Miljonāra dzīve īstenībā un sapņos

FOTO: Lynchhummer.com

Par jaunbagātniekiem sacerēts tik daudz anekdošu, ka «RB» nolēma pati aizstaigāt pie viena no viņiem: latviešu puisis Aldis Ozols ir miljonārs, kurš dzīvo pašā Vecrīgas sirdī – dažu soļu attālumā no Doma laukuma.

Pārnācis no dienesta Sužos (1993), Aldis sāka strādāt par pārdevēju un veikala naktssargu… Gluži neticams «pelnrušķītes» stāsts, bet no tā vajadzētu secināt – nekādas bagātības viņš nav mantojis.

Aldis: «Es stostos un smaidu, jo man ir nepabeigta augstākā izglītība jurisprudencē. Bērnībā gribēju būt tālbraucējs, jo tad bija garantija, ka redzēšu pasauli. Nāku no kolhoza «Kopsolis» Valmieras rajonā, no turienes uz ārzemēm – nu nekādi… Tagad ārzemes mani īpaši nepārsteidz, drīzāk šeit ārzemnieki brīnās par mums – stāv pie dzeltenajiem «hammeriem» un bildējas.

Pēc iepazīšanās ar Valēriju džipā braucām pie dabas, ieslēdzām tālos uguņus un nesāmies pa jūru. Tur arī nakšņojām. Aizpagājušo ziemu nodzīvojām lielajā «hammerā» – iebraucām kāpās, ieslēdzām uguņus un skatījāmies uz jūru, tādas bija mūsu naktis. Kad nolaiž aizmugurējos sēdekļus, izveidojas plata gulta…»

Valērija: «Mēs iepazināmies Alda dzimšanas dienā, ko viņš svinēja naktsklubā «Dolls». Es tur strādāju par dejotāju.» Aldis piekrīt «RB» skatījumam – šī meitene ir eksotiska būtne!

Aldis: «Manā uztverē dzīvot nozīmē visu laiku baudīt dzīvi. Kad man ir tā saucamās problēmas, tās ir kā pipariņš dzīves garšai, jo – kas gan tās par problēmām, «rabočije momenti» (darba momenti – latv.)?! Tās vienkārši jāsakārto. Patiesībā nekādu problēmu nav. Protams, cilvēka dabā ir slinkot, bet es cenšos izlikties, ka man šāda īpašība nepiemīt. Un – sanāk! Piemēram, kad septiņos no rīta zvana modinātājs, man ir izvēle – būt dabiskam un gulēt tālāk vai par to nedomāt, celties, ģērbties. Dažreiz jau es sevi nemoku, ja četros rītā esmu iegājis gulēt – gan jau priekšnieks mani nelamās. Nu, es jau esmu pats sev priekšnieks. Un stingrs pret sevi.«

Kā Aldis tika pie pirmā miljona? «Tupo kupil i tupo prodal! (Stulbi nopirku un stulbi pārdevu! – krievu val.) Tas bija viens zemes gabals. Un nopelnīju vienu miljonu. Esmu veiksminieks. Taču šī veiksme ir laba rīcības plāna rezultāts. Veiksme pati par sevi naudu nenes, pašam ir jādarbojas. Ja cilvēks ir radoši domājošs, viņš var reāli pelnīt naudu. Vēl pirms pāris gadiem bija skaidrs – pērc vienalga kādu zemi, peļņa gada laikā garantēta. Šobrīd gan vairāk jāstrādā ar prātu.

Patiesībā mēs dzīvi svinam katru dienu. Arī darbs mums ir izklaide. Darām tikai to, ko gribam. Es katram iesaku par savu darbu izvēlēties vaļasprieku. Mans vaļasprieks ir nekustamie īpašumi, iepirkšanās un ceļojumi, kas obligāti tiek sasaistīti ar konkrētās valsts tirgus izpēti. Bet Dubajā (kur pāris bieži atpūšas – aut.) es neko nesākšu – ieguldītā nauda Latvijā aug ātrāk.»

Tagad, pēc nepilnu divu gadu kopdzīves, arī Valērija strādā Alda nekustamo īpašumu firmā «Zemes tirgus» par grāmatvedi un palīdz realizēt projektus. Valērija: «Man ir darbs, dēls (Ņikita, 4 gadi, Aldim ir divi bērni – Simona, 10 gadi un Hārdijs, 2 gadi – aut.) un sievietes pienākumi – labi izskatīties un kārtot dzīvokli. Nekas tā nenogurdina kā vienveidība, tāpēc daru dažādas lietas. Man noteikti ir jādarbojas. Aldis katru rītu atved man puķītes un kādu lietiņu.»

Vainīgais atzīstas: «Parasti tie bija karaliski pušķi, bet reiz man gadījās parastas kreimenītes – noliku tās uz galda, jo man patīk šo ziedu forma un smarža. Taču Valērija man pārmeta: «Kāpēc tu tās nevarēji uzdāvināt man, dažreiz gribas arī kaut ko vienkāršu.» Protams, nākamajā dienā bija «maijpuķītes studijā» – vesels spainis!

Kādi ir mūsu sapņi? Gribam uzaudzināt trīs dēlus. Vīrieša pienākums ir iestādīt koku, nosist čūsku, uzcelt māju un uzaudzināt dēlu.»

Valērija: «Taču viņš uzaudzinās nevis vienu, bet piecus dēlus un nopelnīs piecus miljonus.» Aldis: «Ko nozīmē piecus? Ņeskromņičaj (neesi pieticīga – latv.)! Re, tev no šitā vien (Aldim uz galda ir privātmāju apbūves plāns), neskaitot visu pārējo, ir piecītis. Es principā neapstāšos pie kaut kāda cipara. Naudas pelnīšana ir kā sports. Agrāk audzēju muskuļu masu, un tad arī nebija robežu – kādu svaru pacelt. Attīstība ir bezgalīgs process.»

Vai visu var nopirkt par naudu – «RB» interesē miljonāra prāts? «Nē, ir jomas, kurās nauda nedarbojas. Tikai es vēl neko neesmu nopircis bez naudas. Manam dēlam, piemēram, ir pilnīgi vienalga, cik man naudas, viņš mani mīl un es – viņu. Starp citu, arī Valēriju es mīlu ne jau naudas dēļ, tāpat kā, protams, viņa mani. Jo laime nav naudā, bet – lielā naudā.

Mēs obligāti pirksim skaistu, lielu zemes gabalu un celsim māju. Ir jābūt labam dzīvoklim pašā pilsētas centrā un lielai, skaistai mājai pie jūras.

Taču vienalga, cik daudz naudas tev arī būtu – ir jāpaliek cilvēkam. Ja tu zaudē cilvēcību, nav vairs nekāda prieka dzīvot. Man nebūtu interesanti kļūt par naudas zombiju.»

Uz augšu