Svētdiena, kā ierasts, mums ir pasaku stāstāmais laiks. Apsēdies ērti, paņem kādu ābolu, ēd un lasi, lasi...
Sultāna meita — feministe. (Pasaka)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Reiz bija kāda jaunava, un bija tā sultāna meita, un viņas laikā nebija tai līdzīgas ne daiļumā, no jaukumā, ne auguma smuidrumā, ne dārgakmeņu spožumā, un nevienai nebija spēka vīriešiem laupīt pratu tā, kā laupīja viņa.
Un viņa pati sacīja: «Nav man līdzīgas manā laikā!» Un sultānu dēli steidzās viņu bildināt, bet viņa tos negribēja, un ad Datma bija jaunavas vārds.
Un jaunava sacīja: «Mani apprecēs tikai tas, kas mani uzveiks sīvā kaujā, un, kas mani uzvarēs, pie tā es iešu ar līksmu sirdi! Bet, ja es uzvarēšu viņu, tad ņemšu viņa zirgu un ieroci, un bruņu ģērbu un rakstīšu viņa pierē: «To esmu atlaidusi.»
Un sultāna dēli pie viņas nāca no malu malām, no tālām un tuvām zemēm, bet visus viņa uzveica un meta kaunā, un visiem atņēma ieročus un pierē iededzināja kauna zīmi.
Te nu par viņu izdzirdēja kāds persiešu sultāna dēls, vārdā Bachrams, un, tālu ceļu veicis, viņš nonāca pie daiļās sultāna meitas. Un līdzi viņš atveda naudu un zirgus, un ļaudis, un retākos dārgumus no sultāna mantu krātuvēm. Un nonācis tas viņas tēvam aizsūtīja krāšņu balvu, un sultāns viņam bija laipns un žēlīgs un cēla viņu lielā godā. Un tad nu sultāna dēls pie viņa sūtīja savus vezirus, un tie ziņoja, ka viņu kungs un valdnieks grib precēt viņa meitu. Un viņas meitu tēvs sūtīja ziņu sultāna dēlam un sacīja: «Ak mans bērns, man nav varas par savu ad Datmu, jo raugi: viņa zvērējusi iet tikai pie tā, kas viņu uzveiks kaujas lauka.» Un sultāna dēls viņam atbildēja: «Es atbraucu no savas pilsētas, to zinādams!» Te nu sultāns sacīja: «Tad rīt tev jādodas ar viņu kaujā.»
Un, kad pienāca rītdiena, sultāns lika meitu aicināt savā pilī. Un, dzirdējusi tēva vārdus, viņa saposās uz kauju un apģērba bruņu drēbes, un izjāja kaujas laukā, un cīņas priekā iedegās sultāna dēla dvēsele. To dzirdējuši, no malu malām sanāca ļaudis, un ad Datma izjāja apjozta un aizplīvurota, un sultāna dēls viņai pretim devās stiprās bruņās, un viņa rokās zibēja spoži ieroči. Un tā nu viņi izauļoja viens otram pretim, un ilgi viņi drasēja un kāvās, un sultāna meita redzēja sava pretinieka varonību un drosmi, ko citi nebija tai rādījuši, Un viņa baiļojās, ka sultāna dēls viņu apkaunos visu laužu priekšā, un viņa zināja, ka tas viņu uzveiks, un raugi: viņai prātā iešāvās viltība pret sultāna dēlu. Te pēkšņi viņa atsedza savu seju, un tā staroja spožāka par mēnesi, un, viņu uzlūkojis, sultāna dēls apmulsa, un viņa spēki sagura, un izgaisa viņa drosme.
To redzēdama, sultāna meita drāzās viņam pretim un notrieca viņu no segliem. Un sultāna dēls nu bija līdzīgs zvirbulim ērgļa nagos, un viņas vaigs tam apstulboja prātu, un viņš nesaprata, kas to piemeklējis. Un tā nu jaunava paņēma viņa zirgu un ieročus, un drēbes, un viņa pierē ierakstīja savu zīmi un atlaida to. Un, kad sultāna dēls bija atžilbis, viņš vairākas dienas ne ēda, ne dzēra, un skumjas laupīja viņa miegu, un sirdī iekvēlojās mīlestība pret sultāna meitu.
Un tā nu sultāna dēls sūtīja vergus pie sava tēva un rakstīja viņam vēstuli, ka nevar doties atpakaļ uz savu zemi, līdz panācis būs, kas viņam vajadzīgs, jo citādi viņam jāmirst. Un, kad vēstuli izlasīja viņa tēvs, tas noskuma lielās skumjās un gribēja dēlam palīgā sūtīt savus karavīrus, bet veziri viņu pierunāja, lai esot pacietīgs.
Un tā nu sultāna dēls savu mērķi gribēja sasniegt ar viltu. Viņš pārģērbās par vārgu sirmgalvi un iegāja sultāna meitas dārzā, un satika tur dārznieku un teica tam: «Es esmu svešinieks no tālām zemēm un jau kopš jaunības protu zemi kopt un sargāt stādus un puķes, un cits neviens to neprot.» Un, viņa vārdus dzirdējis, dārznieks ielīksmojās un ieveda viņu dārzā, un saviem ļaudīm viņš lika rūpēties un gādāt par svešo sirmgalvi. Un tā nu sultāna dēls sāka audzēt kokus un gādāt par augļu svētību. Te kādu dienu dārzā ienāca vergi, un vergiem līdzi bija mūļi, apkrauti ar paklājiem un traukiem. Un, kad sultāna dēls tiem jautāja, ko šie te nākuši, viņš dzirdēja vergu atbildi: «Šai dārzā grib pastaigāties sultāna meita.»
To dzirdējis, sultāna dēls aizsteidzās un atnesa rotas un drēbes, kas viņam bija līdzi no savas, zemes, un viņš apsēdās un dažas rotas nolika savā priekšā, bet pats sāka trīcēt un raustīties, jo raugi: viņš izlikās vārgs.»
Kā persiešu sultāna dēls tomēr dabūja iecerēto par sievu, lasiet nākamsvētdien.