Nedēļas notikumu TOP 5
- Lielkapitālam sertifikāti vēl noderēs
- «Pelēkā» nauda un dakteres Anitas «netīrais» halāts
- Šlesers gatavs stūrēt Latviju
- Berlīnes, Ķīnas, Raudu un Bojāra mūri
- Karavīri kāvu gaismā
Saeima lēma valstiski, atbildīgi un īsti labēji, 11. novembrī par gadu pagarinot privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņu. Tieši sertifikātu politekonomiskā problēma iepriekš cita vidū tika piesaukta, minot patiesos Induļa Emša valdības krišanas iemeslus.
Aplēses liecina, ka patlaban Latvijā nedzēsti palikuši aptuveni 10 miljoni sertifikātu, kuri vairumā koncentrējas sešu lielo pakešu turētāju kontos. Skaidrs, lielkapitāls ieinteresēts savas vērtspapīru (papīru?) kaudzes maksimāli izdevīgi «atprečot», proti, izmantot ienesīgu uzņēmumu privatizācijā.
Taisnības cīnītāji un saprātīgi ekonomisti šādu risinājumu jau paguvuši nodēvēt par «valsts nozagšanas» paveidu. Iespējams arī cits risinājuma variants — valsts obligāciju emisija, tā garantējot, ka atlikušie sertifikāti pēc izmantošanas termiņa beigām nezaudēs vērtību. Pēdējais variants paredz, ka valsts uzņemas finanšu saistības, kuras ilgtermiņā būs jākārto šīsdienas skolasbērniem, jo obligāciju izsniegšanā 1 sertifikāta vērtība būtu 28 lati.
Tikmēr jau sabrukušās varas koalīcijas partiju runasvīri pirms un pēc balsojuma vienā balsī dievojās, ka nepieļaus sertifikātu izmantošanu lielo uzņēmumu privatizācijā. Piemēram, «Lattelekom» vai LMT privātkapitāla kontrolē nonāktu vienīgi konkursa kārtā, izpērkot valstij piederošās kapitāla daļas par naudu, ne norēķinoties ar sertifikātiem. Tiesa, šis svinīgais solījums ceturtdien tā arī nepārvērtās likumdošanas normā.
Šajā pašā plenārsēdē Saeimas deputāti apliecināja, ka spēj būt īsteni «tautas draugi» un viņiem pietiek valstsvīru(sievu) dūšas pretoties «Briseles kungu» diktātam. Kā nekā galīgajā lasījumā tika pieņemts grozījums likumā par pievienotās vērtības nodokli, ka līdz 1. jūlijam tiek atlikta prasība piemērot 18% PVN apkurei. Tātad tauta šo apkures sezonu varēs sildīties mitekļos un slavēt savus priekšstāvjus Augstajā namā. Jādomā, šo iedzīvotājiem draudzīgo lēmumu politiķi nepateicīgajiem aizmāršām pirms pašvaldību vēlēšanām noteikti atgādinās.
Visbeidzot — parlamentārieši izdarīja grozījumus arī Vēlēšanu likumā. Turpmāk politiskajiem sīkmaņiem faktiski liegta iekļūšana Rīgas Domē, jo Saeima noteica 5% barjeru galvaspilsētā.
Mediķu cīņas frontē bez pārmaiņām — lai arī valdības ierēdņi apgalvoja, ka vairākās slimnīcās streiki pārtraukti. (Ventspils un «Linezera» slimnīcās anesteziologi tiešām sākuši strādāt ierastajā režīmā, jo administrācija atradusi līdzekļus algu pielikuma. Taču šis risinājums problēmu neatrisina, vienīgi atliek…)
Krīzes māktie deputāti un izpildvaras funkcionāri joprojām mocījās, dzemdējot nozares reformu, spriežot un lemjot par masterplānu un medicīnas finansēšanu kopumā, kā arī par ģimenes ārstu institūcijas pilnveidi. Bet grūtnieces televīzijas ekrānos tikmēr sūrojās, ka viņām nu valsts slimnīcās liegta atsāpināšana nenovēršamajās dzemdībās.
Savukārt ministrs Rinalds Muciņš radio tiešraidē pesimistiski prognozēja, ka, apmierinot anesteziologu prasības, mediķu protesti, lūk, pieņemšoties spēkā, jo naudaskāri izrādīšoties arī citu specialitāšu ārsti, kurus kolēģi nenovēršami būs aplipinājuši ar streikošanas niķi.
Tikmēr amatpersonas iedzīvotāju apziņā turpināja kultivēt tautas ienaidnieka tēlu — šo kukuļņēmēju baltajā ārsta halātā, kurš nepiedienīgā naudas kaislē aizmirsis reiz doto Hipokrāta, vismaz padomju ārsta zvērestu.
Tā Tautas partijas «omulīgais politiķis» Gundars Bērziņš pavēstīja, ka esot jāaizmirst gaišā nākotne jau tuvākajos gados, proti, medicīnas finansējums 7% apjomā no IKP, būšot vien jāsamierinās ar pieticīgiem 4,2%… Vēl deputāts apgalvoja, ka «pelēkās» naudas apgrozījums Latvijas nesterilajā medicīnā esot veseli 70 miljoni latu gadā. Kā ilustrējot šā iespējamā nākamās valdības veselības ministra atklāsmi, jau nākamajā dienā noskaidrojās, ka «Ģimenes veselības centrā» algas sistemātiski un gadiem maksājot aploksnēs. Šo ārstniecības iestādi vada tautā un pacientu vidū iecienītā Dr. Plūme vai daktere Anita, kas reiz tālajos Atmodas gados un tālraidē izglītoja jaunatni intīmās un fizioloģiskās gudrībās. Nu Finanšu policija dakterīti piespiedīs apgūt godīgas nodokļu nomaksas prasības.
Aizvadītajā nedēļā valdības krīze valstī, protams, turpinājās. Partiju līderi rādīja tautai smaidošus optimistu noģīmjus un nesekmīgi dalīja varu kuluāros. Radās iespaids, ka Latvijas politiskā aktualitāte nav atrast nākamās varas koalīcijas hegemonu, kam uzticēt premjera un biezāko ministru portfeli, bet izmisīgi noskaidrot lieko partiju — šo autsaideri un lūzeri, ko varas koalīcijas kleperis «Bolivārs» nejaudās panest.
Vien divu premjeru biedrs Ainārs Šlesers steidza intensificēt valdības taisīšanas procesu, paziņojot, ka viņš gatavs tapt par nākamo Ministru prezidentu. Protams, ja prezidente izrādīsies tālredzīga un nosauks viņa — jau pieredzējuša politiķa praktiķa un uzņēmēja veiksminieka — kandidatūru.
Politiskie konkurenti, politiskās dzīves profesionālie vērotāji un daudzskaitlīgie Šlesera nīdēji Latvijas elektorāta masās vienprātīgi atzina — biedra kungam augstais amats nespīd. Vien arguments šā reālā latvju miljonāra izredžu minimizēšanas sakarā skanēja gaužām naivs. Šlesera kungam, lūk, nav augstākās akadēmiskās izglītības. Viedajai atklāsmei sekoja cita — savāda šī Latvija, kur diploma trūkums liedz strādāt par bērnudārza audzinātāju, bet nav formāls šķērslis valdības vadīšanai.
Guntars Bojārs, izmantojot amata administratīvos resursus, sparīgi turpināja savu privāto kampaņu 2005. gada pašvaldību vēlēšanu gaidās. Mērs tapis par īstu news maker, kurš iknedēļas preses konferencēs tēvišķi atvieglo profesionālo dzīvi daudziem ziņu aģentūru reportieriem. Tā Bojāra kungs mīļuprāt TV kameru priekšā atklāj sociālās mājas galvaspilsētā, publiski kaļ pārceltuves Rīga–Stokholma attīstības plānus, steidzot kušināt skandālu koncertzāles «Ave Sol» vai Pētera un Pāvila baznīcas lietā, celtnes turpmāko kulturālo izmantošanu apspriež ar pareizticīgo arhibīskapu Aleksandru… Šī PR rosība izrādījusies rezultatīva — šoruden Bojārs, ja ticam sociologiem, ir popularitātes čempions starp «Rīgas tēviem» un rīdzinieku labdariem.
Tikmēr Bojārs prot pārsteigt pilsētniekus ar šķietami politiski pievilcīgām, bet būtībā absurdām idejām, piemēram, Brīvības bulvārī celt īpašu piemiņas sienu visiem karos un represijās bojā gājušajiem tautiešiem. Vietas ideja no pilsētbūvniecības standartu viedokļa šķiet nepieņemama, bet Bojāra aizvadītajā nedēļā ieteiktā memoriāla idejiskais uzstādījums pagalam neskaidrs (vai akmenī, piemēram, jāpiemin arī «baltā terora» un holakausta upuri, kritušie latviešu istrebiķeļi, gvardes divīzijas strēlnieki utt.). Turklāt spēkā joprojām šā sasaukuma Rīgas Domes lēmums, ka prestižajā vietā prominentu pilsoņu iniciatīvas grupai dota atļauja uzstādīt pieminekli nacionālās pretestības kustības varonim Konstantīnam Čakstem.
Trešdienas naktī Latvijā visā krāšņumā bija iespējams novērtēt šiem platuma grādiem netipisku dabas parādību — ziemeļblāzmu.
Savukārt 11. novembrī valsts svētkos Lāčplēša dienā tradicionāli tika pieminēti kritušie varoņi. Karavīri maršēja parādē, valsts vadītāji Brāļu kapos nolika vaiņagus, priesteri runāja par mūžību, bet pateicīgie pēcteči Daugavmalā iededza svecītes…
Atliek vien padomāt, cik daudzi latviešu strēlnieki, nacionālie karavīri, leģionāri un mežabrāļi, pārtopot karagūstekņos un mocekļos, savām acīm redzējuši, cik salta ir ziemeļblāzma viņpus Polārā loka, un atcerēties tos latviešu vīrus, kuri patlaban skatās, cik vienaldzīgi zvaigznes spīd pār viņiem un Irākas tuksnešiem.