Nupat mūsu kino galveno balvu "Lielo Kristapu" saņēma spēlfilma "Pastkarte no Romas". Pēdējos gados pasaules kino tēma par Alcheimera slimnieku un viņu tuvinieku pieredzi nav vairs retums. Tomēr tieši Latvijā šīs slimības ārstēšanai nav pietiekaas valsts atbalsta. Slimību diagnosticē novēloti un vairāk nekā puse pacientu nesaņem palīdzību. Esam vienīgā valsts Eiropā, kur Alcheimera slimniekiem zāles nekompensē no valsts budžeta, vēsta "Nekā personīga".
Filmas "Pastkarte no Romas" centrā ir pastā strādājošs senioru pāris, kas kaļ plānus un sapņo nokļūt Romā. Bet viņu dzīves ritmu maina Alcheimera slimība. Filma ir arī personīgs stāsts.
Alcheimera slimībai raksturīgais atmiņas zudums tieši ietekmē ikdienas dzīvi. Grūtības sagādā agrāk gluži ierastas darbības. Cilvēks biežāk aizmirst izslēgt plīti, piemirst vārdus un datumus, neatceras svarīgu sarunu ar radinieku, kas notika vēl tikai tajā pašā dienā. Pirmos slimības simptomus daudzi nepamana, jo saista ar aizmāršību.
Kā daudzi ar šo demences formu sirgstošie, arī režisores vecmāmiņa slimību noliedza. Darba devējs atlaida viņu no darba, neiedziļinoties. Viņai zuda orientācija telpā, kas ir vēl viena Alcheimera slimības pazīme.
Diagnozi režisores vecmāmiņai uzstādīja novēloti. Šobrīd viņa saņem nepieciešamās zāles, aprūpēšanā mājās palīdz kopēja.
Viņa praktiski vairs neatpazīst tuviniekus, runā vien dažus vārdus.Filma ir arī par pieņemšanu un tā lauž stereotipus, ka Alchemeira slimība var skart retos gadījumos un tikai gados ļoti vecus cilvēkus.
Pasaulē ir vairāk nekā 55 miljoni, kuri sirgst ar Alcheimeru vai citām demences formām.
Latvijā ir reģistrēti turpat 5474 demences pacientu. Tas nesakrīt ar pasaules tendencēm. Speciālisti uzskata, ka patiesais skaits ir vismaz septiņas reizes lielāks. Latvijas Neirodeģeneratīvo slimību asociācijā uzskata, ka pie mums Alcheimera pacientus diagnosticē novēloti un vairāk nekā puse palīdzību nesaņem vispār.
Lai Alcheimera slimību atklātu laikus, nepieciešami izmeklējumi, tajos iesaistīti speciālisti no dažādiem dienestiem. Amerikas savienotajās valstīs cilvēkiem pēc 50 gadu sasniegšanas ir obligātas pārbaudes tieši demences savlaicīgai diagnosticēšanai. Latvijā nekā tam līdzīga nav.
Pie neirologiem un psihiatriem uz ambulatoro pieņemšanu ir jāgaida garās rindās. Bieži ģimenes ārsti ir šai jomā neizglītoti un pacientu tuviniekiem nepalīdz saprast, kur doties un kā rīkoties.
Slimību atklājot, ir nekavējoties jālieto speciālas zāles. Vieglas un vidēji smagas Alcheimera demences gadījumā ir vairāki medikamenti, kas var slimības gaitu aizkavēt.
Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur zāles Alcheimera pacientiem valsts neapmaksā.
Šā gada budžetā psihiatrijas jomai veselības ministrija prasīja vairāk nekā 6 miljonus eiro. Taču piešķīra vienu miljonu 300 tūkstošus, apstiprina ministrijā. Alcheimera slimniekiem un ar citām demences formām sirgstošajiem būtu bijuši nepieciešami aptuveni 500 tūkstoši.
Labklājības ministrijas pārziņā ir divi dienas centri Rīgā, kur var atstāt demences pacientus, kamēr tuvinieki paši strādā. Taču reģionos šādu centru nav.
Trūkst rehabilitācijas un sociālās aprūpes iespēju, nav arī daudz speciālistu, kuri māk strādāt ar demences pacientiem. No viņiem bieži atsakās un tas radiniekus dzen izmisumā.
Alcheimera pacientu tuvinieku organizācija Latvijā vēl nav izveidota. Nevalstiska organizācija "TZMO Fonds Kopā mainām pasauli" semināros izglīto tuviniekus, kuri saskaras ar Alcheimera slimību un latviešu valodā izdod grāmatas, kā aprūpēt šādus pacientus mājas apstākļos.
Bieži notiek Alcheimera pacientu tuvinieku izdegšana. Bet Latvijā nav organizētu pacientu radinieku atbalsta grupu.
Režisorei Elzai Gaujai filma ir ne vien pašterapeitisks process un sabiedrības uzmanības pievēršana šai tēmai, bet arī vieta, kurā cilvēki var justies saprasti, sadzirdēti un ieraudzīti.
Speciālisti uzsver, ka ir nepieciešami valsts finansēti neiroloģiski dienas stacionāri, kā arī specializētas klīnikas demences pacientiem. Tur pieredzējuši un apmācīti speciālisti veiktu kompleksu diagosticēšanu un sastādītu tālāko ārstēšanās plānu. Tad tuviniekiem nebūtu ar jāstaigā apkārt pa dažādiem kabinetiem gadiem tā arī nespējot laikus slimniekam atklāt pareizo diagnozi.
