Pārgājiens cauri Izraēlai: Ar katru dienu paliek arvien grūtāk, taču arī interesantāk

Ar katru dienu paliek arvien grūtāk, taču šobrīd kļūst interesanti, jo ainava mainās - zaļie labības lauki pamazām iekrāsojas dzeltenos toņos, vairs neredz tik daudz mežu un daudzi no tiem ir mākslīgi radīti - pakāpeniski tiek apstādīta akmeņainā, neauglīgā zeme. To, ka saka, ka Izraēla ir daļēji neauglīga, var saprast, tomēr te tiek audzēts pilnīgi viss - visdažādākie augļi un dārzeņi, rieksti.

Kur vien kāds zemesgabals izmantojams, iekopti lauki un vīnogu dārzi. Trešā nedēļa Izraēlā man ir notikumiem bagāta! Pateicoties publikācijai Tvnet.lv, iepazīstos ar jaunu ģimeni - Ievu, viņas vīru Yuval un mazo meitiņu Almu. Viņi atbrauc no Haifas, lai nogurušo ceļotāju pacienātu ar svētku pusdienām. Visā Izraēlā ir brīvdienas, tās saistītas ar Pesah svētkiem, kas sakrīt ar Lieldienām Latvijā un citur pasaulē. Vēl man ir iespēja uz pavisam īsu brīdi pabūt Jeruzālemē.

Puisis, kuru satiku pašā pirmajā sava pārgājiena dienā, aizved mani ekskursijā uz vecpilsētu un Jeruzālemes slavenāko vietu - Raudu mūri. Izraēlā dzīvo ebreji no visas pasaules - daudzi no Krievijas, no ASV, Kanādas, visas Eiropas, arī no Latvijas. Paciemojos pie Kārļa, kurš ar savu ģimeni pirms 26 gadiem pārcēlies uz dzīvi Izraēlā. Ar dzīvi te viņi ir apmierināti, kaut gan pirms daudziem gadiem sākuši visu «no nulles». Tagad jau audzina piecus mazbērnus. Kārlis joprojām runā ļoti labā latviešu valodā, kaut gan ikdienā to vispār nelieto (ģimenē runā krieviski un ivritā). Šajās dienās tieku lutināta ar gardiem ēdieniem un kopā būšanu, bet ko tāds ceļinieks kā es ēd, esot ceļā? Ēdu pitu vai sausmaizītes ar tunci, šprotēm vai kādām citām zivīm, vēlams eļļā, lai sātīgāk.

FOTO: no privātā ahīva

No rīta dzeru kafiju un ēdu piecgraudu putru, kuru jau iepriekš esmu sajaukusi ar sāli un cukuru. Vakaros griķi ar tunci vai tūristu brokastīm. Uzkodām noder rieksti, sēklas un žāvēti augļi. Ļoti daudz jādzer ūdens! Pagaidām iztieku ar 3 -3,5 litriem dienā, taču strauji tuvojos Negevas tuksnesim, kur katru dienu vajadzēs 6 litrus ūdens. Ūdens tuksnesī tiek paslēpts visdažādākajās vietās trases tuvumā - akmeņos, kādā krūmu pudurī vai kastē ar koda atslēgu. Lai uzzinātu, kur tieši, tiek atsūtīta vietas norāde Google maps un neliels video. Katra šāda norāde ar iespēju tikt pie sešiem litriem ūdens maksā 70 šekeļus (apm. 17 eiro).

Tie, kuri jau pabijuši Negevas tuksnesī, stāsta, ka tas esot apbrīnojami skaists, bet būšot arī grūti. Un mana pirmā diena tuksnesī tiešām ir grūta - karsta, bez vēja pūsmiņas un pat bez nopietnas ēnas pleķīša. Mani «ēd nost» mušas, jaunie cilvēki, kurus satieku ceļā, jautā, vai es zinot, ka esmu mazliet traka? Esmu nogājusi šonedēļ 230 kilometrus (kopā 640 no 1020 km), bet šķiet, ka tikai tagad viss ir sācies pa īstam. Esmu nokļuvusi pavisam citā, mums, latviešiem, neierastā vidē. Pakalnos ganās kamieļi, neliekoties zinis par tādu gājēju kā es. Satiktie glābšanas komandas vīri, tāpat kā gandrīz ikviens pretimnācējs, apvaicājas, vai man ir pietiekoši daudz ūdens, un uzsver, ka tuksnesis nav tas pats, kas pārējā Izraēla. Taisnība jau viņiem ir, jābūt ļoti piesardzīgai, daudz jādzer, telefons vienmēr jātur pa rokai, lai nepieciešamības gadījumā var izsaukt palīdzību. Par īpatnējām Negevas tuksneša ainavām un izdzīvošanu jau nākamnedēļ!!

Uz augšu