Debija pasaules čempionātā hokejā ar septiņās spēlēs gūtiem trīs vārtiem un divām rezultatīvām piespēlēm par Miku Indraši lika runāt arvien vairāk. Viņu pamanīja arī Ziemeļamerikas skauti, bet pašmāju grands Rīgas «Dinamo» zelta zivtiņu nevēlējās atlaist vaļā - čempionāta priekšvakarā galdā līgums uz trīs sezonām. Pirmā maiņa izlasē un tā vien izskatās, ka arī jaunajā KHL sezonā. Miks saka, ka pagaidām viss iet uz augšu, bet no derībām atsakās.
Starpsezonā pabiji Čikāgā, kur piedalījies «Blackhawks» nometnē. Kā tur nokļuvi, jo draftēts neesi?
- Jau pasaules čempionāta laikā, kad runāju ar aģentu, viņš sacīja, ka no Čikāgas par mani ir interese, lai gan pats es to tā nopietni neuztvēru. Vasarā man zvanīja no kluba un jautāja manas domas par ierašanos nometnē. Galarezultātā es devos uz turieni.
- Nav jau nekāds noslēpums - tu tiki pamanīts tieši Stokholmā, čempionāta laikā.
- Jā, tā laikam bija.
- Kas notika nometnē? Bijāt 27 uzbrucēji un starp tiem arī draftētie spēlētāji. Vienā no spēlēm arī atzīmējies ar gūtiem vārtiem.
- Kad bija spēles, mūs sadalīja divās komandās. No rīta parasti bija treniņš, bet vakarā spēle. Pirmajā dienā bija tikai treniņš, dažreiz bija arī nodarbības trenažieru zālē. Principā visās nometnēs notiek līdzīgi.
- Ko amerikāņi tev teica? Skaidrs, ka ne jau līgumu piedāvāja, bet ar tevi pārrunāja nometnē redzēto? Varbūt pateica amerikāņiem ierasto - «Paldies, malacis, labi pastrādāji»?
- Pārbaudīja mani un neko beigās tā arī sakarīgu nepateica. Protams, teica pieklājības frāzes un ierastos teikumus.
- Cik liela bija iespēja tev palikt ASV un, piemēram, nokļūt Amerikas hokeja līgā (AHL)? Tobrīd jau tev bija līgums ar «Dinamo».
- Par to nemaz nerunājām, aizbraucu uz nometni atrādīties un tas arī bija viss.
- Pols Teofanuss [Mika aģents - a.p.] palīdzēja nokļūt «Blackhawks» nometnē.
- Jā, viņš ieteica doties.
- Nebiji vienīgais eiropietis, ar tevi kopā arī četri zviedri, divi krievi, viens soms un šveicietis.
- Mēs eiropieši turējāmies vairāk kopā vienā bariņā, ar citiem kontaktējāmies mazāk. Jāsaka, ka uzmanība tiek pievērsta visiem vienādi, bet bija viens vietējais čalis, kurš nepārtraukti bija uzmanības centrā. Sēžam uz soliņa un atkal viņš ir galvenā persona. Nedaudz jau krita uz nerviem, ka vienu stumj uz priekšu. Bet jāsamierinās, jārāda viss, ko pats māki. Vienā maiņā spēlēju kopā ar somu Tervainenu, labs spēlētājs, gudrs.
- Līdzjutēji uz spēlēm nāca?
- Uz ledus treniņiem bija pilnas tribīnes, skatītāji nāca daudz. Uz treniņiem skatītāju vairāk kā uz HK «Rīga» mačiem.
- Tev noteikti pēc pasaules čempionāta bija piedāvājumi no komandām, neskatoties uz to, ka pirms tā noslēdzi trīs gadu līgumu ar «Dinamo».
- Tā gan nevarētu teikt. Bija daži varianti, bet nekas īpašs. Man bija līgums un neko no piedāvājumiem neizskatīju nopietni. Nezinu kā būtu, ja pirms turnīra nebūtu noslēdzis līgumu. Paldies klubam, ka mani atlaida uz nometni, varēju ieraudzīt, kas notiek treniņos.
- Parunāsim par aktuālākām lietām. «Dinamo» aizvadījis nometni un vairākas pārbaudes spēles. Šī bija smaga vasara, Rautakallio sagatavošanās periodu savā otrajā gadā izmainījis vai nē?
- Viss palicis tāpat, nevienam nekādas atlaides netiek dotas, viss notiek ar pilnu jaudu. Jāstrādā katrā treniņā, jācīnās apmērām kā mačā. Viņa uzstādījums ir spēlēt ar simts procentiem katrā spēlē. Pēdējā turnīrā Ņižņijnovgorodā tikām finālā un treneris teica: «Puiši, ja jau esam finālā, jāpaņem kauss.» Ja mēs uzvaram, mums tiek iedota viena papildus brīvdiena, bet mēs zaudējām un pēc atgriešanās Rīgā nākamajā dienā sekoja treniņš. Slodzes gan tagad vairs nav tādas, kādas bija Valmierā.
- Esi salikts kopā trijniekā ar kanādieti Džeimiju Džonsonu un Sašu Ņiživiju. Kāda ir jūsu ķīmija?
- Mūsu trijnieku mainīja ik pa laikam, Sašas vietā laukumā gāja arī Karsums, Ņiživiju pat vairāk lika pie leģionāriem otrajā maiņā. Bet varu teikt, ka ar Džonsonu kopā forši spēlēt, viņš labi pārredz laukumu. Gājām laukumā kā pirmais virknējums. Visi leģionāri diezgan ātri iejutās komandā, daudz joko. Viņi ir savējie.
- Tad jau sezonā arī būsi pirmajā maiņā...
- Cerams (smejas).
- Nesen man teici, ka pirmajās divās maiņās Eiropā jaunam hokejistam grūti tikt, bet izlasē biji pirmajā, tagad arī klubā.
- Jāskatās, kā būs vēlāk. Nevar jau tā, iekļūt pirmajā maiņā un apstāties. Galvenais ir pašam strādāt. Man ir divvirziena līgums, tā kā mani var aizsūtīt arī uz fārmklubu.
- Būsim reāli, tā nenotiks. Pēdējā gada laikā esi ievērojami progresējis, tev ir «vārtu garša», spēle iet no rokas, izlasē pirmā maiņa un arī tagad pārbaudes spēlēs pāris vārti. Kas ar tevi noticis?
- Esmu vairāk sācis pats mest pa vārtiem, nemeklēju vienmēr iespēju atdot pēdējo piespēli. Jo vairāk metīsi, lielākas iespējas trāpīt. Neteiktu, ka esmu māņticīgs, bet cenšos spēlēt ar vienu nūju. Pirms mačiem vispirms velku ekipējumam kreiso pusi. Cenšos arī treniņos izdarīt metienus, pēc tiem palieku ilgāk uz ledus un atstrādāju metienu neapstādinot ripu. Esmu runājis ar puišiem - ja ir iespēja, šādi ir jāmet. Līdzīgi meta Hosa.
- Bet slikti, ka no latviešu spēlētājiem ļoti maz izdara šādus metienus. Tas ir liels pluss spēlētājam, kurš šādi met.
- Protams, tas ir liels pluss, ja vari uzmest, neapstādinot ripu, jo vārtsargs nepaspēj pārvietoties. Viņš jāpārsteidz nesagatavots un to patlaban treniņos arī mēģinu praktizēt.
- Tev ar Sandi Ozoliņu daudz nesanāca spēlēt kopā, bet vai jūti, ka ģērbtuvē viņš pietrūkst?
- Es to neizjūtu, jo tik ilgi kā citi pērn komandā nebiju. Jājautā citiem spēlētājiem, bet esmu dzirdējis runas, ka trūkst viņa. Tieši ģērbtuvē pietrūkst.
- Ko vēlies izdarīt jaunajā sezonā? Es saku, ka 15 vārtus pa visu sezonu kopā iemetīsi. Saderam?
- Protams, gribas iemest daudz ripu, bet derībās negribu ielaisties. Ja nu spēle neaiziet (smejas). Centīšos darīt visu, lai būtu tie goli. Galvenais tikt sastāvā, lai trenerim pret mani nebūtu pretenziju.
