/nginx/o/2018/07/12/8747831t1h2446.jpg)
Vigo Roga (12. XI. 1967 – 10. V. 2005)
Šie divi gadskaitļi, kopā sarakstīti, aiz aktiera Vigo Rogas vārda ilgi šķitīs kas neīsts. Un paliks, ko domāt, vai trauslāka par teātra mākslas nepiefiksējamo un nesaglabājamo dabu nav pati cilvēka dzīve, kurā paliek tik daudz neatminēta un neieraudzīta.
Talantīgs cilvēks, kurš nesagatavots ieradās, lai iestātos aktieros, un palika tajos, saka Māra Ķimele. Vigo bija no lieliskajiem Daugavpils aktieriem, kas, Rīgā nokļuvis, spēlēja Jaunajā Rīgas teātrī. Visu viņa tēlu galvenā līnija bija dabiskums, kuru viņš meklēja katrā lomā, lai adekvāti varētu tajā eksistēt. Tāpēc tēli bija tik personiski traģikomiski, kuros viņa ārējais veidols reizēm kontrastēja ar iekšējo.
Un tapa Rogožins Idiotā, Dūdars Skroderdienās Silmačos, Viktors Rubenss Vilkumuižas jaunkundzēs, tiesnesis Ļapkins-Tjapkins Revidentā un citi. Pēdējā viņa ārēji nelielā, bet izrādē ļoti nozīmīgā loma bija Boļšincovs Mēnesī uz laukiem, un vizuāli ilgi nedzisīs viņa apjukušais, sen par mazu kļuvušajos svārkos sagumušais stāvs, kurš, atpletis rokas kā spārnus, lido nopakaļ iecerētās Veročkas rokai.
Mēģinājumu stadijā palika Čebutikins Trīs māsās. Vēl Vigo Roga palika iefilmēts topošās filmas Rīgas sargi Ulmaņa lomā, tā Kārļa Ulmaņa, kas kopā ar citiem trakajiem kļuva par Rīgas un valsts sargu 1919. gadā. Jauns latvietis, kas zemnieciskā lādzīgumā un tiešumā bija drosmīgs pieņemt lēmumus.
Vigo pedagoģe un pirmā režisore Anna Eižvertiņa teic, ka nekad neaizmirsīs to skatu, kā kursabiedri gāja aizkulisēs skatīties ainas no Vigo tēlotā Perikla: «Sajūta, ka viņa radošais potenciāls līdz galam netika izmantots. Vigo varēja izdarīt visu. Kā cilvēks viņš bija ļoti intraverts, un nebrīnos, ka sirds to neizturēja.»
Režisore Māra Ķimele, kas ar Vigo strādāja pēdējās izrādēs, domā: «Bija sajūta, ka Vigim grūti dzīvot. Viņš netika galā ar kaut ko sāpīgu, bija neapmierināts ar sevi, un tas viņu ārdīja. Ja mēs būtu spējuši pierādīt, cik ļoti viņu mīl publika un mēs paši, tas palīdzētu.
Vigis bija burvīga, neatkārtojama personība, un ļoti labvēlīgs pret cilvēkiem. Viņam piemita pozitīvais šarms. Viņš ir tā baltā ēna, ko atstēj gaiši cilvēki. šī ziņa ir spējš sitiens mums visiem. Acu priekšā man ilgi paliks viņa Tēvs no Viestura Kairiša filmas pa ceļam aizejot...
Viņa Čebutikins Trīs māsās, ko mēs mēģinājām, solījās būt izcila loma viņa biogrāfijā. Un man patiesi sāp, ka mēs to nekad neredzēsim.»
«Vigis bija ļoti kautrīgs, sirsnīgs un jauks. Bet viņš bija nolēmis savu dzīvi dzīvot pats un ne ar vienu tajā un tās problēmās nedalīties. Esmu kopā ar viņu kopš 1990. gada, kad mēs bijām Daugavpils teātra aktieru kursos, bet vienalga man jāsaka, ka pilnīgi noteikti es viņu tā arī nepazīstu», stāsta JRT aktieris Vilis Daudziņš. «Bija tāda sajūta, ka viņš glabā kādu lielu noslēpumu, kuram nekad nevienu nelaida klāt.
Vija Artmane man reiz teica, ka viņas noslēpumi ir dārgi tikai viņai pašai, tie nevar būt dārgi citiem. Varbūt Vigim tāpat. Kad mēs mācījāmies un strādājām Daugavpilī, svinēšanās pie mums, jaunākā kursa, nāca Vigo, un viņam bija tāds slavens un nemainīgs teiciens, kad viņš ar savām lielajām plaukstām mūs visus apskāva: «Veči, kā es jūs visus mīlu».
Tā bija taisnība, jo viņa labsirdīgās acis nekad nemeloja. Mums pietrūks viņa milzīgās mīlestības. Tās bija daudz», atzīst Vilis Daudziņš.
Jaunajā Rīgas teātrī atceltas šīsnedēļas Mēnesis uz laukiem izrādes.
Atvadīšanās no Vigo Rogas Jaunajā Rīgas teātrī sestdien, 14. maijā no pulksten 13 līdz 14, bēres Jelgavas Bērzu kapos pulksten 16.