Kas ir Lieldienas? Ieskats vēsturē

Krievu pareizticīgie Lieldienu datumu aprēķina atšķirīgi, tāpēc pareizticīgo Lieldienas parasti svin pāris nedēļu vēlāk.

Lielais gavēnis

(Gavēnis — no darbības vārda «gavēt», aizguvums no senkrievu valodas. Vārda senākā nozīme — 'izturēties ar godbijību, ar cieņu'. Var salīdzināt ar tās pašas cilmes latīņu favēre 'būt labvēlīgam, godbijīgi klusēt'. Pamatā indoeiropiešu *ghou- 'pamanīt, ievērot, respektēt'. Latviešu valodā vārds aizgūts pirms 13. gadsimta.)

Kristīgajā reliģijā atturības un grēku nožēlas laiks, gatavojoties Lieldienām. Lielais gavēnis sākas Pelnu trešdienā — 40 dienas pirms Lieldienu svētdienas. No Lielā gavēņa svētdienām piekto dēvē arī par Kluso svētdienu, bet pēdējā pirms Lieldienām ir Pūpolu svētdiena.

Nedēļu pirms Lieldienām sauc par Svēto nedēļu, un tajā ir Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Lielais gavēnis beidzas Svētās sestdienas pusnaktī.

Lielā piektdiena — diena, kurā piemin Jēzus nāvi pie krusta, piektdiena pirms Lieldienām. Kristiešiem tā ir sēru un grēku nožēlas diena.

Lieldienas

Kas ir Lieldienas? Lieldienas ir gadskārtēji svētki, kuros piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Lieldienas ir nozīmīgākie svētki kristiešu kalendārā. Šos svētkus svin pirmajā pavasara svētdienā pēc pilnmēness iestāšanās. Vairāku citu baznīcas svētku datumus laikā no Septuagesima svētdienas (devītā svētdiena pirms Lieldienām) līdz pat Adventes pirmajai svētdienai nosaka atkarībā no Lieldienu datuma.

Ar Lieldienām saistās arī 40 dienu ilgais gavēnis, kas sākas Pelnu trešdienā un beidzas Svētās sestdienas pusnaktī, dienu pirms Lieldienu svētdienas. Svētā nedēļa sākas ar Pūpolu svētdienu, iekļauj krustā sišanas dienu — Lielo piektdienu, un beidzas ar Svēto sestdienu. Tad nāk Lieldienu oktāva, kas sākas ar Lieldienu svētdienu un beidzas nākamajā svētdienā. Lieldienu oktāvas laikā agrīnās kristietības periodā jauniesvētītie nēsāja baltas drānas. Baltā ir Lieldienu liturģiskā krāsa, kas simbolizē gaismu, skaidrību un prieku.

Pirmskristiānisma tradīcijas. Lieldienas ir kristiešu svētki, kas aizguvuši daudzas pirmskristiānisma laika tradīcijas. Pieļauj, ka angļi Lieldienu vārdu (Easter) ir aizguvuši no Estres (Eastre), teitoņu pavasara un auglības dievietes vārda anglosakšu versijas. Viņai bijis veltīts gada mēnesis, kas atbildis tagadējam aprīlim. Viņu godināja īpašos svētkos, kas notika pavasara saulstāvju (ekvinokcijas) dienā. Šo svētku tradīcijas saglabājušās Lieldienu zaķa (truša) tēlā, kurš simbolizē auglību, un Lieldienu olu krāsošanā. Pirmsākumos olas krāsoja spilgtās krāsās, lai atainotu pavasara saules gaismu, tās izmantoja olu velšanas sacīkstēs un dāvināja kā dāvanas.

Šādi svētki, tāpat arī tos skaidrojošie svētki un leģendas, bija plaši pazīstami senajās reliģijās. Grieķu leģenda vēsta par Persefones, zemes dieves Demētras meitas, atgriešanos no pazemes valstības. Senajiem grieķiem viņa simbolizēja dabas atdzimšanu pavasarī pēc ziemas posta. Līdzīgas leģendas bija arī citām senajām tautām. Frīģieši ticēja, ka viņu visspēcīgā dievība ziemas saulgriežu dienā dodas dusēt, toties pavasara saulstāvju laikā viņi rīkoja ceremonijas ar mūziku un dziesmām, lai pamodinātu šo dievību jaunam pavasarim. Kristīgās Lieldienu svinēšanas tradīcijas, Iespējams ietver sevī daudzu tautu paražas. Liela daļa pētnieku uzsver, ka sākotnējās kristīgās tradīcijas daudz aizguvušas no ebreju Pashā svētkiem. Daudzi agrīnie kristieši bija cēlušies no ebreju vides, tāpēc viņi uzskatīja Lieldienas kā Pashā svētku jaunu izpausmi, kā piemiņu par praviešu pareģoto Mesijas parādīšanos.

Lieldienu datums. Pēc Jaunās Derības, Kristu sita krustā Pashā svētku priekšvakarā, un drīz pēc tam viņš augšāmcēlās no mirušajiem. Tādējādi Lieldienas svinēja Kristus augšāmcelšanos. Laika gaitā sāka ievērojami atšķirties datums, kurā dažādas kristīgās konfesijas svinēja Lieldienas. Ebreju izcelsmes kristieši šos svētkus svinēja uzreiz pēc Pashā svētkiem, kas pēc Jūdejā izmantotā babiloniešu mēness kalendāra, iekrita vakarā, kad debesīs parādījās pilns mēness (gada pirmā mēneša nizāna 14. diena). Pēc šīs laika skaitīšanas metodes Lieldienas katru gadu iekrita citā dienā.

Vairāku citu tautību kristieši Jēzus augšāmcelšanos vēlējās svinēt nedēļas pirmajā dienā, par kādu toreiz uzskatīja svētdienu. Izmantojot šo metodi, Lieldienas gan svinēja vienā dienā, taču gadu no gada šī diena bija citā datumā.

Vēsturiskās Lieldienu svinēšanas atšķirības izpaudās tā, ka austrumu kristiešu baznīcas, kas atradās tuvāk jaunās reliģijas izcelsmes vietai un kurās ļoti stingri ievēroja senās tradīcijas, svinēja Lieldienas atkarībā no Pashā svētku datuma. Savukārt grieķu — romiešu civilizācijas klēpī dzimušās rietumu baznīcas Lieldienas svinēja svētdienā.

Nikejas koncila lēmumi par Lieldienu datumu. 325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādējādi baznīctēvi novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist.

Vēl Nikejas koncils nolēma, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, tā laika pasaules lielākajā astronomijas centrā. Tiesa, datuma precīza noteikšana izrādījās nepaveicams uzdevums, jo astronomijas zināšanas 4. gadsimtā vēl bija visai nepilnīgas. Galvenā astronomiskā problēma bija atšķirības starp solāro un lunāro, saules un mēness gadu. Būtiskākā kalendārā problēma bija aizvien pieaugošā neatbilstība starp patieso astronomisko gadu un tolaik izmantoto Juliāna kalendāru.

Vēlākās datēšanas metodes. Baznīcas izmēģinātās Lieldienu datuma noteikšanas metodes izrādījās neprecīzas, tāpēc Lieldienas dažādās pasaules vietās svinēja dažādos datumos. Piemēram, 387. gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par veselām 35 dienām. Aptuveni 465. gadā baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi. Viņam pāvests Hilārijs uzdeva reformēt kalendāru un noteikt Lieldienu datumu. Viktorīna metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs 6. gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus. Britu un ķeltu kristīgo baznīcu atteikšanās ievērot ieteiktās izmaiņas 7. gadsimtā izraisīja lielas domstarpības starp šīm baznīcām un Romu.

Tā kā Lieldienu svinēšana ietekmē arī daudzas laicīgas norises nevienā vien valstī, jau sen izskan ieteikumi ērtības labad vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu kā, piemēram, Ziemassvētkiem. 1923. gadā šo jautājumu izskatīja Pāvesta krēsls. Katoļu baznīcas augstākā instance neatrada nekādus kanoniskus iebildumus pret iespējamo reformu. 1928. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma lēmumu, kas ļāva Anglijas baznīcai Lieldienas svinēt svētdienā pēc aprīļa otrās sestdienas. Tomēr par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas vēl arvien paliek svētki ar mainīgu datumu.

Lieldienās saplūst trīs tradīcijas — pagānu, jūdaiskā un kristīgā.

Pēc angļu 8. gadsimta vēsturnieka Sv. Bīda darbiem, angliskais Lieldienu nosaukums, Easter, ir palieka no seno teitoņu mitoloģijas. Bīds raksta, ka tas ir atvasināts no norvēģu vārda Ostara jeb Eostre, kas bijusi anglosakšu pavasara dieviete un kurai bijis veltīts aprīļa mēnesis. Grieķu mīts par Demētru un Persefoni, tāpat kā līdzīga romiešu leģenda, vēsta par to, kā, mainoties gadalaikiem, dieviete no pazemes valstības atgriežas starp cilvēkiem. Šis mīts ir saistīts ar pavasara svētkiem vai pavasara saulstāvjiem 21. martā, kad sākas dabas atmošanās pēc ziemas.

Truša jeb, latviešu interpretācijā, Lieldienu zaķa simbols ir cēlies no tā, ka truši šajā laikā ļoti strauji vairojas. Arī olas salīdzinājumā ar ziemas periodu pavasarī tika dētas īpaši bagātīgi, tāpēc tās kļuva par vēl vienu Lieldienu laika simbolu. Olas bieži krāso dažādās krāsās, tā simbolizējot pavasara saules staru un ziemeļblāzmas daudzkrāsainību. Izkrāsotās olas kļuvušas par tradicionālu Lieldienu dāvanu.

Jūdaiskās saknes. Lieldienas, atgādina Sv. Bīds, bijušas ‘pashā mēnesī’, proti, ‘vecie svētki tikuši svinēti ar jaunas līksmības prieku’. Sakne pasch, no kuras cēlies Lieldienu vārds daudzu jo daudzu pasaules tautu valodās, ir saistīta ar ivrīta vārdu pesach, kas atbilst darbības vārda formai ‘viņš iet garām’ (piem., ‘Kad tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz aplodām un abiem durvju stabiem, tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam nākt jūsu namos, lai jūs sistu’, 2. Mozus 12:13), kas runā par nakti, kad tas Kungs sita visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, bet saudzēja izraēļus. Šos svētkus svin nīzanā — ebreju gada pirmajā mēnesī.

Kristīgā tradīcija. Jeruzalemē Pashā svētkiem gatavojās laikā, kad tur tika sists krustā un augšāmcēlās Jēzus Kristus, nācis no jūdiem. Tāpēc Lieldienu vārds daudzās valodās ir cēlies no ivrīta pasch, bet daudzās baznīcās gan austrumos, gan rietumos Lieldienas ir svarīgākie gada svētki tāpat kā Ziemassvētki.

Ne Jaunajā Derībā, ne apustuļu rakstos nav norāžu par Lieldienu svinēšanu. Iesākumā šāda svētīšana neiederējās pirmo kristiešu pasaules uztverē. Viņi turpināja svinēt ebreju svētkus, piešķirdami tiem jaunu nozīmi, tā pieminēdami notikumus, kas bija saistīti ar tradicionālajām norisēm. Tā Pashā svētki ar jaunu saturu, proti, ar Kristu kā īsteno Dieva jēru, kļuva par kristiešu Lieldienām.

Lieldienu olu vēsture

Lieldienu olu krāsošana
Ola ir dabas radīts ideāls iepakojums jaunai dzīvībai. Laikiem ejot, ola ir simbolizējusi noslēpumu, burvestību, ārstniecisku līdzekli, barību un zīmi. Tā ir visā pasaulē izplatīts Lieldienu svinību simbols. Olu krāso un citādi izrotā, izceļot tās īpašo simbolismu.

Pirms olu sāka cieši saistīt ar kristīgajām Lieldienām, to godināja daudzos ar pavasara atnākšanu saistītos rituālos. Romieši, galli, ķīnieši, ēģiptieši un persieši, piemēram, olā saskatīja Visuma simbolu. Kopš senseniem laikiem olas krāsoja, ar tām mainījās un tām izrādīja godu.

Pagānu laikos ola attēloja zemes atdzimšanu. Garā, grūtā ziema bija galā, zeme atvērās un atdzima — gluži kā ola atveras, lai dotu ceļu dzīvībai. Tāpēc uzskatīja, ka olai piemīt īpašas spējas. Olas iemūrēja māju pamatos, lai atgaiņātu nelabos spēkus. Romā topošās māmiņas nēsāja līdzi olu, jo tas palīdzēšot noteikt vēl nedzimušā bērna dzimumu. Pirms ienākšanas jaunajā mājā, franču līgavas samina olu.

Kristīgajā pasaulē ola simbolizē ne vairs zemes, bet gan cilvēka atdzimšanu. Kristieši aizguva olas simbolu, salīdzinot olu ar kapu, no kura augšāmcēlās Kristus.

Senās poļu leģendās savijušās folkloru un kristīgās leģendas, cieši saistot olu ar Lieldienām. Kāda leģenda vēsta, ka Jaunava Marija pie krusta dalījusi kareivjiem olas, lai viņi neizturētos pret sodītājiem tik nežēlīgi. Viņas asaras ritējušas uz olām, pārklādamas tās ar mirgojošas krāsas laukumiņiem.

Cita poļu leģenda stāsta par to, kā Marija Magdalēna devusies uz kapu, lai iesvaidītu Jēzu. Līdzi viņa paņēmusi grozu ar olām. Kad kapā viņa ieskatījusies grozā, baltās čaumalas brīnumainā kārtā zaigojušas visās varavīksnes krāsās.

Jau viduslaikos olas rotāja un krāsoja arī Anglijā. Edvarda I pārskata grāmatas rāda, ka 1290. gadā karalis samaksājis astoņpadsmit pensus par Lieldienu dāvanām paredzēto četrsimt piecdesmit olu krāsošanu un izrotāšanu ar lapu zeltu.

Visslavenākās Lieldienu olas ir gatavojis zeltkalis un juvelieris Pēteris Karls Faberžē. 1883. gadā Krievijas cars Aleksandrs pasūtīja Faberžē īpašu Lieldienu dāvanu savai sievai carienei Marijai.

Faberžē ola tā sajūsmināja carieni, ka cars pasūtīja Faberžē uzņēmumam pa olai uz katrām Lieldienām. Šo tradīciju turpināja arī Aleksandra dēls cars Nikolajs II. Kopumā Faberžē izgatavoja 57 olas.

Šobrīd Anglijā un citās zemēs neviens vien mākslinieks specializējas ornamentālu olu radīšanā. Daži izmanto ziedus un lapiņas no apsveikuma kartītēm, citi veido mazus amoriņus, vēl citi izmanto dārgakmeņus, audumus, lentītes, treses un citus iedomājamus un neiedomājamus materiālus. Olas uzmanīgi pārgriež uz pusēm, abas pusītes savieno ar elegantām eņģītēm un tad salīmē ar epoksīda sveķiem vai citu caurspīdīgu līmi. Kad meistardarbs pabeigts, to pārklāj ar īpašu, spīdīgu laku. Lai gan šodien retais vairs tic olai kā zīmei vai noslēpumam, tās simboliskā nozīme ir saglabājusies, un katru pavasari olas krāso un izgrezno miljoniem cilvēku visā pasaulē.