Reiz kāds mācīts vīrs aizgāja tirgū un ieraudzīja kalpu, ko tirgus saucējs izkliedza pārdošanai. Un viņš to nopirka un aizveda uz savu māju, un sacīja savai sievai: «Ak, gādā par viņu, lai tam labi klājas!»
Ceturtais stāsts par vīriešu viltu. (Pasaka)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un tā nu kalps dzīvoja mācītā vīra mājā, te kādu dienu vīrs sacīja sievai: «Ej rīt dārzā pastaigāties un iepriecini savu prātu!» Un sieviete atbildēja: «Mīļu prātu!»
To dzirdējis, jaunais kalps visu nakti gādāja ēdienus un dzērienus, un viņš sataisīja augļus un saldas maizītes un tad aizsteidzās uz dārzu un ēdienus nolika koka pazarē, un otra koka pavēnī viņš nolika dzērienus. Un, kad pienāca rīts, mācītais vīrs lika kalpam pavadīt savu sievu un līdzi ņemt ēdienu, dzērienus un augļus.
Un tā nu mācītā vīra sieva uzkāpa zirgā, un kalps jāja viņai blakus, līdz viņi nonāca šajā dārzā. Un, kad nu viņi tur iegāja, te ieķērcās krauklis, un kalps atsaucās: «Tev taisnība, kraukli!» Un viņa kundze jautāja: «Vai tu saprati, ko krauklis ķērca?» — «Jā, ak, kundze,» viņš atbildēja, un kundze vaicāja: «Ko tad šis teica?» Un kalps sacīja: «Ak kundze, viņš saka, šā koka pazarē esot nolikti ēdieni, tādēļ nāciet un baudiet tos!» To dzirdējusi, viņa kundze teica: «Nu es redzu, tu proti putnu valodu.» Un kalps atbildēja: «Jā.»
Un tā nu jaunā kalpa kundze piegāja pie koka un ieraudzīja jaukus ēdienus, un, kad viņi paēda, te kundzei bija lieli brīnumi, ka viņas kalps prot putnu valodu. Un paēduši viņi staigāja dārzā, te pēkšņi ieķērcās krauklis, un kalps tam sacīja: «Tev taisnība, kraukli!»
Bet kundze jautāja: «Ko šis saka?» Un kalps atbildēja: «Ak kundze, viņš saka, šā koka pavēnī esot nolikta ūdens krūze un ūdens esot piesmaržots ar muskusu, un krūzei blakus esot nolikts vecs vīns.» Un tā nu, pie koka piegājusi, viņa visu to ieraudzīja, un lieli bija viņas brīnumi, un liels un varens viņai likās jaunais kalps.
Un viņi sēdēja un dzēra, un dzēruši pastaigājās dārzā, te pēkšņi ieķērcās krauklis, un kalps tam uzsauca: «Tev taisnība, kraukli!» Bet kundze jautāja: «Ko krauklis saka?» Un kalps atbildēja: «Viņš saka, te esot nolikti augļi un saldas maizītes.» Un viņi piegāja pie koka un visu to uzgāja, un, augļus un maizītes ēduši, viņi pastaigājās dārzā, te pēkšņi ieķērcās krauklis, un kalps paķēra akmeni un meta to putnam.
To redzējusi, kundze jautāja: «Kam tu viņu siti, un ko viņš teica?» Un kalps atbildēja: «Ak kundze, viņš saka vārdus, ko nedrīkstu tev sacīt.» Bet kundze viņam teica: «Saki vien un nekaunies, jo neviens mūs netraucē!» Un kalps atsaucās: «Nē, es nevaru!» Te nu kundze neatlaidās un viņam uzsauca: «Tev jāsaka!»
Un tad viņš sacīja: «Krauklis saka, lai savai kundzei es darot to, ko darot viņas vīrs.» To dzirdējusi, kundze sāka tik jautri smieties, ka pakrita augšpēdu, un viņa iesaucas: «Tas jau nav grūti, un vai es tev to liedzu!»
Tad nu mācītā vīra sieva piegāja pie koka un pavēnī izklāja zīda paklāju, un sauca jauno kalpu. Un, kad viņi sāka kaitēties un mīlināties, te kalpam aiz muguras parādījās viņa kungs, un tas viņu piesauca un jautāja: «Saki, puika, — kas tavai kundzei kaiš un ko viņa te guļ un raud?» Un kalps atbildēja: «Ak kungs, viņa nokrita no koka un nomira, un viņu atkal tev atdeva Allahs augstais — lai slava viņa godībai! Un tā nu viņa atlaidās brīdi atpūsties.»
Un, kad nu skaistule ieraudzīja savu vīru, viņa piecēlās un izlikās slima, un, gauzdamās par niknām sāpēm, vaimanāja: «Ak, mana mugura! Ak, mani sāni! Ak, nāciet, mani mīļie, es neesmu vairs dzīvotāja!»
Un samulsa prāti viņas vīram, un pasauca viņš kalpu un sacīja tam: «Atved savas kundzes zirgu un sēdini viņu seglos!» Un, kad nu viņa iekāpa seglos, vīrs viņai turēja vienu kāju un kalps turēja otru, un lielās skumjās vīrs iesaucās: «Lai Allahs augstais tevi dziedina un svētī!»