No dārza būdas līdz Parīzei

Viena no mazajām istabām atdota abām meitenēm – 19 gadus vecajai topošajai pedagoģei Viktorijai un 9. klases skolniecei Agatei, otra vecākiem Aijai un Viktoram un vismazākajiem bērniem. Vidējā, lielākā istaba ir zēnu rīcībā, un tur guļvietas izvietotas trijos stāvos. No padomju laiku mēbelēm Viktors uzmeistarojis sienas skapjus, lai daudzās mantas nebūtu pa kājām.

Šajā mājā ir nemitīgs ņigu ņegu. Vienam nav, kur spēlēties, otram, kur klusībā mācīties. Kāds ir sašutis, ka cits ir aizskāris viņa lietas. Un vēl kāds no rokām negrib izlaist konfekšu turzu vai televīzijas pulti, jo tad ir noteicējs, kuru programmu skatīties. Klusuma un miera, sava kaktiņa visvairāk, domājams, pietrūkst vecākajiem bērniem. Vēl viena istaba ļoti noderētu, taču ir labi arī šajā platībā, atzīst abi vecāki, neslēpjot, ka šis miteklis ir kompromiss, piekrišana pirmajam saprātīgajam variantam.

«No materiālā viedokļa, protams, bija vērts cīnīties. Bērniem ir normāli apstākļi, ir tā vide, kas vajadzīga viņu vecumam. Mazākos šaurība arī neuztrauc. No cilvēciskā viedokļa? Tās plēšanās laikā dažreiz domāju, ka varbūt labāk bija palikt turpat Rumbulā, nevis klausīties un lasīt visas tās cūcības. Kaut vai portālā «Delfi» kādas tikai lietas par sevi neuzzinājām... Arī bērni to visu dzirdēja, daži miegā pat murgoja. Bet tagad ir labi. Viņiem jau ātri pāriet. Tagad mēs lepni dzīvojam, esam lecīgi palikuši,» Viktora teiktajā tomēr nojaušama sūra ironija.

Gandrīz ķīlnieku statusā

Fakts, ka deviņi nepilngadīgi bērni, tajā skaitā dažus mēnešus vecs zīdainis, mitinās dārza būdiņās, 2005. gada nogalē dzina sprukās galvaspilsētas un atbildīgo instanču amatpersonas. Ar ko Pelkmaņi labāki par citām četrdesmit daudzbērnu ģimenēm vai tiem 11 tūkstošiem rīdzinieku, kas arī gaida rindā uz dzīvokli? Ģimenes galva toreiz neslēpa – viņš cīnīsies par pajumti visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem. Dārza būdas Rumbulā bija ekstrēma, aiz izmisuma radusies izvēle pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma īrēt dzīvokli. Pajumti tik lielai ģimenei Rīgā bija atrast grūti, bet izīrētāji pieprasīja par 30 – 50% lielāku maksu, kad uzzināja, cik daudz Pelkmaņiem bērnu. Izrādās, daudzus biedē tādi kaimiņi, jo bērni nav paklausīgi sunīši, kas iet tikai pie saites, bet reizēm mēdz trokšņot, reizēm uzrāpties kokā vai pieskarties kādam auto pagalmā. Būdams profesionāls celtnieks, vasarā Viktors sameklēja tukšu, aizaugušu zemes platību Rumbulas dārziņos un uzmeistaroja būdas.

Neviens sākumā neņēma vērā faktu, ka Pelkmaņi 1999. gadā Rīgā bija ieradušies ne jau vieglas dzīves tīkojumos. Nekad un neko nevienam viņi nebija prasījuši, līdz notika nelaime – Viktors cieta smagā avārijā. Izdzīvot palīdzēja brīnums. Viņam laikam vēl nebija tiesības aiziet, tagad atzīst Viktors. Taču parādu dēļ ģimene zaudēja māju un zemi Ogres rajonā. Viktoram bija jāmeklē darbs, bet nopelnīt varēja tikai Rīgā.

«Ko tikai nedarīja, lai mūs aizdabūtu no Rīgas prom! Draudēja atņemt bērnu tiesības, viņus izšķirt un likt bērnunamos un internātskolās. Spieda pārcelties uz Eleju, uz Seci. Piedāvāja graustus bez ūdens un ar malkas apkuri piektajā stāvā, bet ar tualeti trešajā,» stāsta Viktors. «Lai cik paradoksāli būtu, vienīgais domnieks, kas deva padomus, neizdarot spiedienu un neprasot nekādu reklāmu sev, bija Igors Zujevs. Viņš tā arī pateica: «Nesteidzies. Piekrīti tikai bērniem piemērotiem apstākļiem. Savai aizstāvēšanai tev ir brīnišķīgs ierocis – četras televīzijas un piecas avīzes. Ņem to un izmanto! Viņi savu darbu padarīs.» Jā, bez žurnālistu iesaistīšanās mums nebūtu izdevies.«

Līdzīgu padomu nesteigties devuši arī Bērnu tiesību aizsardzības centrā, un viņu cilvēki Pelkmaņiem braukuši līdzi apskatīt piedāvātos dzīvokļus.

Pelkmaņi lieliski apzinājās, ka uz viņu rēķina politiķi cēla savus reitingus, bet tad noticis vēl kas dīvaināks. Par viņiem sākuši interesēties no Maskavas, no Baltkrievijas un pat Francijas, kur ir īpašas atbalsta pro­grammas daudzbērnu ģimenēm. «Mums pateica, tiklīdz šķērsosim Baltkrievijas robežu, tā mums būs politiskais patvērums, māja, zeme, skola un darbs. Tas nu bija par traku! Mūs politisku interešu labad vēlējās padarīt par ķīlniekiem. Bet bērniem jāaug un jāmācās Latvijā, savā dzimtajā valodā. Sapratu, nu ir jāliek punkts un jāpiekrīt trīs istabu dzīvokļa variantam, lai gan vajadzēja lielāku.«

Aija visas tajos mēnešos tapušās publikācijas ir iešuvusi kā pabiezu žurnālu, ko droši vien ar interesi kādreiz pētīs viņu mazbērni.

Līgums šajā namā viņiem ir līdz 2009. gada 31. martam. Kas notiks tālāk? Pelkmaņi ir pārliecināti, ka viņus varētu glābt vienmēr laikus veiktie visi maksājumi. Un viņi nezaudē cerību, ka nez vai politiķi vēlēsies būt tik nepopulāri un uz ielas izlikt tik lielu ģimeni.

Romantika ir bīstama...

Pelkmaņi, par spīti dzīves dārdzībai un nemitīgajām vajadzībām, prot retu reizi sevi arīdzan palutināt. Atzīmējot savas laulības 20. gadadienu, šovasar viņi bijuši Parīzē, redzējuši Luvru, bijuši Disnejlendā. Tiesa, tikai abi vecāki, Viktorija un Alberts, kuri savu brauciena daļu paši nopelnījuši. Naudu šim braucienam, kas izmaksājis ap 300 latu, Pelkmaņi krājuši pēdējos trīs gadus. Agrākos gados viņi bijuši Čehijā un Sanktpēterburgā.

Lielākās lietas Pelkmaņi iegādājas uz nomaksu vai pasūta no katalogiem, jo tad var maksāt pakāpeniski. Sakrāt visu summu, lai nopirktu televizoru vai datoru uzreiz, viņiem nekādi neizdodoties – vienmēr kāds latiņš jāpaņem steidzīgai vajadzībai. Nu viņi arī filmē, jo Aija Viktoram ar «Hoby Hall» starpniecību nopirkusi kinokameru.

Šogad maijā Pelkmaņi piedalījās ģimenes svētkos «Ģimene – Latvijas lepnums un spēks» un tika sumināti nominācijā «Lielā ģimene», balvā iegūstot dāvanu karti Ls 500 vērtībā. Iespaidīgs bijis gājiens no Vērmanes dārza uz Doma laukumu, skaistais koncerts. Pelkmaņiem pavisam ir 10 bērni. Vecākais dēls Mārtiņš dzīvo atsevišķi, viņam ir sava ģimene un jau maza meitiņa.

Taču arī Daugavgrīvai ir sava burvība. Un, lai gan dažkārt vējš atnes turp netālo Rīgas attīrīšanas iekārtu smārdu, ir kā laukos un pilsētā vienlaikus. 10 minūtes, un jūra. Cilvēkiem, kuri sākuši dzīvot blakus jūrai, nereti par rituālu kļūst kopīga saulrieta skatīšanās. Visai lielajai Pelkmaņu ģimenei gan tas kopīgi neizdodas – tētis strādā celtniecībā no tumsas līdz tumsai un arī brīvdienās.

Vispār jau viņu ģimenei romantika esot bīstama, smaidot atzīst Viktors. «Re, pa istabu mums jau piecus gadus skraida viens saulriets – Dāvids, mūsu Saulkrastu saulriets,» smejas Aija.

***

VIEDOKĻI

Kas mainījies dzīvokļu piešķiršanā daudzbērnu ģimenēm

Rīgas domes deputāts Igors Zujevs (Sociālistiskā partija, Rīgas domes sociālo jautājumu komiteja): «Pelkmaņi bija izņēmuma gadījums. Centāmies viņiem palīdzēt, redzot, ka ir ārkārtas situācija, ka ģimene ir labvēlīga, vecāki gādā par bērniem, ka viņi ir labi cilvēki. Taču dzīvokļu piešķiršanā daudzbērnu ģimenēm Rīgā nekas īpaši būtisks nav mainījies. Un to arī nepieļauj valsts likumdošana, jo Latvijā nav noteikts īpašs daudzbērnu ģimeņu statuss, kas pieļautu viņu labā izdarīt kādus izņēmumus.«

Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/"LC»): «Domāju, ka lielajās pilsētās dzīvokļu piešķiršanā daudzbērnu ģimenēm nekas būtiski nav mainījies. Atsaucīgākas šajā ziņā ir pagastu un mazo pilsētu pašvaldības. Un, ja ir vēlme iedziļināties situācijā un palīdzēt, nav būtiski, vai ir vai nav kāds īpašs daudzbērnu ģimeņu statuss. Visiem taču nevar pieiet ar vienu mērauklu. Dažā ģimenē, kur ir bērns invalīds vai mātei vienai pašai jāaudzina bērni, apstākļi ir daudz dramatiskāki nekā strādīgā un saskanīgā daudzbērnu ģimenē. Cita lieta, ja pēkšņi notiek nelaime, kā tas bija Pelkmaņu gadījumā.«

Organizācijas «Glābiet bērnus!» priekšsēdētāja Inguna Ebela: «Joprojām šo jautājumu izlemšana ir atkarīga no katras pašvaldības iespējām un to pārstāvju sirsnīguma. Taču, ņemot vērā Latvijas satraucošo demogrāfisko situāciju, vajadzētu tomēr domāt par plusiņiem un bonusiem ģimenēm ar bērniem. Tagad, kad padomju laiki jau sen aizmuguras, varbūt vērts atcerēties arī labo pieredzi, piemēram, atbalstu mātēm, kas bērnus audzina vienas, un labām lielajām ģimenēm.»