"Iepriekšējā reizē sēdēja cietumā par patvaļīgu meža ciršanu, bet tad atkal nonāca ieslodzījumā – šoreiz par braukšanu dzērumā vai satiksmes negadījuma izraisīšanu. Izskatās, ka cietumā ir apžēlošanas lūguma rakstītājs. Atnāk no viena cietuma, ar vienu rokrakstu. Viss vārds vārdā tas pats, tikai paraksti atšķirīgi," saka Pūrīte.
Apžēlošanas lūgumus visbiežāk raksta paši notiesātie, bet par viņiem var iestāties arī tuvinieki - vecāki, laulātie, arī bērni. Pūrīte atzīst, ka emocionāli smagi esot gadījumi, ja mazs bērns lūdz mammu izpestīt no cietuma: "Šķiet, ārprāts, te vajadzētu atbalstīt, vajag virzīt uz pozitīvu lēmumu par apžēlošanu, bet, saņemot materiālus par tēva vai mātes kriminālo vēsturi un pastrādātajiem noziegumiem, diemžēl bērnam nebūs pozitīva lēmuma. Visdrīzāk nebūs, jo gala lēmumu tāpat pieņem prezidents."
Lūdzot prezidentu apžēloties, brīvībā grib nokļūt arī tā dēvētie mūžinieki. Viņi apžēlošanu var lūgt pēc 20 nosēdētiem gadiem cietumā. Neviens mūžinieks gan nav ticis apžēlots, jo risks sabiedrības drošībai būtu pārāk liels. "Starp tiem ir arī, kuriem prezidents Ulmanis aizstāja nāves sodu ar mūža ieslodzījumu. Arī tādi raksta apžēlošanas lūgumus," saka Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja.
Irina Pūrīte raidījumam "360TV ZIŅneši" atklāj kādu šā brīža tendenci - kopš pērnā gada nogales, kad par braukšanu reibumā virs pusotras promiles paredzēts kriminālsods, dzērājšoferi gāž Rīgas pili riņķī ar saviem apžēlošanas lūgumiem: “Te tu redzi tās salauztās dzīves, likteņus, kad viena neapdomīga rīcība novedusi pie sekām, kas būs ilgstošas un neatgriezeniskas.