Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja “Apollo” slejās būtu rubrika par nedēļas stulbāko avāriju, tad tās veidotājam būtu varen viegli – vai katru otro dienu kāds gudrinieks sastrādā tādas lietas, par kurām varētu pasapņot pasaules atzītākie fantasti. Arī pagājušajā nedēļā latvju aviācijas grūtdieņa Denisa Arhipova palidināšanās Spilves pļavu apkaimē noteikti ieskaitāma šajā pašā kategorijā.
Lai gan Civilās aviācijas administrācijas un Satiksmes ministrijas darbinieki sit pie krūtīm, klāstot, cik reti pie mums notiek avionegadījumi, skaitļi liecina par pretējo. Var strīdēties par vārdu “reti” un “bieži” relatīvo nozīmi, taču pusotra gada laikā Latvijā ir bijis pietiekami daudz skaļu notikumu, lai beidzot nopietni ķertos pie situācijas privātās un mazās aviācijas jomā sakārtošanas. Pērn jūlija beigās pie Berģiem tikai laimīgas nejaušības dēļ uz šosejas nokritušais helikopters neaizķēra kādu garāmbraucēju; jau pēc pāris dienām divu vāciešu vadītais motorplanieris nogāzās lidostā “Rīga”, šā gada jūlijā kāda traka (fanātisma nozīmē) entuziasta pašdarināts lidaparāts nosvempās nama pagalmā Salacgrīvas pusē; pāris deltaplānu avāriju; negadījums Ikšķiles lidlaukā; tagad arī avārija pie Spilves. Vismaz trīs gadījumos apkārtējie tika cauri ar izbīli, kad to tiešā tuvumā avarēja lidaparāts, bet, ja nu nākamreiz jēgu pārdzēris pilots aizķer nevis augstsprieguma vadus, bet dzīvojamo māju, aviofans ar savu verķi uzkrīt tieši mājai, bet neuzmanīgs helikopterists netrāpās tukšajā pleķī uz šosejas Rīga–Pleskava, bet gan, nedod Die's, uzkrīt ar bērniem pilnam autobusam? Droši vien tad tiks veidotas parlamentārās izmeklēšanas komisijas un no saviem krēsliem vajadzēs šķirties virknei pa rokai patrāpījušos amatpersonu, taču tā būs tikai vētrainas darbības imitācija.
Par satiksmē piedalījušos cilvēku apzinīgumu nav vērts pat spriedelēt. Katru nedēļu dzērumā vai pārgalvības trakumā braucoši šoferi sitas kā mušas, taču zaudējumu (vai vinnestu) kazino pārāk dāsni apslacījis indivīds pie lidaparāta vadības stūres - tas ir kaut kas jauns. Skaidrs, ka šādu iespējamību izslēgt nav iespējams, arī pie katras autogarāžas sargu nepieliksi, tomēr konkrētajā gadījumā līdz absurdam dīvaina liekas pilota Arhipova licences iegūšanas lieta. Lai gan pirms pāris gadiem viņš bija avarējis līdzīgos apstākļos, policijai, aviovaroni gūstot, bija vajadzējis uzzināt daudz jauna par savām mātēm un citiem radiniekiem pa sieviešu līniju, pēc avionegadījuma pilota asinīs tika konstatēta mērena kumeļa deva alkohola divu promiļu apmērā, neveiksmīgais lidotājs tika cauri bez soda – viņš, redz, esot piedzēries jau pēc kļūmīgā lidojuma. Kaut kā nav dzirdēts, ka Ceļu policija ņemtu vērā līdzīgus autovadītāju iebildumus. Ja kāds ir “piepromilējies”, tad, vienalga, tas darīts aiz priekiem, aiz bēdām vai aiz neko darīt – tiesības nost, maku uz āru un staigā kājām. Protams, arī dzērumā avāriju izraisījis šoferis pēc kāda laika tiek atpakaļ pie savas vadītāja apliecības (spilgts piemērs ir eksdeputāts Jānis Ādamsons, kas ar savu braukšanas stilu faktiski kļuvis bīstams apkārtējiem), tomēr automašīnu nevar pielīdzināt lidmašīnai – tēlaini runājot, arī piedzēries gājējs satiksmē var sastrādāt briesmu darbus, tomēr pat teorētiski ne jau tādus kā, piemēram, pļēgurs ar stratēģisko bumbvedēju.
Par atbildīgo institūciju bezspēcību liecina arī izteikumi aviohuligānu sakarā. Avioentuziasts Sašiņš (pie Salacgrīvas no debesīm nokritušais vīrs) būtībā esot nekaitīgs elements, uz tādiem savulaik balstījusies aviācijas attīstība. Labi, droši vien tālā pagātnē par līdzpilsoņu drošību satraukušies priekšnieciņi gribēja liegt lidot arī brāļiem Raitiem, taču nav jau vairs tie laiki, un arī šādi entuziasti vedami pie veselā saprāta kaut vai ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām. Nespēja tikt galā ar nelegālos pasažieru aviokomercpārvadājumus veicošajiem pilotiem izskatās vēl apbrīnojamāka – kādi tikai likumi, noteikumi un veidi nav izdomāti nelegālo taksistu jeb “zaļo uguntiņu” tvarstīšanai, bet te amatpersonas skumji plāta rokas un apgalvo, ka nekādi nav pieķerams pilots, kas bez licences un ar nereģistrētu “lidojošu mucu, vai ko citu” no Jūrmalas pludmales vasarā par naudu vizina atpūtniekus! Ja šāds pseidolidonis nonāks lejā ar visiem viņam dzīvības uzticējušajiem pasažieriem, dažiem būs ļoti grūti atrast izskaidrojumu, kāpēc šāds vizinātājs varējis veikt jau neskaitāmus lidojumus.
Ko tu te, gudriniek, muldi – nāc un pastāsti, kā var piespiest ar savu lidaparātu pēkšņi palidot sagribējušus pilsoņus palikt uz mīļās zemītes, – tā var visas šīs rindas norakstīt ar vienu šādu spriedumu. Kaut kādu visaptverošu recepti atrast patiešām nebūs vienkārši, jo “zaļie vīriņi” ar svilpi, bākugunīm, radariem un alkometriem pa gaisu nelidinās. Arī katram piemājas šķūnītī uzmeistarotam motodeltaplānam sargu klāt nepieliksi. Taču, ja no galvaspilsētas teritorijā esoša, puspamesta lidlauka, kur it kā teorētiski ir apsargājami angāri, kāds sadzēries indivīds nakts melnumā mierīgi var izripināt savu lidmašīniņu un celties debesīs, tad, atvainojiet, – kaut kas te īsti kārtībā nav. Pietiek jau ar to, ka, kātojot pa ielu vai arī braucot pa kādu lauku ceļu, klusībā jālūdz visi svētie, lai gaitas nekrustotos ar kādu acis aizlējušu satiksmes dalībnieku, bet, ja vēl vajadzēs arī bažīties par to, lai kaut kas nesāk krist no gaisa – tas nudien būtu par traku.