Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dainis Lemešonoks.Tomēr neazmirsīsim, ka tika tērēta šo uzņēmēju nebūt ne viegli pelnīta nauda. Kāpēc riskēt ar pieaugošiem tēriņiem, ja ir iespējami drošāki un apjomos mazāki kapitālieguldījumi? Piemēram, kaut vai krustvārdu mīklu žurnāls. Droši vien jāsaka izdevējiem paldies par to pašu, par uzdrīkstēšanos “palaist izmēģinājumu balonu”. Jo šā žurnāla radīšana, pastāvēšana un gals ir vēl viena laba mācība dažādu problēmu māktajam Latvijas preses biznesam. Ja tikai gribam no pieredzes mācīties, nevis ar to, kā jau daudzkārt, tukši aizbildināties…
Manuprāt, nepiesienoties sīkumiem, “Kas notiek?” piedzīvotā neveiksme bija fundamentāli ieprogrammēta jau pašā projekta pirmsākumā ar žurnāla kadru politiku – nolemjot to rotāt ar “svešām spalvām” – populāriem cilvēkiem no pavisam citas žurnālistiskas nozares. Televīzijas “ikonas” automātiski nodrošināja izdevumam cerēto intrigu un reputāciju, taču tām bija maz sapratnes par presi un tās biznesu. Galu galā, valsts televīzijai ir sava birokrātiska un patērējoša saimniekošanas specifika. Taču tad, kad “auzās iebraukušais” telezvaigzne pameta redakciju, viņš paņēma līdzi arī savu personisko reputāciju, kas publikai bija kalpojusi par “ēsmu” un arī žurnāla informatīvās kvalitātes garantiju. Izrādījās, ka ar redakcijas sarūpēto saturu un izdevēju ieguldījumu apjomiem ir par maz, lai attaisnotu cerības par kaut ko īpašu. Šķiet, līdzīgu politiku mēdz piekopt klubu sporta veidos – iztērējot lielu summu par kādu “zvaigzni”, cerot, ka tas laukumā rādīs brīnumus, nevis parūpējoties par komandas pamatsastāvu, karsto ūdeni dušās un svaigiem dvieļiem…
Preses ļaudis paļāvās uz TV maģiju, un rezultātā paši cieta no tās. Tas atgādina par Umberto Eko teikto (krājumā “Sešas lekcijas par ētiku”), viņam analizējot situāciju Itālijas preses biznesā. Rakstnieks pārmeta drukātajiem izdevumiem aklu sekošanu televīzijas ķīļūdenī, savas iedomātās otršķirības kultivēšanu: veidojot žurnālus un avīzes nevis lasītājiem, bet gan televīzijas skatītājiem. Kā papildinājumu TV programmai ar realitātes šovu pārstāstiem un telezvaigžņu intervijām, nevis kā suverēnu mediju. Eko tam pretnostata ASV presi, kas šajā it kā totālajā “televīzijas civilizācijā” spēj saglabāt pašcieņu, uzskatu neatkarību un, galvenais, autoritāti tiklab sabiedrībā, kā TV kolēģos.
Žurnāla likvidēšana man ir sāpīga gan kā lasītājam, gan arī kā žurnālistam. Nesenais izrāviens pavasarī, kad īsā laikā lasošajai publikai tika piedāvāti trīs nedēļas izdevumi, turklāt divi no tiem – ar pretenzijām uz nopietnu žurnālistiku, modināja optimismu jeb cerības (vai tomēr ilūzijas?), ka preses tirgū sākusies atveseļošanās un gaidāma drīza plauksme.
Tagad atliek vien turēt īkšķi par “Nedēļu”, mudinot izdevumu prast paglābties no latvju žurnālistiku postošā baciļa – politikas taisīšanas, mesiānisma, “savējo” ucināšanas un “svešo” gānīšanas. Kā arī cerēt, ka notikušais neatbaidīs iespējamos investorus no jauniem projektiem nedēļrakstu un citu preses izdevumu veidošanā.
Prese, avīzes un žurnāli nebūt nav novecojis medijs bez perspektīvām. Netālu no mums, tajā pašā reģionā un baltiski luteriskajā kultūrā atrodas Somija – lasošākā valsts pasaulē, arī Zviedrijas un citās skandināvu valstīs dzīvo cītīgu lasītāju tautas, kas ražīgi patērē avīzes, žurnālus un grāmatas. Latviešu labklājības pieaugums arī būs saistīts ar iespiedprodukcijas noieta pieaugumu.
Tiesa, tiklab avīzes, kā grāmatas ir dažādas. Ja izrādās, ka cītīgo lasītāju vairumam gara barību veido bulvārprese, “dāmu romāni” vai komiksu krājumi, tad pārliecība par nācijas vispārējo kultūras līmeni ātri vien sašķobās. Šajā ziņā mēs jau esam pārliecinājušies, kā tad īsti ir ar izslavēto latvju tautas teātra mīlestību. Iespējams, neveiksme ar “Kas notiek?”, kas sevi pieteica kā “žurnāls domājošiem cilvēkiem”, kārtējo reizi uzjundīs bailes par to, cik tomēr pārmēru plāns ir tiklab “intelektuālās informācijas”, kā “elitārās mākslas” patērētāju slānis. To jau apliecina kinoklubu veģetēšana vai teātra darbinieku šoks, atklājot, cik neliels ir viņu izrāžu apmeklētāju loks.
Vai mūsu sabiedrība ir gatava un vēlas patērēt kvalitatīvu žurnālistiku vai tādu, kas par to cenšas kļūt? Vai vismaz par tādu uzdoties? Tomēr ir arī otrs jautājums – cik kvalitatīvs un patiesi oriģināls ir piedāvātais produkts? Un tam seko trešais – vai kvalitāti pircējs spētu vispār apmaksāt? Viens latviešu reportieris tiklab Irākā, Ņujorkā vai Zilupē strādājot, izmaksātu saviem lasītājiem “uz galviņu” simtreiz vairāk nekā viņa angļu vai ķīniešu kolēģis.
Jāatgādina, ka arī kaimiņos, Krievijā ar 145 miljoniem iedzīvotāju, ietekmīgie, analītiskie un visādi citādi “kvalitatīvie”, nedēļraksti, piemēram, “Komersant – Vlastj”, tiek izplatīti apmēram 50 tūkstošos eksemplāru. Šķiet, dažas lielvalstis var atļauties sev vēl mazāku elitāro produktu patērētāju relatīvo īpatsvaru, un tik un tā justies komfortabli. Mēs – nē.
Skaidras atbildes joprojām nav. Bet visu, kas interesē domājošu cilvēku Latvijā, viņš jau “The Economist”, “Der Spiegel” vai “Ekspert” neizlasīs…