/nginx/o/2018/07/20/10942300t1h6779.jpg)
ASV ziemeļrietumos starp Klusā okeāna piekrasti un kalnu grēdu atrodas Vašingtona - viens no Amerikas Rietumu skaistākajiem štatiem. Kā tas nereti gadās vietā, kur dabas skaistums ir pārsteidzošs, arī iedzīvotāji ir visprogresīvākie.
Patiesība par ekoloģisko pārtiku (21)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sietlas apkaimē plaukst un zeļ daudzas bioloģiskās saimniecības un lielveikali. Daudzi iedzīvotāji labprāt iepērkas šajos veikalos. Tāpat kā Eiropā, augļi un dārzeņi, kuri marķēti kā «ekoloģiski» («bioloģiski», «organiski»), tiek audzēti ar dabisko mēslojumu, bez pesticīdiem. Tomēr ekoloģiskie pārtikas produkti bieži tiek kritizēti, jo tie ir dārgāki, turklāt dažkārt satur pesticīdus, kas tajos nokļuvuši no kaimiņu laukiem. Vai bioloģiskā pārtika tiešām var samazināt mūsu saskarsmi ar indīgām vielām?
Vašingtonas Universitātes jaunā pētniece Sintija Kērla (Cynthia Gurt), PhD, vēlējās noskaidrot, vai bioloģiskie pārtikas produkti, ko viņas draudzenes pērk saviem bērniem, patiešām ir veselīgāki. Viņai izdevās organizēt eksperimentu, kurā tika iesaistīti četrdesmit divi ; bērni vecumā no diviem līdz pieciem gadiem, kuru vecāki iepirkās parastajos veikalos vai ekoloģiskās pārtikas tirgotavās. Vecākiem trīs dienas pēc kārtas bija jāpieraksta, ko tieši un cik daudz ēda un dzēra viņu bērni. Bērna uzturs tika uzskatīts par ekoloģisku, ja tas airāk nekā par 75 % sastāvēja no bioloģiskiem produktiem, un par parastu, ja tas vairāk nekā par 75 % bija neekoloģisks. Pēc tam Kērla bērnu urīnā noteica organisko hlora savienojumu (visbiežāk ¡lietoto pesticīdu) pēdas. Viņa konstatēja, ka ar bioloģisko uzturu baroto bērnu urīnā pesticīdu koncentrācija bija ievērojami mazāka ¡par Vides aizsardzības aģentūras noteikto maksimāli pieļaujamo līmeni. Ar parasto pārtiku baroto bērnu urīnā pesticīdu koncentrācija bija sešas reizes lielāka. Tā četras reizes pārsniedza oficiālo nekaitīguma līmeni. Ir skaidrs, ka ekoloģiskai pārtikai ir liela nozīme, jo toksisko vielu līmenis pirmās grupas bērnu organismā bija daudz zemāks.
Eiropā līdzīgu sakarību demonstrēja agronoms KJods Obērs (Claude Aubert), illļ kuru dēvē par Eiropas bioloģiskās lauksaimniecības krusttēvu. 1986. gadā veiktajā pētījumā viņš pierādīja, ka to sieviešu pienā, kuras grūtniecības laikā bija lietojušas parasto pārtiku, bija trīs reizes vairāk organisko hloru saturošo pesticīdu nekā tām, kuru diēta grūtniecības laikā par 90 % sastāvēja no ekoloģiski tīriem produktiem.
Laikrakstā New York Times tika ziņots, ka reakcija uz Kērlas iegūtajiem rezultātiem diemžēl bija tipiska. Deivids Klērfelds {David Klurfeld), cienījams dietologs no Veina Pavalsts universitātes Detroitā, iebilda, ka nav skaidri zināms, kā šādi pesticīdu daudzumi! ietekmē veselību: «Es nesaku, ka nepastāv risks veselībai. Taču mums jābūt reālistiem un nav jākrlt panikā. Es nemainītu neko savos vai savas ģimenes ēšanas paradumos, balstoties uz šo pētījumu.»
Tomēr ir speciālisti, kas domā citādi. Džons Vārgo (John Wargo), PhD, Jeila Universitātes Vides pētījumu nodaļā daudzu gadu garumi vēro, kā bērnu veselību ietekmē pārmaiņas apkārtējā vidē. Viņa reakcija bija tieši pretēja: «Tas apstiprina, cik svarīgs ir ekoloģisks uzturs, un pierāda, ka ekoloģiska pārtika samazina apkārtējās vides kaitīgo ietekmi uz bērnu organismu. Ražotāji saka: «Parādiet, cik cilvēku ir miruši!» Es negribu, lai viņi tā spēlētos ar maniem bērniem.»
Vēlāk šajā universitātē tika veikts vēl viens pētījums, kas apstiprināja iepriekš gūtos rezultātus. Divdesmit trim bērniem tika ņemtas analīzes pēc tam, kad viņi vairākas dienas bija ēduši parasto pārtiku Viņu urīnā tika atrasti pesticīdi. Tad tie paši bērni saņēma vienīgi bioloģisku pārtiku. Dažu dienu laikā no viņu urīna visas pesticīdu pēdas bija izzudušas. Kad bērni atgriezās pie parastā uztura, viņu urīnā drīz atkal parādījās to pašu pesticīdu pēdas.
Iedomājieties, ka būtu tāda viela, ar ko varētu vienkārši apslacīt steiku, augli vai pieliet to pienam! Mainot krāsu, pat viens šīs vielas piliens atklātu pesticīdu klātbūtni. Vienas nakts laikā pārtikas rūpniecībai būtu radikāli jāmaina sava prakse, lai tiktu ievēroti elementāri piesardzības pasākumi attiecībā uz apšaubāmajām vielām, kuras kopš 1940. gada tiek pievienotas mūsu pārtikai. Bet šīm indīgajām vielām nav smaržas, krāsas un garšas. Vai tās ir jāuzskata par «pieļaujamām» tikai tāpēc, ka nav pamanāmas? Vai tam būtu jāuztrauc , vienīgi mūs - tos, kuriem jau ir vēzis?