Principā man visu mūžu bijis bail no fotogrāfiem un fotografēšanās. Sevišķi jau, ja top kailfoto. Kāpēc cilvēki vispār fotografējas kaili? Kāpēc es to darīju?
Gribu tevi redzēt kailu!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Divas reizes mani fotografēja vīrieši, ar kuriem tolaik man bija attiecības.
Pirmā reize
Viņš bija vienkārši puisis. Mēs bijām diezgan jauni, un es teiktu, ka personiski es biju arī stulba. Jo tā nemaz nebija tā Lielā Mīla — man šķiet, mēs abi bijām vienkārši aizrāvušies un kā taurenīši baudījām vasaru un viens otru. Nevainīgi mēs vairs nebijām, bet neko pieredzējuši jau nu arī ne.
Un tad tēvs uzdāvināja manam puisim digitālo fotoaparātu. Ohoho! Viņš kļuva apsēsts ar fotografēšanu! Viņš kā tāds japāņu tūrists fotografēja pilnīgi visu, absolūti visu — un mani, protams, tai skaitā. Un, protams, visai ātri dzima ideja, ka jāfotografē mani arī pavisam plikiņu. Gultā, vannasistabā... Tādās diezgan banālās pozās. Man tas sagādāja prieku, likās tāda jautra izklaide, lai taču tiek mīļotajam puisim!
Drīz vien ar puisi izšķīrāmies, un man toreiz pat prātā neienāca padomāt, kur ir manas bildītes un ko viņš ar tām darīs pēc šķiršanās.
Cik saprotu, viņš ar tām nav izdarījis neko — paldies dievam. Un es jau neko ļaunu arī nenodarīju. Tomēr, ja padomāju par to tagad, nevaru vien nobrīnīties par savu bezatbildību...
Un šad un tad iedomājos: tomēr — kur ir manas bildes? Varbūt izdzēstas, bet varbūt mētājas viņa datorā vēl šobaltdien?
Nav pārāk omulīgi. Cik nav dzirdēts... Tu dzīvo, dzīvo ilgi un laimīgi, un te pēkšņi...
Otrā fotosesija
Lai pielauztu mani otrajai fotosesijai, bija ilgi jāpierunā. Tas notika vairākus gadus pēc manas taurenīšu vasaras. Es satikos ar kādu fotogrāfu. Bija liela kaislība. Trakas lietas. Patiesībā jau bija arī mīlestība. Vai viņš mīlēja mani, es nezinu.
Skaidrs, ka viņš mani gribēja fotografēt. Man sevī bija jānoārda vairākas barjeras. Es negribēju, lai viņš redz manu dvēseli. Bet es domāju — un joprojām tā domāju, ka caur kameras aci fotogrāfs redz tavu dvēseli.
Viņš bija precējies un diezgan valdonīgi bradājās — kā man tagad šķiet — pa jaunas meitenes jūtām, spēlēdams Lielo un Gudro vīrieti, kurš ieved Dzīvē mazo studentīti. Tāpēc, lai arī biju ieķērusies kā bez prāta, es viņu savā ziņā arī... ienīdu. Un ne par ko negribēju atdot viņam dvēseli. Kā nelabajam.
Bet mazo pirkstiņu un visas citas ķermeņa daļas biju jau atdevusi — un, protams, atdevu savu dvēseli arī. Fotografējos.
Viņš fotografēja mani savā studijā pilnīgā klusumā. Sēdēju uz Vīnes krēsla, un patiesībā man bija slikti, jo ik pa laikam viņš man skarbi uzsauca: «Nemelo! Tu melo!»
Ko gan var noslēpt kaila, iemīlējusies un nobijusies studente, sēdēdama kaila paša Nelabā priekšā?
Pēc tam es uzvilku viņa lielo džemperi, sēdēju uz studijas palodzes un smēķēju. Un man likās: tagad es visu zinu; es zinu, kas ir dzīve.
Fotogrāfijas mēs attīstījām kopā. Skatījos, kā ķimikāliju vanniņā uz fotopapīra parādās kāda sieviete, un nespēju noticēt, ka tā esmu es.
Tajā dienā mēs nepārgulējām. Un vispār pēc tās fotosesijas kaut kas bija beidzies. Tagad man šķiet — tas bija tāds... varmācības akts. Savā ziņā.
Vienu no fotogrāfijām viņš vēlāk gribēja likt izstādē. Es aizliedzu, jo mana mamma to nepārdzīvotu. Viņš paklausīja.
Nezinu, kur šobrīd ir šīs bildes. Droši vien pie viņa. Bet par tām man nav bail. Ar tām nekas nenotiks.
Trešā reize
Par trešo fotosesiju es neko nestāstīšu. Mani fotografēja sieviete. Un tas bija kaut kas, ko es... nu, varbūt es par to kādreiz uzrakstīšu. Varbūt kādreiz.