Rita Lasmane: Malā stāvētāja piezīmes par Valentīna dienu

Cik tad sen, drīzāk nesen, Latvijā sācies mīksto un pūkaino, sarkano un banālo siržu un sirsniņu bums? Gadi desmit būs?

Varbūt man tikai tā liekas, jo tai laikā manas meitas mācījās skolā. Šķiet, tieši skolēni pirmie ar milzu entuziasmu ķērās pie iespējas apliecināt savas simpātijas īpašajā dienā. Tika rakstītas vēstules, izpausti vai neizpausti noslēpumi, meitenes sačukstējās un ķiķināja, puikas sarka un apliecinājās. Tai laikā pieaugušie vēl grima pārdomās, kas vērtīgāks — 8. marts vai jaunmodīgie svētki — Valentīna diena. Konservatīvākie un Latvijas valstij ne pārāk lojālie vēl līdz pat šai baltai dienai atzīst tikai marta astoto dienu kā brīdi, kad kādam drīkst pasniegt tulpes. Protams, par sirsniņām Klāras Cetkinas iedibinātajā svinamajā dienā nav runas. Un galu galā nav arī runas šai prātojumā par nelojālajiem, bet gan par Valentīna dienu kā par svinamparādību.

Bet svinamparādībām ir viena visnotaļ patstāvīga īpašība — komercializēties. Tur nu neko nevar darīt — ja ir sirsniņu un tamlīdzīgu blēņu pircēji, pārdevēji ilgi nav jāmeklē. Un lai arī tā būtu!

Ziema šajos un arī ne pārāk lielās Eiropas platuma grādos ir samērā garš un padrūms laika posms. Kaut kā tas ir jāīsina. Kas tad no bērnības neatceras, ka dzīve kļūst vieglāka, ja iemanās dzīvot no svētkiem līdz svētkiem! No dzimšanas dienas līdz vārda dienai, no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām utt. Ar ko tad tie pieaugušie īpaši atšķiras no bērniem? Tāpat gribas papriecāties. Eiropas kultūras tradīcijās februāra karnevāli ieņēma un ieņem visnotaļ būtisku vietu. Mūsdienu Latvijas svētku tradīcijās diemžēl februāra karnevāli kā visas tautas svinamparādība gluži vienkārši nav. Tāpēc tautas naivākā daļa (labā nozīmē) ar milzu entuziasmu metas svinēt, priecāties un apdāvināties. Līdz ar to aizpildot ziemas vidu vēl ar kādu prieciņu.

Kā mēs izskatāmies uz pasaules fona, svinot Valentīna dienu? Ne labāk un ne sliktāk. Nu labi, globalizācija dara savu un mūsu lielveikalos var nopirkt tieši tādus pašus sarkanus sirsniņspilvenus kā Vācijā, Zviedrijā un pie kaimiņiem Igaunijā vai Lietuvā. Bet vai tāpēc dusmīgi jāizsit lielveikala logs? Riebjas spilventiņi? Var taču izdomāt ko citu pasniedzamu mīļotam cilvēkam. Nav mīļotā cilvēka? Bet tad jau Valentīna diena nav vainīga!

Atgriežoties pie manu meitu skolas gadiem. Tad veikalā pirktie nieki gluži vienkārši nebija dabūjami, līdz ar to tālāk dāvināmi. Galvenais pasākums bija VISU MĪLĒTĀJU DIENAS VĒSTULES rakstīšana. Atceros, kā meitenēm mirdzēja acis tai laikā, kad tika sacerētas vēstules un cik labiņas viņas bija atšķirībā no pusaudžu parastās spurainās uzvedības. Pati arī pamēģināju rakstīt vēstuli savam Valentīnam. Ziniet, darbojās kā laimes eliksīrs! Tiklīdz sāc atcerēties visu labo, tā izčākst sīkie aizvainojumi.

Vairāk nekā par desmit gadiem sakrājušies vērojumi par Visu mīlētāju dienu. Nemainīgs paliek viens — par to priecājas vai visas meitenes. Savukārt tie puiši, kam vai nu nav meitenes, vai ar tām sliktas attiecības, dusmojas un apgalvo: kam tāda vajadzīga? Tie vīriešu kārtas pārstāvji, kam attiecības veidojas jauki, neizrāda neapmierinātības pazīmes, bet tieši otrādi — gudro, ko īpašu savai sirdspuķītei sagādāt. Secinājumus varat izdarīt paši.

Vajag vai nevajag Valentīna dienu? Es domāju — vajag! Ziema ir tik gara un tik auksta, ka vēl kādi sirsniņu sildoši svētki nemaz nenāk par skādi. Un kāda starpība, vai tos svētkus izgudrojuši mūsu senči vai kādas citas tautas senči.

Man, piemēram, patīk vērot savu mīļoto vīrieti, kas ar noslēpumainu sejas izteiksmi pūlas nobēdzināt no manām acīm iepriekš sarūpēto Valentīna dienas dāvanu. Un es galīgi nepretojos tām patīkamajām rūpēm izdomāt, kādu dāvanu sameklēt viņam. Tāpat ne mazumu patīkamu brīžu sagādā vēstules rakstīšana. Šī rosīšanās, lai cik tiem, kas nepiedalās, liktos banāla, vairo mūsu labās domās. Bet ar labām domām sākas lielas lietas, lielas jūtas un liela Laime! Vai nu velti Valentīna diena izgudrota?