Laura Ikauniece: Sudraba medaļu ieguvu cīņā ar sevi (25)

- Pirmā sacensību diena iesākās smagi, bet dienas beigās tomēr sasniedzi personisko rekordu.
- Fiziski biju gatava 100 metru barjerskrējienā sasniegt personisko rekordu, taču biju saķērusi vēdera vīrusu, tādēļ bija nespēks un barjeras «peldēja». Pirms augstlēkšanas iedzēru enerģijas dzērienu, kas palīdzēja pamosties, taču Rota vīrusa dēļ problēmas ar vēderu nepārgāja. Treneris [Andis Austrups] ieteica iedzert «Coca Cola» un tas palīdzēja. (Smejas) Dienas beigās izskrēju personisko rekordu 200 metru distancē (24,08 sekundes) un diezgan labi priekš septiņcīņas nostartēju arī lodes grūšanā (12,88 metri).

- Tu jau minēji, ka šīs sacensības tev bija cīņa ar sevi, kurā uzvarēji...
- Jā. Treneris pat teica, ka viņš nedusmotos, ja nestartētu līdz galam. Taču tāpēc laikam vēl vairāk gribējās sevi pierādīt.

- Kā juties otrajā dienā?
- Nekādas zāles nebiju dzērusi, jo īsti nezināju, kas ir pie vainas, tādēļ problēmas ar vēderu nemazinājās. Aizgāju pie ārstiem, kuri man «aizmūrēja» vēderu, un tāllēkšanā jau viss bija labi, jo sasniedzu savu sezonas labāko rezultātu - 6,20 metri. Līdz nākamajai disciplīnai - šķēpmešanai - bija ilgāks pārtraukums, tādēļ braucām atpakaļ uz ciematu, kur paēdu pusdienas, pēc kurām sākās vemšana. Dzēru oglīti un «Smecta», nedaudz pagulēju.
Tad devos atpakaļ uz stadionu un metu šķēpu, kur sasniedzu rezultātu 48,67 metri. Biju pamainījusi ieskrējienu - nemetu no pilnā ieskrējiena, bet gan no krustsoļiem. Pasaules čempionātā noteikti būs jāmet no pilnā ieskrējiena, jo no krustsoļiem nevari aizmest 50 metru tālumā, taču pagaidām ieskrējiena ātrums man ir par lielu, un nevaru to salikt kopā ar tehniku.

- Vai atsevišķās distancēs arī konsultējaties ar konkrēto disciplīnu treneriem jeb paļaujaties uz saviem spriedumiem?
- Jā. Šķēpmešanā konsultējamies ar Gintu Palameiku, bet lodes grūšanā - ar Valentīnu Smoču un Guntaru Gailīti. Kad braucam uz sacensībām līdzi mazajiem, tad es aizvadu treniņus un viņi izsaka savas domas. Lodi jau pamazām apgūstu, taču tagad atkal svars ir nokrities un tas jādabū klāt.

- Kā to izdarīt? Jāiet kačāties?
- (Smejas) Jā. Jāēd proteīni un jākačājas.

- Atgriežoties pie Universiādes sacensībām, pēdējā disciplīna bija 800 metru skrējiens.
- Nodomāju - ja jau būs jāvemj, tad vemšu. (Smejas) Bet skriešu līdz galam.

- Cik sapratu, tad sezonas sākumā vēl nebiji izlēmusi - vai dosies uz Universiādi vai uz Eiropas U-23 čempionātu?
- Bija skaidrs, ka abās sacensībās daudzcīņā es nevarēšu piedalīties, tādēļ bija doma, ka U-23 čempionātu piedalīšos vienā vai divās disciplīnās. Turklāt U-23 čempionāta daudzcīņa nav iekļauta sezonas daudzcīņas posmu ieskaitē. Tādēļ nolēmu startēt Universiādē, kur atmosfēra bija gluži kā mazās olimpiskajās spēlēs.

- Krievija bija iztērējusi prāvu naudas summu, lai parādītu, ka spēj noorganizēt lielus pasākumus.
- Jā. Diez kas būs augusta vidū pasaules čempionātā Maskavā. Universiādē gan nebiju ne uz atklāšanas, ne uz noslēguma ceremoniju, bet no sadzīves apstākļiem pirmais prātā nāk lielais karstums, kā dēļ bija jāizmanto kondicionieri. Ar ēdināšanu gan viss bija kārtībā, atšķirībā no Eiropas U-23 čempionāta Tamperē. Cik zinu, tad tur ēst bija jānāk tikai noteiktā laikā, pretējā gadījumā paliki bez maltītes. Kazaņā gan varējām iet cikos gribam līdz pat 2.00 naktī. Žēl, ka man negribējās ēst. (Smejas)

- Pastāsti par konkurenci Universiādē. Lasīju ironiskas piezīmes, ka daudzi Krievijas profesionālie sportisti pēkšņi kļuvuši par studentiem.
- Nezinu, vai Černova ir studente vai nav. Bet, cik zinu, viņa startēja, jo uzvaras gadījumā viņai bija apsolīts dzīvoklis Kazaņā vai naudas prēmija. Tāpat no krievietēm bija Kristina Savickaja, ar kuru cīnījos Londonas Olimpiādē, bet bronzas medaļas ieguvēja ungāriete Giorgija Šivočki-Farkaša sarūpēja lielu pārsteigumu, sasniedzot savu personisko rekordu. It kā bija pieteiktas arī dažas spēcīgas vācietes, bet viņas tā arī nestartēja.

- No sezonas lielajām sacensībām šogad esi startējusi arī tradicionālajos septiņcīņas mačos Gecisā, kur ieguvi sesto vietu. Vai paliki apmierināta ar sasniegto?
- Domāju, ka sestā vieta bija labs sasniegums, jo pērn biju 11. vietā. Gecisā piedalījās gandrīz visas sezonas labākās sportistes, izņemot olimpisko čempionu Džesiku Ennisu. Man izdevās sasniegt personisko rekordu barjersprintā (13,44 sekundes), kuram gan tagad neizdodas pietuvoties, kas ir jocīgi, jo tagad ir silti laika apstākļi, bet tur bija auksts.

- Kā tu un treneris izvēlaties, kad un kādās disciplīnās piedalīties ārpus septiņcīņas sacensībām?
- Principā vadoties pēc sajūtām, kas konkrētajā brīdī ir vairāk vajadzīgs - skriešana, ātrums vai izturība. Piemēram, tagad barjerās neiet tik labi, tādēļ drošības sajūtas labad vajag noskriet labāk.

- Kā tu pat jūti, kurās disciplīnās šosezon esi kļuvusi stiprāka, bet kurās progresu gribētos lielāku?
- Esmu «pielikusi» ātruma izturībā, jo 200 metru distancē vairs nav tas «lūzums» pēc 150 metriem, kāds bija pērn. Šogad varu vienlīdz ātri noskriet visu distanci. Palēnām uzķeru tehniku un knifiņus tāllēkšanā, un cenšos tos likt lietā. Lodi tagad varu diezgan stabili aizgrūst tālāk par 12 metriem. Lai gan viens grūdiens izdodas, bet nākamie jau ir par metru tuvāk.

- Vai 13 metri lodes grūšanā būtu tas rezultāts, kurš tevi pārāk nevilktu uz leju septiņcīņas kopvērtējumā?
- Jā. Lai gan, ja salīdzinām ar konkurentēm, tad 13 metri principā nav nekas, bet man tas būtu daudz.

- Šoziem ar Viktora Lāča starpniecību bija iespēja aizbraukt uz treniņiem ASV. Vai tā ir cita pasaule?
- Treniņbāze tur bija ideāla - stadions, trenažieru zāle, baseins, fizioterapeits. Viss vienuviet. Es tur trenējos tikai trīs stundas dienā, bet amerikāņi (viņu vidū arī sprinteris Taisons Gejs) tur pavadīja laiku 9.00 rītā līdz 15.00 pēcpusdienā. No rītiem viņus katru iesilda fizioterapeiti, tad seko treniņš, bet pēc tam - svaru zāle. To bija interesanti paskatīties.

- Ņemot vērā pagājušā gada sasniegumus, vai izjuti to, ka Universiādē no tevis medaļa tika gaidīta?
- Arī pati gribēju izcīnīt medaļu un tas bija mans mērķis. Papildus spiedienu no malas izjutu tikai tad, kad sākās problēmas ar vēderu, jo tad sāku domāt, kā gan spēšu piepildīt savu mērķi.

- Turpmākajās nedēļās viss būs pakārtots startam pasaules čempionātā?
- Jā. No nākamās nedēļas (saruna notika pagājušo ceturtdien - J.F.) sākšu trenēties divreiz dienā. Uz treniņnometni Igaunijā tomēr nebrauksim, paliksim tepat, Latvijā. Ir lietas, kas jāpielabo, jāuzkrāj spēks, jo otrdien Ventspilī aizlēcu tikai 5,84 metrus. Sapratu, ka nogurums tomēr joprojām ir.
Domāju, ka pasaules čempionātā būs milzīga konkurence. Par vietu trijniekā varu tikai sapņot, grūti būs tikt pat sešiniekā, tādēļ par mērķi droši vien jāizvirza vieta labāko astotniekā vai desmitniekā. Ja pasaules čempionātā izdosies sakrāt vairāk punktu nekā Universiādē, tad sezona praktiski būs galā, jo būšu nodrošinājusi labu vietu septiņcīņas sezonas kopvērtējumā, kas garantēs prēmiju. Bet, ja neizdosies labi nostartēt Maskavā, tad septembrī vēl nāksies piedalīties sacensībās Talancē (Francija).

- Kā tev pašai šķiet, cik tālu esi līdz Latvijas rekorda labošanai?
- Pirms Universiādes Kazaņā šķita, ka varētu labot Latvijas rekordu, taču pēc 100 metru barjerskrējiena ideja pazuda, jo šī disciplīna mani «iegāza». Vispār jau īpaši daudz netrūka. Ja būtu labāk nostartējusi barjersprintā un šķēpmešanā, tad varētu pārspēt Latvijas rekordu. Parasti šajās disciplīnās man sokas labi, tači šoreiz...