sākuši jūs ietekmēt pilnīgi neparedzētā veidā. Bet jūs nesen nomainījāt zāles, un jūsu slimošanas simptomi nemainījās, kā arī asins aina ir tāda pati."

"Tad ir otra iespēja. Lūdzu, mēģiniet nesatraukties. Jūs, iespējams, esat saindēta."

Es smējos. Ārste klusēja.

Es teicu: "Tas nav iespējams."

"Mēs esam izslēguši visu pārējo. Atvainojiet. Jums jādodas pie toksikologiem "Charité" klīnikā," atbildēja ārste.

Nākamās trīs dienas es gulēju mājās un domāju. Vairs neatceros par ko, bet Jana stāsta, ka pirmo dienu es runāju par to, cik viss ir stulbi un ka ārsti vienkārši nevarēja noteikt pareizo diagnozi, tādēļ gribēja mani nodot citai klīnikai.

Pēc tam kādu laiku es klusēju. Tad sazinājos ar "Meduzu" un sākām domāt, ko darīt.

Vācija, ja ir aizdomas par saindēšanu vai vēlaties saņemt toksikoloģisko izmeklēšanu, jums jāsazinās ar policiju.

No policijas saņēmu nosūtījumu uz slimnīcu. Detektīvi man sekoja uz klīniku, kur iztaujāja gan mani, gan ārstus.

Pirmā nopratināšana notika Berlīnes kriminālpolicijā un ilga deviņas stundas. Policiju interesēja viss: ar ko esmu nodarbojusies, pie kā plānoju strādāt, kas ir mani kontakti Ukrainā un ar kuriem kolēģiem kontaktējos. Bija jāatceras viss, kas notika 17. un 18. oktobrī, minūti pa minūtei."

Mana rīcība sadusmoja policiju

"Manā dzīvoklī un mantās tika pārbaudīts radiācijas līmenis. Mani pārbaudīja. Drēbes, ko biju valkājusi Minhenē, tika aizvestas. Policija novērtēja mana dzīvokļa drošību.

"Kā var dzīvot, neaizvelkot aizkarus? Jūs varētu nošaut no pretējās ēkas balkona," sacīja kāds virsnieks.

Izmeklētāji man teica, ka man jāievēro pastiprināti drošības noteikumi. Es nesapratu – kādi?

"Pārvācieties uz citu dzīvokli. Izmantojiet dažādus maršrutus, lai nokļūtu mājās. Nebrauciet ar taksi no vienas adreses uz otru tieši – izkāpiet no automašīnas kvartālu no galamērķa. Nēsājiet saulesbrilles, kad atrodaties ārā."

"Vai tad ar to pietiks?"

"Nu, tas uzlabos jūsu izredzes."

Izmeklētāji uz mani bija dusmīgi. Viņi to paturēja pie sevis, bet pēc trešās pratināšanas viņi sāka kļūt runātīgāki.

Izrādījās, ka vadošais detektīvs bija atrisinājis bijušā čečenu karavadoņa Zelimhana Hangošvilī slepkavību, kurš 2019. gadā tika nošauts.

Pateicoties aculieciniekiem un drošības kamerām, slepkavas aizturēšanai nebija vajadzīgs ilgs laiks. Lai gan viņš viņš tika identificēts kā Vadims Sokolovs, žurnālisti un policijas izmeklētāji atklāja, ka slepkavas īstais vārds ir Vadims Krasikovs un viņam saites ar Krievijas Federālo drošības dienestu.

Krasikovam Vācijā tika piespriests mūža ieslodzījums par pasūtījuma slepkavību "pēc Krievijas valdības rīkojuma, atrodoties Krievijas drošības aparāta sastāvā". Tiesnesis notikušo nosauca par "valsts terorismu".

2022. gadā Krievija iesniedza divus lūgumus iekļaut Krasikovu starptautiskai apmaiņai pakļauto notiesāto noziedznieku sarakstā, taču Vācija to ir atteikusies darīt.

Gadu iepriekš šis pats detektīvs izmeklēja "Mediazona" izdevēja un kolektīva "Pussy Riot" dalībnieka Pjotra Verzilova saindēšanu.

Verzilovs krampjos un drebošs no Maskavas ar privāto lidmašīnu tika nogādāts uz "Charité" klīniku. Berlīnē Verzilova draugi saprata, ka klīnika tiek uzraudzīta.

Policija viņam piedāvāja aizsardzību un sāka izmeklēšanu, taču neko nevarēja atrast.

"Mēs pat nevarējām atrast vielu," man teica detektīvi.

"Kāpēc ne?"

"Jo jūs nevarat lūgt laboratorijai pateikt, vai kāds ir saindēts. Jūs varat tikai jautāt viņiem, vai viņa sistēmā ir tāda un tāda viela. Un ir tūkstošiem iespējamo vielu. Tas padara to par ļoti populāru slepkavības veidu."

Mūsu saruna turpinājās šādi:

"Es nesaprotu, kāpēc jums bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai sazinātos ar mums. Jums vajadzēja izsaukt policiju tajā pašā dienā, kad vilcienā saslimāt. Mēs būtu jūs satikuši stacijā."

"Bet es nedomāju, ka esmu saindēta. Es pat tagad neesmu par to pārliecināta. "

"Un kāpēc jūs tā nedomājāt?"

"Tā šķita pārāk traka ideja. Es esmu Eiropā."

"Nu un tad?"

"Man šķita, ka esmu drošībā."

"Tas ir tieši tas, kas mums traucē. Jūs nonākat šeit un domājat, ka esat atvaļinājumā. Jūs domājat, ka esat kaut kādā paradīzē. Neviens pat nedomā ievērot drošības pasākumus.

Šeit notiek politiskās slepkavības. Šajā valstī aktīvi darbojas Krievijas slepenie dienesti. Un jūsu un jūsu kolēģu neapdomība ir nepārspējama.""

Simptomu cēlonis – saindēšana ar hlorētu organisko savienojumu

"Policija man neko neteica par izmeklēšanas gaitu.

2. aprīlī žurnālistikas konferences laikā "The Insider" galvenais redaktors Romāns Dobrohotovs mani pavilka maliņā parunāt.

"Ļena, man jums ir personisks jautājums. Bet vispirms ļaujiet man jums kaut ko pastāstīt. Mēs ar Kristo Grozevu izmeklējam virkni saindēšanas gadījumu Eiropā. Visas upuri ir Krievijas žurnālisti. Tāpēc es gribu jums jautāt. Tas, ka tu tik ilgi neesi rakstījusi — vai tam ir kāds sakars ar tavu veselību?"

Tas, ko es viņam toreiz atklāju, bija stāsts, ko tagad es stāstu jums.

2. maijā Berlīnes prokuratūras vēstulē mani informēja, ka lieta, kas ierosināta saistībā ar manu slepkavības mēģinājumu, ir slēgta.

Detektīvi nevarēja noteikt "nekādas pazīmes", ka esmu saindēta, jo "pieejamās asins analīzes skaidri nenorāda uz saindēšanos".

Tomēr ārsti, kas konsultējās ar "The Insider", teica, ka visticamākais manu simptomu cēlonis bija saindēšana ar hlorētu organisko savienojumu.

Šo informāciju nodevu policijai, un 21. jūlijā lieta tika atjaunota."

Kas ar mani tagad notiek?

"Sāpes, slikta dūša un pietūkums ir pārgājuši. Mana enerģija nav atgriezusies. Esmu pametusi "Meduza", jo esmu ļoti tālu no iespējas doties komandējumos.

Šobrīd es varu strādāt trīs stundas dienā. Šis produktivitātes logs palielinās, bet ļoti lēni. Dažās dienās es vispār neko nevaru darīt, ja neskaita mierīgu gulēšanu un mēģinājumus sevi neienīst.

Rakstot šo tekstu, es centos rekonstruēt notikumu hronoloģiju un nepazaudēt nevienu svarīgu detaļu. Bet kuras detaļas ir svarīgas?

Pagājušā gada novembrī mans draugs ieradās pie manis ciemos uz Berlīni. Viņš nav ne politiskais aktīvists, ne žurnālists. Viņš nāca pie manis un bija šausmās par to, kā es izskatos.

"Vai tu saproti, ka esi saindēta?" viņš teica, "vai tu to pieminēji ārstiem?"

Es viņam teicu, ka nē un arī netaisos, jo tas ir smieklīgi.

"Un, lūdzu, nemēģini mani inficēt ar savu paranoju," es viņam teicu.

Es nebiju patiesa pret policijas detektīviem. Protams, tā nebūtu bijusi "traka ideja" domāt par saindēšanu. Laikā, kad strādāju uzņēmumā "Novaja Gazeta", tika nogalināti četri mūsu darbinieki.

Es piedalījos sava drauga žurnālista Mihaila Beketova bērēs. Es zināju, ka žurnālisti tiek nogalināti, bet es negribēju domāt par to, ka kāds mēģina nogalināt mani.

Tas bija riebuma, kauna un bezspēcības sajaukums, kas mani novērsa no šīs idejas. Man bija nepatīkami domāt, ka varētu būt cilvēki, kas vēlas, lai es mirstu.

Man bija kauns runāt par šādu ideju, tāpat kā man ir kauns savu tuvinieku priekšā par policijas iesaistīšanu. Un es arī jutos pārāk nogurusi, lai atkal sāktu bēguļot.

Pēc dažām nedēļām iznāks mana jaunā grāmata. Tajā es esmu uzrakstījusi par Krievijas ceļu uz fašismu. Grāmata tiks izdota vairākās valodās. Policijas inspektori domā, ka tas varētu pamudināt cilvēkus, kuri mēģināja mani nogalināt Ukrainā un, iespējams, arī Vācijā, veikt atkārtotu mēģinājumu."

"Bet es gribu dzīvot — un tāpēc rakstu šo tekstu."

"Es arī vēlos, lai mani kolēģi, draugi, politiskie aktīvisti un bēgļi, kas tagad atrodas ārzemēs, atceras būt uzmanīgi.

Uzmanīgāki nekā biju es. Mēs neesam drošībā, un mēs nekad nebūsim drošībā, kamēr Krievijā nemainīsies politiskais režīms.

Mūsu darbs ir tas, kas pasteidzina tā beigas, bet režīms sevi aizstāvēs.

Ja pēkšņi jūtaties slikti, lūdzu, neizslēdziet saindēšanas iespēju un pastāstiet par to arī ārstiem. Iestājieties par sevi un savām tiesībām. Un, ja tas notiek ar jums, lūdzu, sazinieties ar "The Insider" vai "Bellingcat" izmeklētājiem.

Viņi meklē tos, kas mēģina tevi nogalināt."