Cars Romanovs bija marionete mātes rokās

Bīstamā bajāra dēls

Boriss Godunovs, uzskatīdams, ka viņa cariskajai dinastijai draud briesmas, kamēr valstī eksistē galvenie politiskie pretinieki bajāri Romanovi, centīgi ķērās pie šo augstmaņu vajāšanas. Tika safabricēta lieta, ka Ņikitas Romanoviča, kas Ivana Bargā valdīšanas laikā bija ietekmīgs bajārs, dēli ir saistīti ar atentāta mēģinājumu pret caru, un visus piecus brāļus izsūtīja uz dažādām vietām plašajā Krievzemē. Visbīstamākais Godunovam šķita Fjodors Ņikitičs — viņam atņēma bajāra titulu un visus īpašumus, bet pašu ieslodzīja klosterī. Fjodora sievu Kseniju Šestovu pārkristīja par Martu un aizsūtīja uz sieviešu klosteri dziļi Sibīrijā, bet bērnus — četrgadīgo Mihailu un viņa māsu Tatjanu — kopā ar tanti kņazieni Martu Čerkasku izsūtīja uz Belozeru. Visai drīz gan Godunovs apžēlojās par Fjodora bērniem un atļāva mūķenei Martai pamest klosteri un kopā ar bērniem apmesties uz dzīvi vienā no viņas vīram konfiscētajiem īpašumiem. Ksenija sajūsmā uzņēma valdnieka labvēlību un, atguvusi bērnus, turpmāk no tiem nešķīrās, pati tos audzināja un skoloja. Pēc neilga laika viņa ar bērniem pārcēlās uz dzīvi dzimtīpašumā, ko bija saņēmusi pūrā no tēva Ivana Šestova, bagāta Kostromas muižnieka.

Liels bija šis dzimtīpašums — to veidoja Domņinas ciems ar baznīcu un 32 sādžām, kā arī 15 mazāki ciemati. Brīnumainā kārtā Godunovs nebija atņēmis Martai šo iespaidīgo īpašumu. Kad Boriss Godunovs beidza valdīt, Fjodors Ņikitičs atgriezās no izsūtījuma un kļuva par Rostovas metropolītu Filaretu.

Neklātienē izvēlēts par caru

Pēc Borisa Godunova un viņa dēla — troņmantnieka Fjodora — nāves Zviedrija un Polija izmantoja izdevību, lai atgūtu krievu pilsētas, kuras Godunova valdīšanas laikā bija zaudējušas. Iekarotāji postīja Krievzemi, līdz tauta sacēlās. Cīņa pret okupantiem bija tik saliedēta, ka pēc nepilna gada poļu karaspēks un vietvalži pameta Krievzemes pilsētas un atgriezās Polijā.

Nu varēja izraudzīties jaunu caru. Uz troni pretendēja arī neseno kaklakungu poļu karaļa dēls Vladislavs, Zviedrijas princis Kārlis Filips un citi augstdzimuši ārvalstnieki. Bet krievu bajāri nolēma dot priekšroku tautietim. Lemttiesīgie augstmaņi pa visu Krievzemi izsūtīja vēstules ar aicinājumu pieteikties vīriešus uz Krievzemes valdnieka amatu. Tad kāds muižnieks nodeva tiem vēstuli, kurā bija rakstīts, ka vistuvākās radniecīgās attiecībās ar iepriek-šējiem cariem ir Mihails Romanovs. Tā gan bija attāla radniecība — Mihails bija Ivana Bargā pirmās sievas Anastasijas māsas mazdēls —, un sākumā daudzi bajāri iebilda pret viņa kronēšanu, tomēr 1613. gada 21. februārī, troņa pretendentam klāt neesot, viņš tika pasludināts par caru.

14. martā Maskavas vietvalži ieradās klosterī (Mihails tur kopā ar māti dzīvoja kopš 1612. gada) pie Romanova, lai paziņotu, ka viņš ievēlēts par caru. Liels bija ziņotāju pārsteigums, kad Mihails un viņa māte atteicās no šā godpilnā amata. Māte aizbildinājās, ka dēls ir pārāk jauns, lai ieņemtu tik augstu amatu, savukārt septiņpadsmitgadīgais Mihails nebilda ne vārda, vien piekrītoši māja ar galvu visam, ko teica mamma. Tikai pēc desmit dienām ietiepīgā Ksenija piekrita, ka dēls kļūst par Krievzemes valdnieku. Svētās Dievmātes svētbildes priekšā viņš deva zvērestu, bet māte svētīja jauno caru.

Zemnieks izglābj caru

Polijas karalis uzskatīja, ka tieši Vladislavs, karaļa Sigismunda dēls, ir vienīgais pilntiesīgais Krievijas cars. Uzzinājis, ka par caru kļuvis Romanovs, viņš sūtīja nelielu poļu un lietuviešu vienību uz klosteri, kur dzīvoja Mihails, lai viņu nogalinātu, taču tie, nezinādami īsti ceļu, aizmaldījās. Notvēruši vietējo zemnieku Ivanu Susaņinu un iedevuši tam nedaudz naudas, sazvērnieki pierunāja viņu aizvest uz klosteri. Zemnieks piekrita, taču... nevis devās uz klosteri, bet ieveda poļus purvā. Kad tie attapās, ka ievilināti lamatās, viņi Susaņinu sacirta gabalos, taču arī paši gāja bojā, nespēdami atrast izeju no dūksnāja. Tā parasts krievu zemnieks izglāba no nāves jauno Krievzemes caru. Tiesa gan, Polijas princis Vladislavs neatzina Mihaila Romanova varu un visu mūžu sevi dēvēja par Krievzemes karali.

2. maijā Mihails Romanovs ieradās Maskavā un pilsētas iedzīvotāji beidzot ieraudzīja savu valdnieku. 11. jūlijā Mihailu Romanovu kronēja. Valsts kase bija tukša, tautā valdīja izmisums un apātija, gados jaunais valdnieks bija nepieredzējis un mīkstsirdīgs, un viņam blakus nebija neviena pieredzējuša un stipra cilvēka, kas varētu palīdzēt sakārtot valsti, tomēr Mihails Romanovs noturējās tronī. Mihailu vadīja māte — bez viņas ziņas nekas nenotika ne valsts, ne cara privātajā dzīvē.

Mīlestība no pirmā skatiena

Reiz jaunais cars bija nolēmis ar draugiem doties piekūnu medībās, kad pēkšņi viņa istabā pa slepeno eju ienāca mātes tuvākā draudzene mūķene Evnikija Saltikova un paziņoja, ka klosterī tiek rīkota ģimenes sapulce. Mihails bija izmisumā — jau trīs gadus viņš skaitījās Krievzemes valdnieks, bet tik un tā visu noteica māte —, tomēr pakļāvās mātei un atcēla medības.

Vakarā mazajā sapulcē Ksenija paziņoja, ka saņēmusi ziņu no Filareta — viņš tik drīz no gūsta (poļi viņu sagūstīja 1610. gadā) neatgriezīšoties, un ieminējās, ka caram laiks precībām. Mihails pārsteigumā gandrīz aizrijās, taču neko neizrādīja, jo negribēja apbēdināt māti un saprata, ka viņš ir pēdējais, kuram šī ziņa ir jaunums.

Drīzumā tika izsludināts cara līgavu konkurss, un uz Maskavu no malu malām brauca pretendentes — bagātas un nabagas, augstdzimušas dāmas un dzimt-ļaužu meitas. No Kolomnas ieradās arī ne pārāk turīgo bajāru Hlopovu ģimene ar meitu Mašu — atbrauca bez īpašām cerībām, drīzāk paciemoties pie Maskavas vecmammas un pie viena arī piedalīties konkursā. Jaunkundžu atrādīšanās dienā Mihailam Romanovam bija slikts garastāvoklis, un zālē, kurā sapulcējās vairāki desmiti meiteņu, viņš iegāja drūms. Pārlaida pretendentēm skarbu skatu un... pēkšņi ieraudzīja jaunkundzi sārtiem vaigiem, lielām zilām acīm un bizi līdz viduklim. Marija Hlopova ne ar ko īpaši neizcēlās starp pārējām, bet Mihaila sirds ietrīsējās, viņu uzlūkojot. Tā ir īstā, viņš nodomāja un paziņoja, ka Marija būs nākamā Krievzemes cariene.

Mihails bija iemīlējies un nolēma rīkoties, kā jau caram pieklājas, neklausot māti un citus padomdevējus. Viņš norīkoja, lai Mariju līdz kāzām izmitina valdnieka pils sieviešu korpusā un izturas pret viņu kā pret carieni; visā valstī tika izsludināts, ka ikvienā dievnamā jāaizlūdz par nākamās valdnieces veselību, bet dzimtcilvēkiem jāskūpsta krusts, zvērot uzticību viņai. Savukārt Marijas tēvu un tēvoci Mihails lika atvest uz Maskavu un godāt kā cara radiniekus.

Beidzot Mihailam Romanovam bija sākusies patstāvīga dzīve. Viņš satuvinājās ar vienkāršajiem un prātīgajiem Hlopoviem, iekļāva jaunos radus savā svītā un cariskajā padomē, konsultējās ar tiem par dažādiem jautājumiem.

Māte indē vedeklu

Mihaila patstāvība ļoti nepatika cara tuvākajiem galminiekiem brāļiem Saltikoviem, kuri bija pieraduši regulēt Romanovu, tā gūstot sev labumu. Nu viņi bija atstumti otrajā plānā. Saltikovi nolēma atbrīvoties no cara līgavas un viņas radiem. Zinādami, ka ar Mihaila izredzēto nav apmierināta arī viņa māte, brāļi nolēma to izmantot... Vienīgi paši jaunieši mīlestības skurbumā un drīzās laulību ceremonijas gaidās neko nenojauta.

Kādu dienu Marijai sākās neciešamas vēdergraizes, un visu, ko ieēda, viņa uzreiz izvēma. Nedēļas laikā Marija ļoti novārga. Viņas radinieki pārbijušies turēja pēkšņo kaiti stingrā slepenībā. Mihailu pārņēma uztraukums, jo līgava vairākas dienas nebija iznākusi no savas istabas un arī caru nelaida pie tās, par iemeslu minot meitenes nogurumu. Viņš lūdza Saltikovus uzzināt, vai iemesls Marijas īpatnējai uzvedībai nav veselības problēmas. «Labvēlīgie» Saltikovi «visu uzzināja», un cars norīkoja labāko galma ārstu Valentīnu izmeklēt slimnieci. Ārsts pēc tam apgalvoja, ka nekas briesmīgs nav noticis un, ja meitene regulāri dzers ieteiktās zāles, nedēļas laikā slimība atkāpsies. Mihailu ārsta ziņa ļoti iepriecināja, un viņš lūdza brāļus Saltikovus parūpēties par nākamo carieni. Taču aprūpētāji pat nesteidzās ārstēt Mašu, zāles iedeva tikai divreiz — un sirdzējas veselība atkal pasliktinājās. Redzēdams, ka zāles Mašai nepalīdz, cars sasauca ārstu konsīliju, taču kārtējo reizi iejaucās Saltikovi un iegalvoja Hlopoviem, ka viņiem ir pieejamas brīnumzāles — šņabja uzlējums. Bet galmā sāka baumot, ka cara līgava ir noburta. Pirms katras ēdienreizes Marijai deva dzert svētītu ūdeni, mūķenes nepārtraukti lūdza par viņu Dievu un skaitīja psalmus, bet zem meitenes spilvena turēja svētītu akmeni, kas iedarbojoties kā pretinde.

Tikmēr sazvērestības rīkotāji caram Mihailam Romanovam un bajāru sapulcei paziņoja, ka Marija ir slima ar ļoti retu, turklāt neārstējamu kaiti un ka jaunavas dienas ir skaitītas. Un bajāri nolēma Mariju izsūtīt no Maskavas uz attālo Toboļsku. Mihails bija tik ļoti satriekts par Marijas drīzo nāvi, ka pat neiebilda, kad viņu nelaiž pie tās atvadīties. Būdama tālu prom no Romanoviem, meitene ātri vien izveseļojās, taču viņai bija liegts izbraukt no Toboļskas. Savukārt Kremlī dzīve iegāja vecajās sliedēs —valsti pārvaldīja cara māte, bet Mihails, bēdu sagrauzts, sēdēja savos apartamentos.

Carienes mīklainā nāve

1619. gadā, kad no poļu gūsta dzimtenē pārradās cara tēvs patriarhs Filarets, ne tikai Kremlī, bet visā Krievzemē valdīja līksmība un prieks. Atdzīvojās arī Mihails, jo pēc notikuma ar Mariju Hlopovu viņš baidījās gan no Saltikoviem, gan no mātes. Viņa vienīgā cerība bija tēva atbalsts. No šā brīža Krievzemē bija divi valdnieki — tēvs un dēls Romanovi.

Filarets bija gudrs vīrs un, pārņēmis valsts pārvaldi savās rokās, ķērās pie Krievzemes dzīves sakārtošanas. Pārmaiņas skāra arī galmu, jo cara tēvs bija nolēmis nostiprināt Romanovu varu, un līdz šim tik ietekmīgie Saltikovi tika pastumti malā. Un, tā kā Mihails bija sasniedzis vecumu, kad jādomā par savu ģimeni, tēvs ierosināja dēlam ņemt par sievu poļu princesi. Bet Mihails joprojām mīlēja Mariju. Izstāstījis tēvam rūgto pieredzi ar precībām, viņš paziņoja, ka nedomā saistīt savu dzīvi ar citu sievieti. Pārsteigts par dzirdēto, Filarets lika rūpīgi izmeklēt Marijas slimības lietu.

Pēc visu sazvērestībā iesaistīto personu nopratināšanas un patiesības noskaidrošanas brāļiem Saltikoviem tika konfiscēta manta un paši izsūtīti uz Sibīriju. Mihails atguva dzīvesprieku — nu viņš varēja sūtīt pie Marijas ziņnešus un ilgi gaidītās laulības varēja notikt. Taču viņa prieks ilga tikai dažas stundas — vakarā pie Mihaila ienāca māte un aizkapa balsī paziņoja, ka tikai pār viņas līķi Marija Hlopova ienāks Kremlī un, ja šīs laulības tomēr notiks, cars Romanovs būs nolādēts debesīs un uz zemes. Pateikusi šos vārdus, Ksenija kā rēgs izgaisa tumsā. Mihails labi saprata: nav lemts viņam ar Mariju būt kopā, un uzaicinājuma vietā aizsūtīja meitenei atteikumu, bet pats atkal ieslīga dziļā depresijā.

1624. gadā māte piespieda dēlu apprecēties ar bagātā kņaza Vladimira Dolgorukova meitu Mariju, taču jau nākamajā dienā pēc laulībām jaunā cariene sasirga, pēc dažām dienām ieslīga komā un, nenākusi pie samaņas, pēc dažiem mēnešiem nomira. Tautā baumoja, ka jaunā cariene nozāļota, citi teica, ka tas ir Dieva sods par nodarījumiem Hlopovu dzimtai. Lai vai kā, bet cars Mihails, piedzīvojis kārtējo nelaimi, noslēdzās sevī un varas grožus valstī pilnībā pārņēma Filarets.

Pēc diviem gadiem patriarhs pats sameklēja dēlam sievu — dzimta taču jāturpina. Tā bija necila muižnieka meita Jevdokija Strešņeva. Drošības nolūkos tikai trīs dienas pirms greznajām, taču ne īpaši jautrajām kāzām Jevdokiju ieveda cara līgavai paredzētajā Kremļa torņistabā. Jevdokija izdzīvoja un dāvāja Mihailam desmit bērnus, no kuriem tikai četri pārdzīvoja tēvu. Pēc Mihaila nāves tronī kāpa viņa dēls Aleksejs — nākamā Pētera I tēvs.

Neraugoties uz nelaimēm ģimenē, Romanovu dinastija valdīja nākamos 300 gadus.