Onkulis Deina atkal dara, ko vēlas, – UFC rezervējusi pēdējo gadu absurdāko titulcīņu (1)

Vaits otrdien, 7. novembrī, paziņoja, ka nākamā gada pirmajos mēnešos norisināsies šādas titulcīņas: Iļja Topuria pret Aleksandru Volkanovski, Drikus du Plesī pret Šonu Striklendu un Šons O'Malijs pret... Marlonu Veru.

Par pirmajiem diviem pāriem šaubu nav. Topuria cīņu pret Volkanovski lenc jau aptuveni gadu. Tagad austrālietis beidzot, šķiet, savas ambīcijas vieglā svara divīzijā būs licis pie malas uz ilgāku laiku. Savukārt du Plesī jau tā bija jābūt Striklenda vietā titulcīņā pret Izraelu Adesanju. Tāpēc pārmetumu nav arī šeit. 

Un tad mēs nonākam pie O'Malija titulcīņas pretinieka. 2020. gadā Veram ar tehnisko nokautu izdevās uzveikt O'Maliju pēc tam, kad amerikānis saskārās ar nerva problēmām kājā. 

Skaidrs, ka abiem cīkstoņiem ir vēsture, bet paskatīsimies uz UFC 61,2 kilogramu divīzijas rangu.

Čempions - Šons O'Malijs

1. Aldžamēns Stērlings
2. Merabs Dvališvili
3. Henrijs Sehudo
4. Korijs Sendheigens
5. Pjotrs Jans
6. Marlons Vera

Pirmkārt, Stērlings čempiona jostu aizstāvēja trīs reizes un zaudēja ar nokautu pēc visai rupjas kļūdas. Viņš "izstiepa" sitienu pārāk tālu, un tik meistarīgs cīkstonis stājā kā O'Malijs to, protams, sodīja. Tomēr cīņa nebija zaudējums pēc piecu raundu vienbalsīga tiesneša lēmuma. Domājams, ka Stērlings bija pelnījis revanša cīņu, bet UFC fani zina, ka Jamaikā dzimušais cīkstonis nav starp Vaita favorītiem.

To pašu var teikt arī par Stērlinga komandas biedru Dvališvili, kurš vairākkārt atteicās no cīņas pret savu draugu un kolēģi, kad tā viņam tika piedāvāta. Vaits nav slēpis, ka arī Dvališvili ir viņa nosacīti melnajā sarakstā.

Tad seko Sehudo. Vai viņš vispār jelkad cīnīsies? To zina viņš pats. Turklāt bijušais divu divīziju un arī olimpiskais čempions savā līdz šim pēdējā cīņā piedzīvoja zaudējumu titulcīņā jau minētajam Stērlingam.

Pirmo trīs ranga cīkstoņu palikšanai ārpus titulcīņas pamatojums ir skaidrs. Savukārt piektajā vietā esošais Jans ir zaudējis trīs cīņās pēc kārtas.

Bet tad ir 4. vietā esošais Sendheigens!

Gan Sendheigenam, gan Veram viņu līdz šim pēdējās cīņās ir uzvaras. Sendheigens ar reslinga palīdzību (kas Vaitam nepatika) pēc tiesnešu lēmuma uzveica Robu Fontu (8. vieta rangā), bet Vera ar tiesnešu lēmumu pārspēja Pedro Munjozu (10. vieta rangā).

Pirms tam Sendheigens un Vera tikās savā starpā. Šī cīņa bija vēl viens piemērs tam, kāpēc cīņu tiesnešus par nekompetenci vajadzētu sodīt. Kamēr Sels D'Amato cīņu novērtēja 50-45 par labu Sendheigenam un Kriss Lī amerikāņa pārsvaru novērtēja ar 49-46, Džoels Ožeda uzvaru ar 48-47 atdeva Veram... Nav šaubu, ka taisnība bija pirmajiem diviem tiesnešiem.

Līdz ar to abu cīkstoņu salīdzinoši nesenajā savstarpējā cīņā uzvaru svinēja Sendheigens, savukārt viņi abi savās pēdējās cīņās ir uzveikuši aptuveni viena līmeņa pretiniekus. Bet pie titulcīņas tiek Vera. 

Citi piemēri

Iepriekšējos gados ir redzētas pietiekoši absurdas iespējas cīnīties par titulu. Piemēram, Aleksam Pereiram pietika ar trim cīņām UFC, lai tiktu pie iespējas cīnīties ar savu seno "draugu" Adesanju. Bet šo abu cīkstoņu stāsts stiepās līdz pat viņu abu karjerām kikboksā, kur Pereira Adesanju uzveica divas reizes.

Tad vēl var minēt Kamaru Usmana otro cīņu pret Horhi Masvidālu 2021. gadā. Arī toreiz bija iespēju pelnījušāki kandidāti (Leons Edvardss vai Kolbijs Kovingtons), bet fani gribēja redzēt, ko revanša cīņā spētu izdarīt Masvidāls ar pilnu treniņnometni, nevis nepilnām divām nedēļām, kā tas bija viņu abu pirmajā cīņā 2020. gadā.

Runājot par Kovingtonu, lūk, vēl viens piemērs negodīgam procesam. Kovingtonam uzvaras pār cīkstoni, kurš vēl atrodas UFC, nav kopš 2018. gada, kad viņš uzveica Rafaelu dos Anjosu. Un tomēr - laikā, kad pār 77 kilogramu divīziju valdīja Usmans, šīs kategorijas hierarhija bija diezgan skaidra. Čempions bija Usmans, tad sekoja Kovingtons, bet tālāk - visi pārējie, visticamāk, ar Leonu Edvardsu priekšgalā.

Turklāt Kovingtons pēdējo gadu ir aizvadījis, tiesājoties ar Masvidālu. Lai arī Kovingtona kandidatūra ir ļoti apšaubāma, viņš vēl nav aizvadījis šo cīņu, pēc kuras fani varētu droši apgalvot, ka skandalozais amerikānis vairs nav top 2-3 77 kilogramu divīzijas cīkstonis. Varbūt Edvardss šā gada 17. decembrī šādām runām dos pamatu.

Sendheigena vārds nav tik skaļš kā augstāk minētajos piemēros, bet tāpēc viņa apiešana varētu šķist mazāk skandaloza, bet šeit ir skaidrs, ka lēmumu pieņēma Vaits un O'Malijs. Līdzīgi, kā tas notika 2016. gadā, kad Maikls Bispings savu čempiona jostu aizstāvēja pret tobrīd ranga 14. vietā esošo un 46 gadus veco Denu Hendersonu. Arī toreiz nebija racionāla pamata ļaut Hendersonam cīnīties par titulu. Izņemot, protams, čempiona Bispinga vēlmi atriebt viņu pirmajā cīņā piedzīvoto nokautu. Šo nokautu...

Arī O'Malijs ir izvēlējies atriebt iepriekš piedzīvotu zaudējumu. Savukārt Vaits pārlieku nepārdzīvos, malā pastumjot divus "garlaicīgos" cīkstoņus Stērlinga un Dvališvili personā. Tikmēr Sendheigens visu šo aspektu fonā vienkārši tika aizmirsts.