“Četrkājaino draugu sargeņģeļi” - Priežu ģimene (41)

Danuta un Mārtiņš Priedes ar bērniem ir izveidojuši mājas zoodārzu un dzīvnieku patversmi savās mājās - Ķekavas novada "Mežavairogos". Visa viņu darbība pamatā balstās uz dzīvnieku mīlestību un milzīgu entuziasmu. Danutas un Mārtiņa zoodārzs darbojas jau vairākus gadus, un tajā par simbolisku samaksu ikviens var apskatīt trīs lāču meitenes, kuras no iemidzināšanas savulaik paglābuši zoodārza saimnieki, kā arī vilku, lapsas, murkšķus, mežacūkas un daudzus citus dzīvniekus. Lielākajai daļai dzīvnieku, kas nonākuši zoodārzā, nav bijis viegls liktenis, un tie pirms tam ir cietuši no cilvēku ļaunuma. 

Jūsu aprūpē ir mājas zoodārzs un patversme. Kā tas viss aizsākās, ka esat jau tik liela saime? Kuri bija jūsu pirmie aprūpējamie ģimenes mīluļi?

Danuta: Ar vīru iepazinos pirms 12 gadiem, togad mums arī uzradās pirmais mājdzīvnieks – taksis Ringo. Vēl pēc pusgada  mums piebiedrojās mežacūkas Roberts Rambāns (uz doto brīdi jau citos medību laukos)  un Paulīne. Tajā laikā dzīvojām Ķekavā pie Mārtiņa vecākiem - blīvi apdzīvotajā Odukalnā. Kaimiņiem nebija iebildumu, ka blakus mitinās mežarukši. Tomēr sapratām, ka dzīve savrupmāju rajonā mums ir par grūtu - noīrējām māju Daugmales pagastā, vecu lauku māju. Un palēnām sākām apaugt ar dzīvniekiem.

Pieņemt savā aprūpē mežacūkas laikam spēj vien cilvēki, kas dievina visu dzīvo... Kā saradāt ar rukšiem?

Robčiks ar Paulīni pie mums nonāca nejaušības pēc - avīzē izlasīju, ka Limbažu rajonā kādā saimniecībā no meža atnesti mežacūķi ir radījuši pēcnācējus - sazvanījāmies un braucām skatīties.

Kā smejamies, Paulīne ir vienīgā mežacūka pasaulē, kas ir braukusi baltam mersim pie stūres.

Maisā nebija piedabūjama sēdēt - visu ceļu nosēdēja Mārtiņam blakus, uzlikusi šņukuru uz pleca.  Mīlestība viņu starpā valda vēl šodien - kad Mārtiņš aplokā, tad Paulīne nāk klāt un mīļi urkšķina, lai pakasa vēderu. Kad sāk kasīt - tad krīt uz sāniem un izbauda to prieku. Paulīnei šobrīd ir 12 gadu - cūkai ļoti pieklājīgs vecums.

Kas šobrīd vēl pie jums mīt?

Atnāca no fermas izbēgusī polārlapsa Pollijs (arī jau citos medību laukos), aitas, kazas, truši, suņi, kaķi, pat stirnas cilvēki mums ir nesuši... Kad Daugmales mājā sāka kļūt par šauru - pārvācāmies uz Mežavairogiem, ceļa posmā starp Daugmali un Ķekavu izkopām purvainu pļavu, kur tagad ir mūsu mājas. Tagad mums jau ir reģistrēts zoodārzs, esam izauguši - pie mums dzīvo lāči, lapsas, vilks, mežacūkas, mājas cūkas, minicūkas, murkšķi, nūtrijas, seski, truši, putni, aitas, kazas. Varbūt vēl kāds piemirsts. Un jau gadu darbojas dzīvnieku patversme, varam uzņemt ap 10 kaķu - tas reizēs, kad izķeram klaiņojošos kaķus, būros tie atkopjas pēc sterilizācijas, ārstē ausis un acis un tad dodas uz ierastajām medību vietām.

Jūsu “Mežavairogi” kļuva zināmi pēc trīs pekaiņu nonākšanas pie jums. Pastāstiet, kā tas notika?

Tālajā 2004. gadā darbā pa radio izdzirdēju ziņu ka Kalvenē dzimušām lāču trīnītēm nav kur palikt... Zvanīju Mārtiņam, un nevarēja būt divu domu - mums jāpiesakās! Braucām uz Kalveni - runājām, mācījāmies, piedalījāmies konkursā un uzvarējām. Tad sākās trakākais laiks - strādājām diennaktīm (mums pieder neliels gaterītis), lai varētu nopelnīt naudiņu lāču mājai.

Tās taču ir milzu izmaksas!

Jā, kopējās izmaksas varēja būt ap 60 000 Ls. Tā mums bija milzīga nauda - es strādāju kādā celtniecības preču veikala birojā, Mārtiņš mājās - gaterī. Ceļot lāču māju, bija visādi trakumi - tas bija laiks kad ikviens sevi dēvēja par celtnieku. Rezultātā 2006. gada 22. jūnijā lācenes Laima, Dēkla un Māra atbrauca mājās.  Tā paša gada novembrī nāca pasaulē mūsu otrais bērns meitiņa Evija (dēlam Ralfam nu jau ir 14 gadu). Mārtiņš sāka strādāt vietējā benzīntankā par operatoru - darbs diennaktīm, lielais puika pēc skolas pabaro aitas, kazas, trušus, es ar Evuci ratos dodu visiem brokastis.

Bieži bija tā, ka kūtī baroju Eviju un blakus kaza Elfa un aita Grieta zīda savus mazuļus...

Kā viena liela ģimene! Vai visi ģimenes pārstāvji ir iesaistīti?

Saimniecībā strādājam mēs paši - es, Mārtiņš, dēls Ralfs, meita Evija jau sāk palīdzēt, apkopt kucēnus, trušus - to viņa māk. Pastarītim Ērikam ir tikai septiņi mēneši, tāpēc viņa vienīgais darbs ir spiegt aiz sajūsmas, kad kaķis ierāpjas ratos... Ir arī trīs brīvprātīgi palīgi. Ar zoodārzu un patversmi naudiņu nopelnīt nevar, tāpēc mēs piepelnāmies, izgatavojot koka suņubūdas. Uz izsaukumiem, kad jāgūsta klaiņojoši suņi, braucam abi - kad kuram ir laiks.

Kā radinieki un draugi skatās uz jūsu ikdienas darbu?

Mūsu ģimenes locekļi jau ir pieraduši, ka mēs esam tādi - ar dzīvniekiem. Man ģimene nav liela - māsa un vecvecāki, kuriem ir pāri 80 un dzīvo kopā ar mums. Taču Mārtiņam gan ir liels radu pulks, viņi sākumā uz mums skatījās kā uz jauniešiem, kuri paši nesaprot, ko dara (par to, ka pie mums dzīvos lāči, radi uzzināja stipri vēlu), taču tagad visi saprot, ka tas, ko darām, ir nopietns darbs.

Cik pašlaik dzīvnieku uzturas jūsu patversmē?

Ikdienā pie mums uzturas ap 30 adoptējamu suņu, kuri pie mums nonāk no Ķekavas, Baldones, Salaspils un Stopiņu novada. Mēs darbojamies arī kā savvaļas dzīvnieku patversme - stirnas, stārķi, eži, pūces, klijāni - tie ir mūsu regulārie viesi. Pēdējos gados patversmēs nonāk liels skaits dzīvnieku – 2009. gadā Latvijas patversmēs nonāca 3578 suņi un 4927 kaķi.

Bet netiek taču uzskaitīti dzīvnieki, par kuriem rūpējas brīvprātīgie, dzīvnieki, kuri mirst mežos, pagrabos, šahtās, dzīvnieki, kurus sabrauc ar auto, piesien mežā nomiršanai...

Kur smeļaties spēku? Klausos, un brīžam šķiet neticami, kur šādi sargeņģeļi rodas...

Es nedomāju ka ar sūkstīšanos par dzīvi mēs darīsim labāku četrkājaiņu ikdienu. Zinu, ka tikai ar konkrētiem darbiem mēs to paveiksim. Jāaizpilda robi likumdošanā, jāizglīto politiķi un sabiedrība. Kāpēc mēs to darām? Tas ir mūsu pienākums. Aicinājums.

Mēs mīlam savu darbu. Arī tad, kad jāsavāc tārpains dzīvnieka līķis.

Arī tad, kad jācīnās ar cilvēka nežēlību.

Es vienmēr saku - problēma nav klaiņojošos dzīvniekos, problēma ir cilvēku attieksmē. Mēs zinām, ka mūsu darbs nes augļus. Pie sevis mēs palīdzam nedaudziem dzīvniekiem, taču ar sabiedriskajām aktivitātēm cenšamies palīdzēt visiem dzīvniekiem.

DODIETIES APCIEMOT "MEŽAVAIROGU" ZOODĀRZU! IESPĒJAMS, TIEŠI TUR MĪT JŪSU ĢIMENES NĀKAMAIS MĪLULIS!VARI SNIEGT ARĪ PALĪDZĪGU ROKU BRĪVPRĀTĪGĀ DARBĀ VAI ZIEDOJOT GAN LIETAS, GAN NAUDIŅU!

P.S. ARĪ PRIEŽU ĢIMENES DARINĀTĀS SUŅU BŪDAS IR LIELISKAS!

VAIRĀK SKATĪT: http://www.mezavairogi.lv/