Neapskaužama situācija mazā novadā: cilvēki šeit ir «iespundēti» (360)

Eksperimenta laikā žurnālisti uzdevās par Vācijas investoru pārstāvi, kas apsver iespēju uz kādu Latvijas vietu pārcelt kompresoru ražotni no Ķīnas. Eksperimenta laikā žurnālisti tikās ar Latvijas investīciju attīstības aģentūras pārstāvjiem, Vaiņodes novada priekšsēdētāju Visvaldi Jansonu, kā arī novadā sarīkoja tikšanos ar potenciālajiem darbiniekiem.

Pretēji daudz izskanējušiem uzņēmēju apgalvojumiem, ka nevar atrast darbiniekus, uz šo tikšanos ieradās aptuveni 50 cilvēku. Vaiņodes bezdarbnieka portrets atklājas līdzīgs tam, kāds tas ir visā Latvijā. Pārsvarā sievietes, pārsvarā vecākas par 40 gadiem un ar vidējo vispārējo vai speciālo izglītību, kas gan iegūta sen un mūsdienās jau, iespējams, ir nederīga. Kā vēlamais atalgojums, ko darba meklētāji vēlētos saņemt figurē 300 lati uz papīra, bet daudziem pietiktu ar minimālo, jo Vaiņodē ar to varot iztikt tīri labi.

Tikai ar dažiem izņēmumiem, visi ir gatavi saņemt algu aploksnēs.

Uz tikšanos atnākušie iedzīvotāji galvenokārt stāstīja, ka uz vietas darba nav, bet izbraukāt uz Liepāju ir dārgi. «Kaut kur Liepājā … nevar izbraukāt vienkārši. Ja ir divi, pieci lati par ceļu jāmaksā, tas ir nereāli vienkārši. Tad ir jāpārceļas. Nekompensē jau,» atklāj kāda sieviete. Par mobilitātes pabalstu, ko iespējams dabūt no valsts, viņa neko nav dzirdējusi.

Liels darba devējs Vaiņodē ir Daiļrade koks, taču tur sievietēm maksājot maz. «Daiļradē vīriem maksā. Sievietes jau te neciena. Vīriem, jā, tiem ir pāri par divsimts, trīssimts. Man viena draudzene strādā to pašu, ko vīrs, vīriem viņa teica ir pilnīgi cita alga,» stāstīja cita atnākusī sieviete. Kāds vīrietis atklāja, ka «pa vasaru jau ir tie darbi, no rokām rauj ārā, bet pa ziemu atkal ir kluss,» bet arī vasarā, ja desmit latus dienā varot nopelnīt, tad tas esot lepni.

Latvijas reģionālās attīstības politika, kas tikko apstiprināta valdībā, paredz to, ka darbavietas būtu jārada attīstības centriem. Latvijā tādu būtu trīsdesmit. Mazāk apdzīvotas vietas tad paliktu dzīvošanai un atpūtai.

Raidījumā tika uzmodelēta situācija, vai un kā tas varētu atrisināt Vaiņodes bezdarba situāciju, kur tuvākais attīstības centrs ir 60 kilometru attālā Liepāja. Piemērs rēķināts par sievieti bezdarbnieci, kurai ir divi nepilngadīgi bērni un kurai nav kāda speciāla izglītība vai prasmes. Šobrīd nestrādājot un dzīvojot Vaiņodē, viņa GMI pabalstos saņem 105 latus. Papildus tam viņa var piestrādāt nelegālus gadījuma darbus un nopelnīt, piemēram, 50 latus mēnesī. Kā trūcīgā viņa arī var pretendēt uz citiem pabalstiem, piemēram, par dzīvokli.

Pēc politiķu iecerēm viņai būtu jāmeklē darbs Liepājā. Ar viņas izglītību un kvalifikāciju iespējams būtu atrast darbu, kur maksā minimālo algu – Ls 200 «uz papīra». Taču tad viņa, braukājot uz Liepāju un strādājot, saņemtu divreiz mazāk nekā dzīvojot Vaiņodē ar pabalstiem, liecina raidījuma aprēķini. Braukt uz Liepāju viņai atmaksātos, ja viņas alga būtu vismaz 400 latu uz papīra, taču tādai algai jau tiek prasītas specifiskas zināšanas. Turklāt pat tad finansiālais ieguvums būtu neliels, lai vērtētu, vai vērts strādāt, turklāt katru dienu vēl pavadīt ceļā trīs stundas.

Labklājības ministrija kā atbalstu darbavietas maiņai šobrīd ir ieviesusi mobilitātes pabalstu, to gan saņem 120 no aptuveni 90 000 bezdarbnieku. Mobilitātes pabalsta kopējā summa, ko var saņemt viens cilvēks, nepārsniedz 280 latu. Ar to šajā situācijā gan pietiktu vien trijiem mēnešiem. Sievietes izvēle tātad atliek dzīvot tā, kā ir, vai pārdot savu iedzīvi un pārcelties uz Liepāju pavisam, vai arī meklēt darbu ārzemēs.

«Tie laiki, kad darbs var būt trīs minūšu gājienā no mājas, iespējams, nekad vairs neatkārtosies. Daļai būs uz darbu jābrauc. Un acīmredzot jāspēj nopelnīt tik daudz, lai transporta izdevumi nekļūtu par izdevumu lielāko sadaļu,» raidījuma diskusijā norādīja labklājības ministre Ilze Viņķele (V).

Viņa uzskata, ka mobilitātes pabalsts tomēr ir risinājums, lai rastu iespēju strādāt citur, nevis tieši savā dzīvesvietā: «Tas liek skatīties uz darba meklēšanu un darba attiecībām tā, kā līdz šim tas nav bijis. Kas šī programma tika pieteikta, šķita, ka Labklājības ministriju vienkārši nodedzinās, jo bija pārmetumi par Latvijas lauku izpostīšanu. Mēs jau pusgada laikā esam spēruši pietiekami lielu soli pareizā virzienā.»

Ministre norādīja, ka Labklājības ministrija drīzumā nāks klajā ar piedāvājumu sociālās drošības sistēmas pilnveidē, ka sociālā palīdzība no pašvaldības netiek pārtraukta «uz latu» kā šobrīd, kad tiek zaudēta virkne pabalstu, ja ienākumi uz cilvēku pārsniedz konkrētu summu, bet tas notiek lēzenāk.

«Ja paskatāmies uz Latvijas reģionu attīstības modeli, tas pamatā ir policentrisks attīstības modelis. Ir šie attīstības centri, tiek skatīts 9 plus 21 modelis un ekonomiskā aktivitāte tiek veicināta šajos centros un šie centri savukārt noklāj teritoriju ap šiem centriem. Ideja, ka mēs vienmērīgā slānī noklāsim visu Latviju, nu nav reāla,» uzskata premjers Valdis Dombrovskis (V).