Šīs kompānijas mēs gan nenosauksim, ņemot vērā, ka tajās strādā arī tūkstoši cilvēku, kuriem ar drošības komiteju nekad nav bijis nekāda sakara. Tomēr interesants ir kaut vai bijušo LPSR Valsts drošības komitejas štata darbinieku pašreizējo nodarbju uzskaitījums.
Šajā sarakstā esošajiem cilvēkiem ir gan augsti amati banku un lielu kompāniju drošības dienestos, gan jurisprudences un advokatūras prakses, gan aktīva privātdetektīvu darbība, gan vērā ņemamas kompānijas degvielā un izejvielu tranzītā, pārtikas rūpniecībā un ieroču tirdzniecībā, viesnīcu biznesā un celtniecībā, servisa jomā un apsardzē, signalizāciju un drošības iekārtu tirdzniecībā, gan ievērojami nekustamie īpašumi. Pa izbijušam VDK štata darbiniekam ir atrodams pat kristīgajās organizācijās un elitāros makšķernieku un mednieku klubos.
Protams, no savas kādreizējās darbības šie cilvēki sen ir atgājuši, turklāt arī VDK pēdējos gados reāli neko ļaunu nav darījuši. Viens no kādreizējiem čekas maisu pārņēmējiem, tagad pazīstamais jurists Aivars Borovkovs teic: «VDK faktiski bija nosprāgusi jau apmēram 1989. gadā. Divus nākamos gadus tika piespēlēts līķis, kamēr turpat blakus darbojās veselīgi, efektīvi organismi. Tā ka štata darbiniekiem var pārmest, ka viņi bija šajā struktūrā, bet ne to, ka viņi pēdējos pāris gados būtu darījuši kaut ko sliktu.«
Cita lieta — kāda arī tagad ir eksčekistu pārliecība. Sarunas ar bijušajiem VDK štata darbiniekiem neko revolucionāru šajā jomā neatklāja, taču… nacionālradikāļiem varētu nepatikt, piemēram, šāds V. Komogorceva izteikums kādā radiointervijā: «No zvēresta mani atbrīvoja mana Dzimtene, varenā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Šodien man dzimtene, kurai es kalpoju, ir mana ģimene, mani radinieki un tuvinieki, mani partneri, bet viss pārējais — tā ir valsts; ar to man ir pretrunīgas attiecības.» Bet lietišķas? «Protams. (..) Galvenais — nebūt statistam savā paša valstī.«
/nginx/o/2018/07/11/8694642t1hfc77.jpg)