Divās nedēļās aptvert lielāko daļu Ēģiptes un mājupceļā doties caur Izraēlu nebūt nav viegls uzdevums, un ne velti tā nodēvēta pat par ekspedīciju. Visas dienas ir tik piesātinātas, ka sauļošanos Sarkanās jūras krastā vai pie baseina vajag ķert kā mirkļus.
Lielākajai daļai no mūsu ceļojuma grupas šī ir pirmā iepazīšanās ar Austrumu pasauli – arī šā raksta autorei, kura kopā ar pārējiem izbaudīja «VIVATOUR» piedāvāto pirmo ceļojumu uz Ēģipti. Ceļojumam īpašu garšu piešķir trīs fakti. Viens no tiem – firmas līdzīpašnieki ir ēģiptieši Hišams un Muhameds, kuri kā jau pirmajā ceļojumā ik dienu arī cenšas būt kopā ar mums un ar sirsnību atbildēt uz visiem mūsu jautājumiem. Otrs – mūs ceļojumā pavada Dzintra Līce. Viņa labu laiku ir dzīvojusi un strādājusi Ēģiptē. Dzintras pieredze ik uz soļa palīdz atklāt aizvien vairāk lietu, lai no šīs zemes atgrieztos ar pozitīvām emocijām. Trešais – mums ir izdevusies lieliska un ģimeniska ceļotāju grupa, kurā cits citu atbalsta, kā nu kurā brīdī māk un spēj.
Cilvēki, kuri pirmo reizi nonāk Austrumos, tos vai nu pieņem, vai arī gūst negatīvas atmiņas turpmākam laikam. Uzturoties Ēģiptē, atliek vien izturēties ar cieņu pret vietējo kultūru un paražām, lai saņemtu pretim smaidus, atvērtību, palīdzību. Vēlāk mani ceļojuma biedri atzīs, ka dzīvojam, pārmērīgi spēcīgu stereotipu vadīti. Pašiem izdodas pārliecināties, ka ne viss ir tik ļauni.
Protams, valstī, kuras iekšzemes kopprodukta veidošanā tūrismam ir gandrīz būtiskākā loma (vēl nozīmīgākus ienākumus Ēģipte gūst no Suecas kanāla izmantošanas un naftas pārstrādes), radītas neskaitāmas iespējas, lai tūristi savus dolārus pa vienam vien kā ķieģelīšus iemūrētu vietējo labklājībā. Mūsu ceļš vijas cauri Hurgadai, Luksorai, Kairai, Aleksandrijai, Šarmelšeihai, un pagūstam iepazīties ar vairākiem gidiem. To nu gan var teikt, ka, klausoties viņos, pašam mazliet jāmēģina izlobīt, kur beidzas realitāte un sākas kas līdzīgs Šeherezādes cienīgiem pasaku motīviem.
Mīl bērnus un ciena vecus cilvēkus
Varbūt nekomunikablākiem cilvēkiem arī traucē tas, ka ēģiptieši brīžiem mūsu uztverē pat pārāk uzbāzīgi mēģina kaut ko pārdot. Tomēr viņi ir izdomājuši veidu, kā pašiem nopelnīt, arī tad, ja tas jādara uzstājīgi. Toties nekur, pat Kairā, neredzējām cilvēkus ubagojam. Mums, eiropiešiem, privātajai telpai vajadzīgi vismaz 50 centimetri, bet ēģiptieši gluži vienkārši šādu robežu nejūt. Te veikaliņā pārdevējs jau ir pavisam cieši blakus, te kāds satvēris aiz elkoņa, lai labāk parādītu preci, te viesmīlis ar salveti nosusinājis man lūpas pēc vakariņām. Pajokoju, ka viņu kustību koordinācija ir pilnīgi neprognozējama. Tomēr, ja pilnīgi nav noskaņojuma un kāds vietējais sāk šķist pārmēru uzmācīgs, gana ar vārdu «halas» jeb – pietiek.
Un vēl ēģiptieši ļoti mīl bērnus. Mūsu grupā Kārlis un Ieva jau uzskatāmi par pusaudžiem, bet deviņgadīgajai Zīlei vietējo apbrīns seko ik uz soļa. Brīžiem šķiet, viņi paši tic, ka pajokošana ar meiteni un pretim saņemtais smaids noteikti nesīs tās dienas veiksmi. Spilgtu apliecinājumu piedzīvojam Mozus kalnā, kur jau pirmajā kāpiena pusstundā Zīle mammai čīkst, cik grūti iet. Situāciju ātri novērtē viens no pavadošajiem gidiem. Viņš vienkārši paņem meiteni pie rokas un abi gandrīz cilpodami aiziet grupai pa priekšu. Viņi labi saprotas gandrīz bez vārdiem, savukārt Zīlei tagad līdz nokļūšanai gandrīz 3000 metru augstajā kalna smailē nav tikpat kā nekādu iespēju sūroties par grūtībām valodas barjeras dēļ. Bērnus Ēģiptē vērtē kā lielu svētību. Tāpat liela cieņa ir pret saviem vecākiem. Ēģiptē esot labi ja viens neliels pansionāts, jo viņi nevar saprast, kā var pamest vecus cilvēkus vai bērnus.
Tirgošanās Ēģiptē ir kā māksla, un kaulēšanās tajā ir obligāta. Ja nemēģini to darīt, tad vietējo skatījumā nemaz neesi gudrs pircējs. Viņi pateiks, ka tieši šis lakats ļoti piestāv sejas krāsai. Šarmelšeihā vecās Šarmas tirgū savās bodītēs pārdevējiem ir pieņemts potenciālo klientu apsēdināt un uzcienāt ar karkadē dzērienu. Tā iespējams lēnām pārlaist skatu raibajam preču jūklim, parunāties, un vismaz acīmredzami pārdevējs neņems ļaunā, ja aiziesi tālāk. Nav jau viegli atteikt pirkumu, ja gados jaunais pārdevējs papirusu veikalā saka: «Nopērciet, lai manam veikalam turpmāk būtu laime.» Hišams gan mums iesaka Hurgadā labāk ar suvenīru iegādi pārāk neaizrauties, jo uzcenojums te pārāk augsts. Tomēr mūsu dāmas jau bauda veikalu apgaitas procesu. Nu un, ka Kairas rūpnīcas veikaliņā smaržu eļļas lētākas un varbūt arī kvalitatīvākas, toties Hurgadā pie veikaliņa saimnieka iepirkšanās process noslēdzies ar sejas masāžu un dāmu labo noskaņojumu ilgam laikam. Mīts izrādās arī tas, ka tirgoņi mēģinātu šmaukties. Kamēr ar istabas biedri Ingrīdu neesam apguvušas Ēģiptes nacionālās naudas vērtīgāko paundu un sīknaudas – piastru – atšķirību, veikaliņā par ūdeni gandrīz samaksājam vairāk. Jau steidzamies prom, bet pārdevējs vēl noķer aiz rokas, izdod atlikumu un sāk cītīgi skaidrot naudas zīmju atšķirības.
Hišams ir bijis arī Latvijā un te par daudz ko brīnījies. Tad «VIVATOUR» direktore Agrita Kivleniece noteikusi: «Tu neesi Ēģiptē, bet Latvijā!» Tagad, kad mēs viņam tik daudz ko jautājam, Hišams vienā mierā jokojot nosaka: «Jūs neesat Latvijā, bet gan Ēģiptē!"
Tā iegadījies, ka Hurgadā esam pilnmēness laikā. Sēžam pie Hurgadas viesnīcas kotedžas, un lūkošanās cauri palmu lapotnei bālajā milzenī manī pamodina jautājumu: vai arī Ēģiptē tic pilnmēness ietekmei? Hišams stāsta, ka kādreiz Ēģiptē domāja – pilnmēness laikā dzimis bērns ir slikta zīme. Tādēļ sievietēm dzemdības stimulēja kādas divas nedēļas pirms pilnmēness iestāšanās. Vēl viens baiss ticējums saistās ar to, ka maziem bērniem pēc saulrieta nevajag iet laukā. Apkārt klīstot sievietes rēgs, kas varot mazo noskaust. Hišams atceras, ka agrā jaunībā ar draugu sēdējuši laukā tumsā un sarunājoties vērušies ūdensratā, kas smeļ ūdeni laistīšanai. Abi pēkšņi no tās puses sadzirdējuši stieptu ū – ū – ū – ū… Kas tad tas cits varēja būt, ja ne izdaudzinātais rēgs? Un abi laidušies prom.
Kur mīļotās smaids acu gaišumam
Arī ēģiptiešu daudzsievība mūsdienās vairāk ir mīts nekā realitāte. Vairākas sievas var apņemt tikai ļoti turīgi vīrieši. Tas, ko nodrošina vienai sievai, obligāti jādod arī otrai, trešajai un ceturtajai. Cik stipri mīl vienu, tikpat stipri jāmīl pārējās. Ēģiptiešu valodā mīļais ir habibi, bet mīļā – habibti. Un skan taču aizkustinoši, ja vīrietis saka: «Mīļā, tu esi manu acu gaišums.» Viņi izteikti rūpējas par savām sievām. Lai apprecētos, jāiekrāj vismaz 200 gramu zelta. Piemēram, Hurgada ir izteikta tūristu pilsēta ar 30 000 iedzīvotāju. Te sabrauc strādāt vīrieši no tālām vietām, galvenokārt ar domu, lai sapelnītu gaidāmās laulības dzīves uzsākšanai. Daudzas mājas ir arī nepabeigtas, jo nākamo stāvu pats tālāk cels un apdzīvos dēls ar savu ģimeni. Kad esam jau saklausījušies stāstus par kāzu tradīcijām, gluži negaidīts pārsteigums mūs sagaida Kairā. Izrādās, esam apmetušies viesnīcā, kas ir iecienīta kāzinieku vidū un kādā vakarā esam liecinieki daļai svinību procesijas. Ir jau pavēls, bet nemitīgā automašīnu pīpināšana vēl nedomā rimties. Pilsētā ar 16 miljoniem iedzīvotāju un kādiem sešiem luksoforiem tas ir pašsaprotami. Līdz ar pārējiem kāzu viesiem cītīgi stāvam pie viesnīcas durvīm un gaidām ierodamies jauno pāri. Gaidīšana ieilgst, bet arī tas Ēģiptē ir pieņemami, ka reti kas notiek laikā. Mums par brīnumu no džipa izkāpj līgava koši sarkanā kleitā un galvas segā. Jauno pāri ar dažādiem rituāliem uz svinību zāli pavada vismaz kādu stundu. Tajos ietilpst ziedlapiņu bēršana, nacionālās dejas, vīraka kūpināšana, dažādi jaunā vīra uzmanības apliecinājumi sievai. Vērojam visu caur lielajiem viesnīcas logiem, lai netraucētu viesus. Mūsu acīmredzamais atbalsts jaunajam pārim to iepriecinājis tiktāl, ka jaunais vīrs speciāli mums nometas jaunās sievas priekšā uz ceļa. Samulstam, kad viņš mūs aicina pievienoties viesībām. Otrā rītā gan secinām, ka latviešu kautrība te droši vien bijusi nevietā. Tobrīd jau arī nebija neviena padomdevēja līdzās, kas ieteiktu, kā rīkoties. Spriežam, ja jau jaunais pāris mūs tik pozitīvi uztvēra, tad tam bijis atkal kāds savs skaidrojums. Kā viens no mūsu gidiem stāstīja par stopēšanu: ja ceļa malā stāv cilvēks un lūdz palīdzēt, tad ēģiptietis viņu noteikti paņems savā automašīnā. Korāns vēsta, ka Allahs dažādos veidos sūta eņģeli, lai pārbaudītu cilvēkus. Kādēļ gan eņģelis nevarētu stāvēt ceļa malā? Varbūt jaunais pāris kādu labu zīmi saskatīja arī mūsu smaidīgajās sejās.
Sastrēguma vaininieks mierīgi pīpē
Ik dienas iepazīstam aizvien jaunas ieražas. Vajagot redzēt, kā ramadana laikā (gavēnis tiek ieturēts dienas gaišajā laikā, tāpat jāievēro vēl citi nosacījumi) Šarmelšeihā sabrauc ļaudis ar savām kuplajām ģimenēm no Sauda Arābijas. Piemēram, sievietes tad sēž uz ķeblīša jūras krastā, viņas aptekalē, bet neviena nepeldas. Ēģiptieši nesveicinās, neēd ar kreiso roku. Lielākā rosība un vēlme kaut kur pasēdēt, papļāpāt ēģiptiešos parādās vēlās vakara stundās, lai arī pirmā saukšana uz lūgšanu ir jau puspiecos no rīta. Tādu dienā pavisam ir piecas.
Ēģiptiešu braukšanas stils man šķiet tikpat maz prognozējams kā viņu saskarsme. Lepnākās automašīnas redzam tikai Aleksandrijā, avāriju skaits ir gandrīz vai valsts noslēpums. Ēģiptieši turas pie atziņas – jo vairāk runājam par slikto, jo tā to vairojam, un, kā saka gids Rauls, avāriju ir maz, jo visi braucēji ir «šūmaheri». Viens no gidiem atceras gadījumu, kad Kairā nav izturējis pārāk ieilgušo sastrēgumu un gājis lūkot notikušo. Izrādās, kādai mašīnai nokritis ritenis, vadītājs braucamo mierīgi pametis ielas vidū, bet pats sēž blakus kafejnīcā un pīpē. Tad vīri ķērušies klāt un automašīnu vienkārši nocēluši no ielas. Autovadītāja tiesības varot iegūt ar minimālām braukšanas prasmēm, bet sakrāt automašīnai ēģiptietim nav viegli. Toties par dolāru var iegādāties aptuveni četrus litrus degvielas.
Kairā netīrība ir liela, bet pilsēta lēnām mācoties organizēt atkritumu apsaimniekošanu. Tikmēr pagaidām ir vieglāk visu lieko izmest pa logu vai sabērt blakus mājai. Dzīvokļos gan valdot tīrība. Izjautāt par ēģiptiešu ienākumiem izrādās diezgan sarežģīti, un gidu teiktais ir mainīgs. Acīmredzot dzīves līmenis dažādās Ēģiptes vietās ir atšķirīgs. Pilnīgi ticu viena gida teiktajam, ka daudzi ēģiptieši pelna tikai 40 – 100 dolāru mēnesī.
Ēģiptiešus priecē zinātkārie ceļotāji no Latvijas
Tomēr man paliek iespaids, ka mūsu sastaptie cilvēki veic darbu, kas viņiem dara prieku. Piemēram, Šarmelšeihā iepazītais viesnīcas «Viking Club» īpašnieks Ramadans Hagage to iegādājies tikai nesen, bet pats ir no Luksoras. Viņš tūrismā darbojas jau ilgi, apsaimniekojot četrus Nīlas kruīza kuģus. Ne mazākās iedomības vēsmas. Omulīgais vīrs laipni apjautājas vai katram viesim, kā viņš jūtas, vai viss ir labi? Ramadans apgalvo, ka sajūt bioenerģiju un pirms viesnīcas iegādes izlūkojis, vai šī vieta esot enerģētiski spēcīga un laba.
Vai, piemēram, mūsu pavadonis beduīns Hits Mozus kalnā. Spēcīgais vīrietis ik dienu pavada divas grupas. Ar smaidu, bet reizē vērtējošu skatu viņš uzmana katru no mums. Kāpjot lejā, kādā atelpas brīdī Hits atklāj, ka kalni ir visa viņa dzīve. Viņš pat ar tiem sarunājoties. Nesmejieties, bet tajā brīdī pasaka, kurā varonis saka: «Sezam, atveries!», man sāk šķist gluži reāla.
Bet Hišams un Muhameds savu ilgo pieredzi tūrisma darbā tagad izmanto, veidojot sadarbību ar Latviju. Tūrismā esot lieliska iespēja strādāt ar cilvēkiem, parādīt savu valsti un saņemt pretim viņu smaidus, sarunā saka Muhameds. Tuvākā nākotnē ceļotājiem no Latvijas viņi centīsies parādīt vietas, kuras tūristi ierastajos ceļojumos redz maz vai nemaz. Piemēram, šoreiz Hišams mums ar lepnumu izrāda seno Aleksandriju, kurā pats arī dzīvo. Abu Ēģiptes uzņēmēju sadarbība ar Latviju sākusies tieši personīgo kontaktu dēļ, savulaik iepazīstot tagadējo «VIVATOUR» direktori A. Kivlenieci. Viņi mūsos saredz izteiktu eiropiešu mentalitāti un augstu novērtē ieinteresētību, kādu mēs izrādām apmeklējamos objektos vai ar kādu klausāmies gidu stāstos. Priecējot saskarsme ar mūsu mierīgajiem, pieklājīgajiem un inteliģentajiem tūristiem, kuriem ir vēlme redzēt ko vairāk nekā tikai atpūtu pie Sarkanās jūras. Hišams paslavē mūsu grupu, jo patīkami redzēt, ka cilvēkiem ir īpaša vēlme izzināt visu sīki un smalki.
Ēģiptē galvenā lūgšanās diena un reizē izejamā diena ir piektdiena. Mums ir izdevība Kairā būt arī divās mošejās. Vīriešiem lūgšanās telpa tajā ir nodalīta no sievietēm atvēlētās. Tas nebūtu pieņemami, ja, piemēram, vīrieša priekšā uz ceļiem būtu nometusies sieviete. Visu pasaulīgo musulmaņi pirms ieiešanas mošejā atstāj ārpusē un cieši blakus lūdzas gan nabadzīgais, gan bagātais. Allāham nav ne sākuma, ne gala, Allāhs ir varens un visu radījis, tās ir tikai dažas no musulmaņu atziņām. Lietot alkoholu ir grēks, bet gluži sausā likuma Ēģiptē tomēr nav. Nedrīkst nevienu apmelot, jo tad gaida slikta diena.
Drošības pasākumi pašu labā
Vēl viens mīts saistās ar drošību Ēģiptē. Zagt šeit neviens nezog, drīzāk kādu aizmirstu mantu vēl cenšas atdot tūristam. Tad jau no citu valstu tūristiem jāpiesargājas vairāk. Kāds gids mūs baida, ka cietumi Ēģiptē ir briesmīgi, bet tur sēž galvenokārt tikai par korupciju notiesātie. Jau labu laiku oficiāli ir atcelts sods par zagšanu, nocērtot roku.
Autobusi uz Luksoru aizvien dodas aptuveni pa 60 kolonnā, ik pēc laika redzami policijas posteņi. Naktīs autobusi nebrauc atsevišķi un apstājas tikai noteiktās vietās. Reāli šobrīd Ēģiptē ir droši, pirms dažiem gadiem notikušos incidentus ar tūristu apdraudējumu lēnām piemirst. Papildu drošības pasākumi drīzāk saistīti ar to, ka tā iespējams nodarbināt vairāk cilvēku un gūt ienākumus. Atgriežoties mājup cauri Izraēlai, viena nakšņošana mums iznāk viesnīcā Palestīnas daļā. Tad gan sajūtas savādas. No rīta aplūkojam Betlēmi un dodamies tālāk, bet te pēkšņi autobuss apstājas. Brīdī, kad atveras aizmugurējās durvis un man pretim izslejas tumsnējs vīrs ar automātu, aicinādams parādīt pasi, manā sejā laikam ir kaut kas līdzīgs pūces acīm un Budas smaidam. Braucam gar vietām, kur vēl pirms gada krita raķetes, stāsta mūsu gids Aleksandrs. Ēģiptē ieceļošana un izceļošana ir ātra, bet, šķērsojot Izraēlas robežu un vēlāk dodoties cauri Telavivas lidostai uz savu reisu, gan saprotam, kas ir nopietni drošības pasākumi. Bet viss jau mūsu un šīs valsts drošības labā.
Kad rakstu šīs rindas, Hišams ir atkal Latvijā. Saku viņam – žēl, ka šobrīd te tik tumšs laiks. Hišams atbild: «Katrā ir saule. Vajag tikai to spēt atrast.»
«Atceries, zeme vēlas sajust tavas basās kājas, bet vējš tiecas spēlēties matos.» (Halils Guhrams, Ēģiptes dzejnieks)
No visiem labumiem es jums vēlu veselību un laiku. (ēģiptiešu izteiciens)