Rēzijai vīrieši apnīk

Režisores ampluā

- Kā jūtaties jaunajā ampluā?

- Es neesmu režisore. Drīzāk teiktu: es spēlēju režisora lomu. Monoizrāde veidosies sadarbībā ar galvenās un vienīgās lomas tēlotāju Santu Didžu. Mums ir līdzīga gan emocionālā, gan personiskā dzīves pieredze, tāpēc mēs varētu saprasties.

Pirms kāda laika domāju, ka režija mani interesē, pēc tam sapratu, ka man labāk padodas maketēt, sadarboties un palīdzēt. Režisori iedalās vairākās kategorijās: diktatori, izmantotāji un radītāji. Es spēlētu režisora lomu, kurš paļaujas uz aktieri un atbrīvo viņu, kurš nenostata viņu zemāk vai augstāk, bet uztver kā līdzvērtīgu partneri, radošo personību, kas ir unikāla ar savu pieredzi.

- Par ko būs iestudējums?

- Kopā ar Santu centīsimies atbildēt uz jautājumu, ko sievietes parasti adresē ne tik daudz vīriešiem, cik sev, proti, kā sievietei sadzīvot ar sevi brīdī, kad viņa ir kopā ar vīrieti.

- Vai esat jau atradusi atbildi?

- Es zinu, kā to darīt īslaicīgi, diemžēl nezinu, kā to paveikt ilglaicīgi. Attiecības ir ļoti smags darbs. Es vēl neesmu apguvusi šo «profesiju». Katru mirkli ir jārēķinās ar otru. Ir jāsaprot un jārespektē viena otra dīvainība, niķīši un loģika, kas dažbrīd mums šķiet absurda. Turklāt cilvēki ar laiku mainās. Es mēdzu jau pēc mēneša būt pavisam cits cilvēks.

- Vai jūs vēlētos nodzīvot ar vienu vīrieti visu mūžu?

- Jā, ļoti. Bet man ir liels netikums — ātri kļūst garlaicīgi. Nevienā brīdī nedrīkst apstāties, ieslīgt rutīnā. Es nevaru bez jūtu intensitātes. Es nevaru dzīvot paredzamībā. Man ir nepieciešams lidot. Ja man ar vīrieti nav gara un mīlestības lidojuma, tad acīmredzot esam atšķirīgas sugas putni.

- Vai daudz reižu dzīvē esat iemīlējusies?

- Jā. Kā sieviete esmu daudz mīlējusi, bet kā garīga būtne neesmu mīlējusi ne reizi. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir egoistiska mīlestība. Es vēlētos iemācīties dievišķo mīlestību.

- Vai atceraties savu pirmo mīlestību?

- Manuprāt, to neviens nevar aizmirst. Es atceros tās sajūtas, kad gāju uz bērnudārzu ar pukstošu sirsniņu.

- Vai ticat mīlestībai no pirmā acu skata?

- Ticu, ka var aizrauties, var iemīlēties, bet īstai mīlestībai — nē, jo tā ir ilgstošs process. Mīlestība no pirmā acu skata ir dzirkstele, kas mirklī iedegas un tikpat ātri nodziest.

- Kāds ir jūsu vīrieša ideāls?

- Man tāda nav. Bet es idealizēju vīriešus. Es nespēju ieraudzīt cilvēku tādu, kāds viņš patiesībā ir. Protams, tas ir slikti un laikam infantili.

- Ko vērtējat vīriešos visaugstāk?

- Kaisli, atturību un mīļumu.

- Ko nekad nepiedotu vīrietim?

- Gļēvulību.

- Vai vīrietim jābūt ģimenes apgādniekam?

- Nav tik būtiski, vai vīrietis ir apgādnieks vai nav. Svarīgāk, lai sieviete nepazaudē savu sievišķību, atstājot vīrietim viņa vīrišķību. Protams, vīrietis ir fiziski spēcīgāks. Šķiet, tas saistīts ar neandertāliešu laiku — vīrietis ir tas, kurš nes mājās medījumu.

- Kādreiz krievu aktrise Irina Alfjorova teica: «Ģimenē jābūt vai nu diviem māksliniekiem, vai nevienam.» Vai piekrītat?

- Nav svarīgi, kādu amatu ieņem cilvēks. Būtiski, lai viņš vēlētos just, mīlēt un baudīt mākslu. Man ir pieredze attiecībās ar aktieriem [Valdi Liepiņu un Artūru Skrastiņu]. Protams, mūsu kopdzīvi atviegloja tas, ka runājām vienā valodā.

- Kāpēc izšķīrāties?

- Aktiera profesija ir egocentriska. Tā vērsta uz sevi vai lomu. Aktieris savā būtībā ir nereālists un sapņotājs. Tāpēc blakus jābūt reālistam. Jo lielāks aktiera talants, jo partnerim vairāk jāspēj kalpot šim talantam. Diviem aktieriem tas ir grūti. Viņi var kalpot viens otram uz skatuves, bet ne dzīvē. Manuprāt, realitātē aktieri nespēj dzīvot kopā. Es arī nezinu nevienu pozitīvu piemēru.

- Vai jums ir grūti piedot vīrietim kļūdu?

- Kādreiz man bija grūti piedot, tagad — nē, jo es speciāli daru tā, lai man nebūtu kam piedot. Man nav laika attiecībām. To es patlaban veltu darbam un sev.

- Jūs daudz strādājat. Vai paliek laika atpūtai?

- Dažreiz man šķiet, ka uzņemos vairāk, nekā vajadzētu. Bet es esmu darbaholiķe. Ļoti mīlu savu darbu, laikam vairāk par visu dzīvē. Turklāt es, piemēram, nekrauju vagonus. Aktiera darbs ir intensīva garīga slodze. Ir brīži, kad mans ķermenis pasaka «stop», un tad esmu spiesta atpūsties. Man nav vajadzīgs mēneša, nedēļas vai dienas ilgs atvaļinājums. Pietiek ar tiem brīžiem, kad vakaros esmu mājās, iededzu sveces, lasu, domāju, lūdzos, meditēju. Tad rodu dziļu, garīgu piepildījumu. Pēdējā laikā manī notiek iekšēja transformācija, tā mani padara rāmu, nav iekšējās steigas, stresa. Ja tas brīžiem uzvirmo, iekšējā balss atkal kaut kad pasaka «stop».

- Vai grūti novilkt robežu starp teātri un realitāti?

- Jā, ļoti grūti. Esmu sapratusi, ka mans iekšējais stāvoklis ir atkarīgs no lomām. Ir brīži, kad loma pakļauj mani. Tā jau nepaliek tikai uz skatuves, bet ceļo man līdzi, ielaužas manā dzīvē. Man tas nepatīk, bet neko nevaru padarīt. Tagad ir tik nežēlīgs laiks; es labprāt mirtu uz skatuves kaut vai desmit reizes dienā, nevis atgrieztos realitātē. Dažreiz šķiet, ka labāk iekļaujos lomās vairāku gadsimtu vēsturē vai nākotnes vīzijās nekā realitātē.