Labrītiņ, Inguci!
Kā tavs brašais bildinātājs? Vai nepārdomāji! Varbūt tomēr saņemsies un nobriedīsi attiecībām?
Īstenībā tā ir bezgala laba sajūta — MĒS sajūta. Tev vairs nav jāapvainojas uz visu pasauli, ka esi viena. Tu jūti to otru cilvēku kā MĒS daļu. Pats aizraujošākais ir tas, ka tu arī esi iekš tā MĒS!
Zini, Ingu, es pēdējā laikā jutos dikti viena. Ķepurojos, spirinājos, dusmojos, izdomāju pati sev visādas problēmas. Turklāt pati vien biju vainīga pie tā. Pati sev piespriedu sodu — būt vienai un cīnīties ar dzīves grūtībām.
Vakar ar nodurtu galvu bridu no darba mājās. Krustojumā apstājos pie sarkanās gaismas, pacēlu galvu un ieraudzīju reklāmas stendā lieliem sarkaniem burtiem uzrakstītu MĒS… Tālāko nelasīju, bet aptvēru, ka pēdējā laikā es biju atmetusi jēdzienu MĒS un izvirzījusi priekšplānā ES un MAN. «Man nepievērš uzmanību!» Bet vai tad es pati pievērsu uzmanību vīram? «Es esmu nelaimīga!» Bet vai es pajautāju vīram, vai gadījuma viņš nejūtas nelaimīgs?
Manās smadzenēs drudžaini sāka strādāt kartotēka, piemērojot šiem trim burtiem atmiņas par izjūtām. Atradu!
Kā MĒS es ikreiz jutos, kad mums dzima bērni, kad pirkām dzīvokli un ievācāmies tajā, kad līdzīgi domājām… Vēl pavisam nesen es taču vēl jutu MĒS sajūtu! Kur tā pazuda? Ikdienā? Manā egoismā? Vīra egoismā? Mūsu abu sasodītajā egocentrismā?
Tad es pēkšņi aptvēru, ka esmu palaidusies slinkumā. Es vairs nevingrinos MĒS sajūtā. Es egoistiski visu laiku brēcu ES. Domāju tikai, sākot ar ES un MAN. Kāds brīnums, ka vīrs noslēdzās? Es taču tik sen neesmu viņam jautājusi: kā tu jūties, ko domā, vai tev ir pa īstam labi?
Dragāju cauri dzīvei savā lokomotīvē, ik pa laikam izlecot no tās un mēģinot to stumt, lai ripo ātrāk. Dusmojos uz vīru, ka nepalīdz stumt. Vēl vairāk dusmojos uz viņu, kad viņš saka, ka tā lokomotīve ripos pati. Nav jāstumj! Neviens nav vainīgs, ka es jūtos nelaimīga. Neviens, izņemot mani, nav vainīgs, ka es pazaudēju MĒS sajūtu.
Tas reklāmas stends lika man atcerēties MĒS sajūtu un ielaist atkal sevī!
Nesu to sajūtu uzmanīgi mājās, lai nepazūd pa ceļam. Mani pleci iztaisnojās, lūpu kaktiņi savilkās uz augšu. Mājās atnācu, smaidīdama no vienas auss līdz otrai. Bērni, mani ieraugot, tai vietā, lai kluptu virsū nosūdzot vienam otru, pēkšņi tādi rāmi palika. Vīrs neizdzirdējis ierasto kņadu, man pārnākot mājās, pat atrāvās no televizora un iznāca priekšnamā. Es apkritu viņam ap kaklu:
«Kā es priecājos tevi redzēt! Kā tev šodien gāja? Man tik daudz kas tev jāizstāsta!»
Šis no sākuma kā neticot piesardzīgi aplika man rokas apkārt, tad, sajutis manu prieku un vieglumu, sāka smaidīt. Arī viņā ielija mans prieks par atkal atrasto MĒS.
Inguci! Tādu paraugģimenīti, kāda bija mūsējā vakar vakarā, esmu redzējusi tikai filmās. Mēs visi kopīgi gatavojām vakariņas. Bērni kā pašu par sevi saprotamu galdu klāja viesistabā. Mēs jokojām un smējāmies. Saskandinājām kefīra glāzes, un es teicu tostu:
«Paldies, ka jūs visi esat tik jauki!»
Aija
P. S. Es laikam no jauna iemīlējos vīrā! Kas par seksu bija pagājušo nakti!