Atbrīvoties no mokošajiem hemoroīdiem (1)

«Daži slimo ilgstoši, jūt lielu diskomfortu, bet neiet pie ārsta. Reizēm cilvēki kautrējas, bet reizēm ir dzirdējuši nostāstus, ka proktoloģiskā ārstēšana ir ļoti sāpīga un arī pēc operācijas vēl ilgi jācieš lielas sāpes. Taču pastāv mūsdienīgas ārstēšanas metodes, kas ļauj atbrīvoties no hemoroīdiem bez lielām sāpēm, ārstējoties ambulatori, dienas stacionārā, un drīz vien atgriezties darbā,» saka Starptautiskā medicīnas centra «Uniklīnika» ķirurgs Igors Troickis.

Kas rada hemoroīdus

Hemoroīdi ir slimība, kam ir divi pamatcēloņi. Viens no tiem ir mehānisks — taisnās zarnas gļotāda tiek izstaipīta pārāk lielas fiziskas slodzes gadījumā, pēc regulāriem aizcietējumiem vai arī grūtniecības laikā. Otrs cēlonis ir iedzimts vēnu sieniņu vājums — šī problēma bieži tiek mantota no paaudzes paaudzē.

Hemoroidālie mezgli ir jebkuram veselam cilvēkam. Pastāv ārējie un iekšējie hemoroidālie mezgli. Par slimību ir runa tad, kad parādās sūdzības, kas saistītas ar iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem. Tā var būt asiņošana vai mezglu izkrišana pēc vēdera izejas vai fiziskas piepūles.

Hemoroīdu problēma aptuveni vienādi skar gan vīriešus, gan sievietes. Pavisam jauniem cilvēkiem hemoroīdi gadās reti, tie vairāk raksturīgi cilvēkiem aktīvajā, darbspējīgajā vecumā, aptuveni no 30 līdz 55 gadiem, taču mēdz būt arī izņēmumi.

Diagnostika

«Mēs nekad nenosakām diagnozi, tikai vienkārši apskatot pacientu. Ja ir runa par proktoloģiskām problēmām, tad mēs 99 procentiem pacientu ar sūdzībām par taisnās zarnas neizprotamiem izdalījumiem vai sāpēm veicam izmeklēšanu, ko sauc par rektoskopiju. Procedūras laikā taisnajā zarnā ievada speciālu optisko sistēmu, kas ļauj apskatīt taisnās zarnas gļotādu, lai varētu novērtēt iekšējo hemoroidālo mezglu stāvokli, to skaitu, konstatēt iekaisuma pazīmes utt. Bet pats galvenais — pirms mēs ķeramies pie hemoroīdu ārstēšanas, ir jāizslēdz citas daudz nopietnākas patoloģijas, tādas kā, teiksim, polipi, iekaisuma process taisnajā zarnā un, protams, taisnās zarnas vēzis,» stāsta I. Troickis.

«Diemžēl gadās arī tādi pacienti, kuri ar sūdzībām par asiņošanu sākumā ir devušies pie ģimenes ārsta vai ginekologa un tikuši ārstēti ar kaut kādām svecītēm, bet pēc tam izrādās, ka tas ir taisnās zarnas vēzis, turklāt jau ielaists.» Bet onkoloģiskās slimības, tai skaitā taisnās zarnas vēzi, ir svarīgi atklāt pēc iespējas agrīnākā stadijā, kad ir labākas ārstēšanas iespējas. Šajā gadījumā samērā efektīva ir kompleksa terapija, kas apvieno operāciju un ķīmijterapiju.

Ārstēšanas metodes

Laikus diagnosticētus hemoroīdus var ārstēt arī konservatīvi — ar medikamentiem. «Mēs, protams, cenšamies izmantot vismazāk traumatiskās iespējamās metodes. Ja pacients nāk pie ārsta, kad hemoroīdi ir pirmajā stadijā, vislabāk — tūlīt pēc tam, kad pirmoreiz parādās asiņošana, tad mēs nozīmējam viņam konservatīvu terapiju un aicinām uz atkārtotu pārbaudi pēc zināma laika, teiksim, pēc pusgada, lai novērtētu stāvokli,» skaidro I. Troickis.

«Otrajā stadijā, kad ir vērojama hemoroidālo mezglu izkrišana, bet nav lielu ārējo mezglu, mēs lietojam tā saucamo kompresijas metodi: uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem liek speciālus gumijas gredzenus, kuri nospiež asinsvadus. Rezultātā mezgli apmēram pēc 3–5 dienām atmirst un nokrīt. Metodes priekšrocība ir tā, ka procedūru var veikt ambulatoriski, pacientam nav jāuzturas slimnīcā un nav nepieciešama anestēzija. Protams, tā nav patīkama procedūra, tomēr nav arī sāpīga, un cilvēks jau nākamā dienā var iet uz darbu. Arī trešajā un ceturtajā slimības stadijā pastāv dažādas ārstēšanas iespējas. Var gan operēt, gan izmantot steplera hemoroīdekotomiju, kas ir samērā jauna terapijas metode: izgriež taisnās zarnas gļotādas fragmentu un uzliek vienreizējo šuvi. Priekšrocība ir tāda, ka pēc tam pacients jūt mazāk sāpju, jo iedarbība notiek virs hemoroidālajiem mezgliem, virs anodermas, kura ir ļoti jutīga.

Arī rehabilitācijas periods pēc šīs ārstēšanas ir īsāks. Pašlaik esam ieviesuši savā praksē vēl vienu samērā jaunu metodi, ko sauc par transanālo hemorīdu dearterizāciju (THD). Ar speciālu aparātu mēs nosakām hemoroidālās artērijas — pavisam tādas ir sešas, un visas tās cauršujam ar diegu, nosienam. Ārstēšana notiek dienas stacionārā, izmantojot anestēziju. Pacients tajā pašā vakarā var doties mājās un gandrīz nejūt nekādas sāpes pēc procedūras, bet nākamajā vai aiznākamajā dienā var iet strādāt.

Slimības stadijas

• pirmajā stadijā novērojama tikai asiņošana, piemēram, cilvēks atklāj asiņu pēdas uz tualetes papīra pēc vēdera izejas;
• otrajā stadijā iekšējie hemoroidālie mezgli pēc vēdera izejas parādās ārpusē, bet pēc laika paši ievelkas iekšā;
• trešajā stadijā hemoroidālie mezgli vairs neievelkas iekšā paši, bet tie ir mehāniski jāiebīda atpakaļ vai arī jālieto svecītes;
• ceturtajā stadijā hemoroidālie mezgli visu laiku atrodas ārpusē — to sauc par taisnās zarnas gļotādas prolapsu.

Der zināt

Par hemoroīdu ārstēšanu vispirms jākonsultējas ar ārstu, kaut vai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tie tiešām ir hemoroīdi, jo līdzīgus simptomus var izraisīt arī citi cēloņi, tai skaitā ļaundabīgi veidojumi taisnajā zarnā.

Pašārstēšanās ar bezrecepšu medikamentiem, uztura bagātinātājiem un citiem līdzekļiem, kurus cilvēks hemoroīdu ārstēšanai iegādājas pats pēc saviem ieskatiem, var nedot vēlamo rezultātu, jo bieži ir nepietiekama vai pilnīgi nepareiza.

Lai nodrošinātu hemoroīdu profilaksi, jārūpējas par regulāru un normālu vēdera izeju. Ir normāli, ja vēders iziet 1–2 reizes dienā vai vienu reizi divās dienās. Ja vēdera izeja ir biežāka vai retāka, kaut kas nav kārtībā. Jāizvairās no aizcietējumiem — vislabāk nevis ar medikamentu palīdzību, bet ar pietiekami kustīgu dzīvesveidu un pareizu uzturu.

Jārūpējas, lai uzturā netrūktu balastvielu, piemēram, jāiekļauj savā ēdienkartē kliju izstrādājumi, tāpat arī jāatceras uzņemt pietiekami daudz šķidruma.

Hemoroīdu profilaksei ļoti būtiska ir adekvāta fiziska slodze. Pārāk smags fizisks darbs veicina hemoroīdu veidošanos, taču kaitīgs ir arī sēdošs un mazkustīgs dzīvesveids, jo tad mazajā iegurnī veidojas asins sastrēgums.